Filmās iemūžina Gulbenes vēsturi

2008. gada 1. jūnijs 08:00

553

Novadniece, daudzu amatierfilmu veidotāja, cilvēks, kura galvenā rakstura īpašība ir neko nepalaist vējā, bet krāt, lai pēc tam sakrāto atstātu nākamajām paaudzēm, tādējādi veidojot mūsu pilsētas vēsturi. Tā ir Edīte Ezeriņa, kura Gulbenes Vēstures un mākslas muzejam ir uzdāvinājusi daudzas pašas veidotās filmas, kas stāsta par Gulbeni pirms vairāk nekā 20 gadiem, kā arī kinoaparatūru. Tā ir Edītes dāvana mūsu pilsētai tās 80 gadu dzimšanas dienā.

- Kādas ir izjūtas, skatoties filmas, kas kļuvušas par vēsturi?

- Caurskatot pirms vairāk nekā 20 gadiem uzfilmēto materiālu un redzot tik daudz pazīstamu cilvēku, man sirdī ielīst siltums, jo šim darbam esmu atdevusi sirdi. Vienmēr viss nav izdevies kvalitatīvi, bet esmu centusies un domājusi par cilvēkiem. Tolaik man nebija nekādas tehnikas, tikai no draugiem aizlienēta kinokamera. Nebija arī savas studijas, tikai maza istabiņa, kur strādāju. Ar mīļumu domāju par saviem bērnudārza audzēkņiem. Viņi arī šobrīd ir mani draugi un gandrīz ar visiem palaikam sazinos ar interneta portāla "draugiem.lv" starpniecību. Atceros cilvēkus, kurus esmu filmējusi. Starp viņiem ir sportisti, lauksaimnieki, vienkārši Gulbenes iedzīvotāji. Vienmēr centos parādīt ļaužu masas.

- Kas pamudināja vispirms pievērsties fotografēšanai, tad - filmēšanai?

- Gulbenē dzīvoju kopš 1958.gada. Sāku būvēt mājas gan Rīgas ielā, gan mazliet arī Gulbenes kultūras namu, Stāķu un Šķieneru darbnīcas, jo aizbēgu no kolhoza. Tolaik tas bija Ļeņina vārdā nosauktais, vēlāk kolhozs "Pilskalns". Biju slaucēja, apkopu 16 govis, ganīju 60. To visu darīju, būdama 15, 16 gadus veca. Gulbenē apprecējos, dzima bērni. Vīrs pirms iesaukšanas obligātajā karadienestā parādīja, kā ir jāfotografē. Vēlāk no armijas sūtīja fotofilmiņas. Nekas cits neatlika, kā pievērsties fotografēšanai. Tad uz brīdi fotografēšanu atliku malā un sāku strādāt trikotāžas cehā. Šo darbu nomainīja auklītes, tad audzinātājas darbs Gulbenes 1.bērnudārzā. Tolaik jau sāku apmeklēt fotopulciņu, kas darbojās Gulbenes kultūras namā. Kad tā vadītājs gāja projām, pulciņa vadītāja grožus ņēmu savās rokās, nebūdama profesionāla fotogrāfe. Diemžēl pienāca tāds brīdis, kad kultūras namā fotostudijai vairs neatradās telpa, tāpēc savu darbību pārtraucu. Tolaik gan rajonā, gan zonā notika kinoamatieru darbu skates, kuras cītīgi apmeklēju. Noskatījos jauku Nikolaja Gorkina veidotu filmu par viņa ģimeni. Man tā iepatikās, tāpēc uzaicināju viņu piedalīties Tautas universitātes nodarbībās. Ar to viss arī sākās. Atceros, ka saņēmu ielūgumu no N. Gorkina piedalīties pasākumā, kas notika pilsētas parkā. Toreiz pirmo reizi ar viņa kameru nofilmēju karuseļus. Šos manus filmētos kadrus Nikolajs vēlāk bija iekļāvis savā filmā par šo pasākumu.

- Tavas filmas ir piedalījušās arī kinoamatieru filmu skatēs?

