Zane Biseniece dzīvo starp leģendām un notikumiem

2008. gada 16. maijs 17:30

1481

Zane Biseniece dzīvo starp leģendām un notikumiem

Šogad paliks 25 gadi, kopš Gulbenes Vēstures un mākslas muzejā strādā Zane Biseniece. Viņa atzīst, ka šis laiks aizsteidzies nemanot, jo katru dienu uz darbu nākts ar prieku, bet dienas beigās gūts gandarījums par paveikto. Zane ir arī visu ar muzeju saistīto pārmaiņu lieciniece.

- Vai atceries pirmo darba dienu muzejā?

- Tā bija 1983.gada pirmā marta diena. Muzeja direktors Pēteris Liepa lika man doties uz Gulbenes autoostu, lai sagaidītu kādreizējo televīzijas diktoru Valdi Čukuru, kuram Gulbenē bija gleznu izstāde. Es viņu sagaidīju, un abi nācām uz Gulbenes centru. Pie kādreizējā restorāna mūs sagaidīja direktors, bet es steidzos projām, lai nevajadzētu doties kopīgās pusdienās. Muzejs tolaik atradās Rīgas ielā 49. Šodien jāteic, ka ir piepildījies mans sapnis - būt saistītai ar vēsturi. Pēc vidusskolas stājos Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē, bet netiku uzņemta. Īpaši to nepārdzīvoju un sāku strādāt Gulbenes dzimtsarakstu nodaļā, būdama pilna apņēmības, ka atkal mēģināšu iestāties augstskolā. Tomēr, lai veiktos, ir jāmācās, bet kuram tad vasarā gribas mācīties? Atmetu vēsturei ar roku un iestājos Bulduru dārzkopības tehnikumā, kur ieguvu specialitāti apstādījumu projektētāja, ierīkotāja un kopēja. Diplomdarbā strādāju pie Jaungulbenes parka rekonstrukcijas projekta. Projektā bija arī vēsturiskā daļa, tāpēc nācās doies uz muzeju. Tad arī iesākās sarunas par to, ka varētu tajā strādāt.

- Ne jau uzreiz biji atbildīga par muzeja krājumiem?

- Nē. Man ir bijuši dažādi amata pienākumi. Sāku kā pieminekļu aizsardzības inspektore, tad strādāju par restauratori. Esmu bijusi arī jaunākā zinātniskā līdzstrādniece. Nosaukums - lepns un skaļš, lai gan biju vienkārši muzeja speciāliste. Mazliet vēlāk kļuvu par krājumu glabātāju, bet šobrīd esmu muzeja krājumu nodaļas vadītāja. Šī amatu nosaukumu maiņa liecina, kā pa šiem gadiem ir mainījies arī muzejs.

- Kā tu raksturotu, kas ir muzejs?

- Tas nav pasakāms vienā teikumā. Man muzejs asociējas ar lielu, vērtīgu un vispusīgu mantu glabātavu, lai gan nevar sacīt, ka muzejā glabājas tikai lietas. Muzeja vērtības ir gan mantiskās, gan garīgās. Katrai muzeja lietai nāk līdzi savs vienreizējs stāsts par cilvēkiem, kas to lietojuši, par notikumiem. Diemžēl ne vienmēr mums izdodas apzināt visus stāstus, jo tie, kuri varētu kaut ko pastāstīt, jau aizgājuši viņsaulē. Uzskatu, ka ne tikai man, bet visam muzeja kolektīvam ir vienreizēja iespēja vadīt dienas starp leģendām, nostāstiem, laikmetiem un dzīvesstāstiem.

- Savulaik, lai papildinātu muzeja krājumus, esi piedalījusies ekspedīcijās. Vai tādas notiek arī šodien?

- Man ļoti patika šīs kompleksās ekspedīcijas uz rajona pagastiem. Atceros, ka 1987.gadā pirmo reizi šādā ekspedīcijā devāmies uz Lizumu. Mūsu mērķis bija izpētīt apdzīvotās vietas vēsturi, cilvēkus, kuri tur dzīvo. Sadalījāmies pa grupām un gājām pa mājām, fotografējām, zīmējām rakstus. Tolaik diktofonu nebija, tāpēc visu pierakstījām ar roku. Cilvēki bija ārkārtīgi atsaucīgi un nodeva muzejam daudz senu priekšmetu. Vienās mājās ievērojām, ka suns guļ uz ārkārtīgi krāšņas šatieru segas gabala. Kā tas būtu noderējis mūsu krājuma papildināšanai! Ekspedīcijās esam bijušas arī Tirzā, Rankā, Druvienā. Šodien ekspedīcijas vairs nenotiek.

- Vai tas nozīmē, ka cilvēki paši labprāt papildina krājumu?

- Ļaudis ir bieži viesi muzejā ne tikai kā izstāžu apmeklētāji, bet arī tāpēc, lai muzejam atdotu kādu priekšmetu, fotogrāfijas, tekstilijas un daudz ko citu. Ir gadījumi, kad atrod un atnes pat atkritumu urnās vai citur izmestus albumus. Tad nu mēģinām atpazīt fotogrāfijās redzamos cilvēkus. Daudzi pārlūko arī savu māju bēniņus vai arī vēlas dzīvot tikai starp mūsdienīgiem priekšmetiem vidū. Tomēr tas nenozīmē, ka viss ir nesams uz muzeju. Katru priekšmetu, dokumentu vai fotogrāfiju izvērtē krājuma komisija un muzeja speciālistu padome. Galvenais mūsu darbības akcents ir Gulbenes un tās novada vēstures apzināšana. To, kas ir derīgs, ierakstām muzeja pamatkrājumā, bet, ja šāds priekšmets krājumā jau ir vai arī tas ir stipri bojāts, to neņemam. Ir cilvēki, kuri tā arī saka: "Ja neder, tad iznīciniet!" Šogad, piemēram, muzejs saņēma trauku kolekciju, kas bija piederējusi divām Gulbenes veco ļaužu mājas klientēm. Esmu saskaitījusi, ka gada laikā muzejā reģistrējam apmēram 500 dažādus priekšmetus, dokumentus, fotogrāfijas un citu.

- Kur, tavuprāt, slēpjas muzeja pievilcības spēks?

- Darbā ar cilvēkiem, kuri ir ļoti dažādi. Tikai no malas izskatās, ka es starp krājumiem augas dienas pavadu viena pati. Bieži viesi ir studenti, kuri raksta diplomdarbus, cilvēki, kuri interesējas par vēsturi un seniem dokumentiem, ļaudis, kuri raksta grāmatas, skolēni un citi. Tad nu kopīgi vajadzīgo sameklējam. Manuprāt, esmu cilvēks, kuram patīk humanitārās nozares. Nekad nevarētu būt grāmatvede vai ekonomiste. Priecājos, ka, lai arī pēc gadiem, tomēr esmu kļuvusi par diplomētu vēsturnieci. Dažkārt domāju, ka esmu cilvēks, kuru biedē radikālas pārmaiņas dzīvē. Man ir vajadzīga drošības sajūta. Esmu arī pieradusi pie vides un cilvēkiem, starp kuriem atrodos, jo zinu, ka cits uz citu droši varam paļauties. Muzejs it kā ir paņēmis mani savā varā. Zinu, ka nevarētu būt vadītāja. Protams, kā visur, gadās ka īpaši pirms izstādēm, visi nervozējam un ļaujamies zināmai stresa devai, bet vienmēr viss beidzas labi.

(Vairāk lasiet 17.maija "Dzirkstelē")

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Zane Biseniece dzīvo starp leģendām un notikumiem

Kategorijas