Kopīgi spodrina"Vērdiņu"

2008. gada 2. maijs 17:09

800

Gulbenes kultūras centra senioru deju kopa "Vērdiņš" šodien svin savas pastāvēšanas piecu gadu jubileju. Salīdzinājumā ar cilvēka mūžu tas ir maz, bet kolektīvam, kurā apvienojušies cilvēki, kas mīl deju - pietiekami daudz. Dzimšanas dienā "Vērdiņš" visiem gulbeniešiem dāvina pavasarīgām noskaņām pārpilnu koncertu, kurā piedalīsies arī viņu draugi.

Kopš pirmā mēģinājuma "Vērdiņā" dejo galgausnieši Ērika un Staņislavs Andževi. Viņi abi uzskata, kā tā ir ne tikai laba relaksācija pēc grūtas darbdienas, bet arī atkalredzēšanās ar piecos gados labi iepazītiem cilvēkiem.

Pieņem uzaicinājumu

"Dainuvīte, priecīgi noskaņota, ieradās pie manis darbā. Ieraugot viņu, un pat nezinot, par ko būs saruna, biju gatava sacīt jā. Viņa bija sagatavojusi un pasniedza ļoti skaistu ielūgumu, kurā bija izteikts uzaicinājums man un vīram kļūt par senioru deju kopas dalībniekiem. Ievilku elpu, gribēdama bilst, ka dejošanai esam par veciem, bet tad sapratu, ka vajag izkustēties, jo darbdiena lielākoties jāpavada pie rakstāmgalda. Ilgi nešaubījos un teicu, ka runāšu ar Staņislavu," atceras Ērika.

Atteikt neļāvusi apziņa, ka savulaik Ērika kopā ar vīru dejojuši Galgauskas kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvā, ko vadījusi Dainuvīte Putniņa. Staņislavs, uzzinot par uzaicinājumu, sākumā mazliet šaubījies vai dejošanai netraucēs sāpošās kājas, tomēr Ērika likusi lietā sievišķīgās pārliecināšanas talantu.

"Nolēmām, ka pamēģināsim dejot, ja nevarēsim, tad pārtrauksim," piebilst viņa. Atmiņā palikusi arī pirmā tikšanās ar pārējiem dejotājiem. Visi noteiktajā laikā sapulcējušies kultūras centrā un ātri vien iepazinušies.

"Pirmais vakars izvērtās ļoti jauks. Dainuvīte visiem bija sarūpējusi ziedus, kopīgi iemalkojām kafiju, runājām par to, kā strādāsim, neizpalika arī atrakcijas, lai cits citu vēl labāk iepazītu," stāsta Ērika. Nākamajā tikšanās reizē jau bijis divas stundas ilgs mēģinājums.

Dejo kopš jaunības

Ērika nepieder dejotājiem, kuri stāsta, ka dejojuši jau skolas gados. Viņas sastapšanās ar tautiskajām dejām notikusi Alūksnes rajona Pededzes pagastā, kur viņa iesaistījusies jauniešu deju kolektīvā.

"Skolas gados lielākoties spēlēju teātri," smejas viņa.

Galgauskā viņu dejot vidējās paaudzes deju kolektīvā uzaicinājusi tā vadītāja Lidija Iļjučonoka.

"Nemēģinu salīdzināt, kad ir bijis vieglāk dejot, jo visu bez vārdiem pasaka cilvēka mūža gadi. Protams, "Vērdiņa" repertuārā ir salīdzinoši mierīgākas dejas. Manuprāt, tās nav pārāk grūtas, bet slodze tāpat ir pietiekami liela. Atzīšos, ka dažkārt, kad intensīvi esam dejojuši pirmo mēģinājuma stundu, abi, paraugoties pulkstenī, klusībā domājam, cik labi būtu, ja mēģinājums beigtos. No šādiem vājuma brīžiem jau nevar izbēgt," saka Ērika.

Viņa pozitīvi vērtē kolektīva vadītājas Dainuvītes prasīgo attieksmi pret katra dejas soļa un kustības precizitāti.

"Tas ir vajadzīgs, ja vēlamies kaut ko sasniegt. Vadītājai piemīt apbrīnojama spēja strādāt ar cilvēkiem, prasme no katras sarežģītas situācijas iziet ar humoru, prasme aizrādījumu izteikt tā, lai neaizvainotu cilvēkus."

Apciemojam radiniekus

Darbdiena Ērikai, kura ir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Gulbenes nodaļas vadītāja, beidzas pulksten 17.00, bet "Vērdiņa" mēģinājumi, kas notiek lielākoties trešdienās, sākas divas stundas vēlāk.

"Tas rada nelielas neērtības, jo dzīvojam Galgauskā, bet tad mēs ar Staņislavu šajās divās stundās "apgrūtinām" radiniekus un paziņas. Viņi šos apciemojumus neņem ļaunā," smejas Ērika.

Arī dzīvesbiedrs esot apzinīgs mēģinājumu apmeklētājs un pārdzīvojot, ja piedalīties mēģinājumos traucē veselības problēmas.

"Viņam tika veikta rokas operācija, tāpēc krietnu laiku nācās pavadīt slimnīcā. Pēc operācijas vīrs brauca kopā ar mani uz mēģinājumiem un visam sekoja no malas. Redzēju, cik ļoti viņam gribējās dejot." Ērika ievērojusi, ka "Vērdiņa" deju pāri šajā laikā ir ļoti sadejojušies.

"Tam ir liela nozīme, jo pati zinu, kā uztraucos, ja kādā dejā tiek mainīts partneris. Baidos kļūdīties un kaut ko sajaukt. Staņislavs ir labs dejotājs. Jaunībā apmeklējām deju vakarus, arī tagad labprāt uzgriežam valsi. Vienmēr esmu priecājusies, ka mans vīrs labi dejo. Šķiet, ka arī dēls Ingars, kurš joprojām dejo jauniešu deju kolektīvā "Rūsiņš", ir pārmantojis mūsu dejas mīlestību."

(Vairāk lasiet 3.maija "Dzirkstelē")

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kopīgi spodrina"Vērdiņu"

Kategorijas