- Jā. Par to liecina Atzinības un Goda raksti. Brīnos, kā visu paspēju, jo man pašai kameras nebija. Abi ar N.Gorkinu iztikām ar vienu kinokameru. Sazvanījāmies, kuram, kad, cikos to vajadzēs. Tā mēs sadarbojāmies gadiem ilgi. Arī pati iemācījos samontēt uzfilmēto materiālu. Ģimenē visi aizgāja gulēt, bet es ķēros pie montēšanas. Safilmētais materiāls man glabājās kastēs, filmu rullīšos. Skatēs esmu piedalījusies ar vairākām filmām. Vakarā ķēros pie filmas montēšanas un no rīta tā bija gatava sūtīšanai uz Rīgu. Naktīs lielākoties tapa visas manas filmas. Naudas man nebija, tikai trīs filmu rullīši. Ar tiem tad vajadzēja uztaisīt filmu. 2002.gadā pārcēlos uz dzīvi Jūrmalā, lai būtu tuvāk bērniem. Jūrmalas mūzikas skolā notika dzejnieces Skaidrītes Kaldupes jubileja. Es viņu labi pazinu. Apņēmos uzfilmēt visu jubilejas pasākumu. Divas nedēļas pēc pasākuma ar šo filmu piedalījos republikas kinoamatieru filmu skatē.

- Tu vispirms izplāno, kā un ko filmēsi, vai centies tvert visu, kas notiek?

- Apmeklējot pasākumu, es tūlīt izplānoju, ko filmēšu, ko atstāšu bez ievērības, kas būs kadra centrā, kas veidos fonu, lai pēc tam nevajadzētu neko daudz no uzfilmētā materiāla izgriezt. Vienīgā filma, ko savulaik bija grūti veidot, bija par deju pedagogu Kārli Ventu. Viņa jubilejas pasākums notika kultūras namā. Tolaik nebija tik spoža apgaismojuma kā šodien. Man - tikai divi prožektori. Tagad gandrīz katrā mājā ir videokamera un digitālais fotoaparāts, kas lielu gudrību neprasa. Vienīgais, ko neuzskatu par pareizu, ir tas, ka cilvēki filmē visu pēc kārtas. Pirms fotografēšanas un filmēšanas tomēr ir jāpadomā, vai šo materiālu gribēsies rādīt arī citiem. Ja kādam ir vajadzīgs padoms, ko un kā labāk uzfilmēt vai nofotografēt, esmu gatava to dot.

- Nevienai filmai tu pati neesi ierunājusi tekstu, kāpēc tā?

- Parasti ir tā, ka tad, kad laika ir atlicis vismazāk, daudz ko vajag iespēt. Diemžēl mūzika ir mana vājā puse. Cenšos izvēlēties tādu muzikālo noformējumu, kas vairāk vai mazāk atbilst visam safilmētajam materiālam. Daudz palīdz arī cilvēki. Ja kādam kaut ko palūdzu, nekad neesmu saņēmusi atteikumu. Vienmēr tomēr esmu pratusi uztvert materiāla ritmu un to saskaņot ar mūzikas ritmu. Bija tāds moments, ka manām filmām nebija cilvēka, kas ierunā tekstu. Pati arī to negribēju uzņemties, jo uzskatīju, ka es pat teātri nevaru spēlēt, tomēr Gulbenes Tautas teātra kādreizējā režisore Olga Krieva teica: "Vari gan!" Mani draugi izlīdzēja, un tagad filmās skan radio diktores Sandras Glāzupas patīkamā balss. Vienai filmai ierunāt tekstu piekrita kādreizējais televīzijas diktors Uldis Štokmanis.

- Vai ir arī kāda jauna iecere?

- Šobrīd nevienu jaunu filmu vairāk neesmu uzfilmējusi. Laikam man vēl ir pārāk daudz darāmā, lai sakārtotu savas filmas, kas stāsta par Gulbeni un tās cilvēkiem. Tas nav viegli. Daudz vieglāk būtu ņemt un visu iznīcināt. Es to nespēju, jo tad būtu jāiznīcina mana mūža lielākā daļa. Gulbenē ar kameru biju bānīša atklāšanas svētkos, atsevišķi kadri tapuši pie muzeja, vēl arī citur. Varbūt, ja saņemšos, tad vēl kaut ko piefilmēšu un izveidošu vēl kādu filmu.

(Vairāk lasiet 31.maija "Dzirkstelē")

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Filmās iemūžina Gulbenes vēsturi

Kategorijas