Adrians Novokreščenihs: “Arī vidusāzietis var kļūt par ģimenes mīluli.”

2008. gada 26. aprīlis 14:00

3565

Adrians Novokreščenihs: “Arī vidusāzietis var kļūt par ģimenes mīluli.”

Diez vai kāds vēlētos stāties ceļā Vidusāzijas aitu sunim jeb turkmēņu alabajam viņa lielā un masīvā auguma un nopietnā izskata dēļ, taču gulbenietis Adrians Novokreščenihs saka, ka šīs šķirnes suņi ir ļoti mīļi un uzticīgi. Tāds ir arī viņu 11 mēnešus vecais kucēns Mia & Mia Gvidon jeb kā saimnieki viņu vienkārši sauc - Gvidons.

Adrians stāsta, ka arī iepriekš viņam bija liels suns, taču tas bija jau cienījamā vecumā un devās uz citiem medību laukiem.

"Man patīk lieli suņi. Man nepieciešams vai nu liels suns, vai arī tad viņa labāk nav vispār. Sākumā es gribēju Dienvidkrievijas aitu suni, taču interneta sludinājumu portālos neatradu. Sāku skatīties citas šķirnes un atradu vidusāziešus, tobrīd tieši Jēkabpilī pārdeva kucēnus," atceras Adrians.

Tas bijis pērn tieši pirms 18.novembra svētkiem.

"Mēs, visa ģimene, devāmies uz audzētavu "Mia & Mia". Visi suņi tur tiek turēti voljēros. Kad mēs iegājām pa vārtiņiem, viens mazais suņuks mūs aprēja. Mēs visi uzreiz nospriedām, ka tas laikam būs mūsējais. Pēc tam saimnieki mūs izvadāja pa audzētavu, parādīja visus suņus un tad piegājām pie kucēna, kas pirms tam uz mums rēja, un teica, ka tieši šo viņi vēlas pārdot. Tā mēs jau pirms tam bijām instinktīvi jutuši, kurš būs mūsu suns," stāsta suņa saimnieks.

Viņš atminas, ka audzētāji arī brīdinājuši, ka daudzi jaunie saimnieki ar šiem suņiem nespēj sadzīvot, piemēram, kāda sieviete no Igaunijas bija atvedusi kucēnu atpakaļ, jo nevarējusi ar viņu tikt galā.

"Audzētāji arī aicināja mūs vismaz pāris reižu piedalīties izstādēs. Pagājušajā sestdienā bijām izstādē Rīgā, lai rastos priekšstats, kas notiek izstādēs. Šonedēļ arī iestājāmies Valmieras Kennelklubā un 18.maijā pirmo reizi piedalīsimies izstādē," stāsta Adrians.

Piemīt sargsuņa instinkti

Gvidona augstums skaustā šobrīd ir 85 centimetri, nosvērt viņu nav iespējams, taču šķirnes standarti nosaka, ka svars ir apmēram 70 kilogramu, taču var izaugt arī līdz 100 kilogramiem.

"Šī ir starp vecākajām suņu šķirnēm. Esmu lasījis, ka šie suņi varētu būt arī starp spēcīgākajiem pasaulē. Viņi ir paredzēti kā ganu suņi, kas pasargā ganāmpulku no vilkiem. Šiem suņiem nav pretinieku, to apliecina arī viņu uzvedība. Šie suņi tiešām apzinās, kas viņi ir. Viņi saprot, ka viņi ir lieli. Reizēm ir gadījies, ka suns skrien un neskatās, kur viņš skrien, dēlu viņš pat ir notriecis no kājām," stāsta Adrians.

Viņš ir pārliecinājies, ka Gvidonam tiešām arī piemīt sargsuņa instinkti.

"Es nevēlos, lai viņš kādam uzbruktu, taču viņš cītīgi sargā savu teritoriju, bez manas klātbūtnes neviens svešs teritorijā neienāks, ar mani kopā - lūdzu, suns nepievērsīs uzmanību. Ja kāds cilvēks pienāks pie vārtiņiem, Gvidons nikni ries un iekšā nelaidīs," stāsta saimnieks.

Dodoties pastaigās, kas Gvidonam, protams, arī ļoti patīk, viņš vienmēr tiek vests pavadā.

"Es apzinos, ka citus cilvēkus šāds milzenis var pārbiedēt, kaut arī viņš neko ļaunu nedarīs. Cilvēki ir dažādi, un daudzi ir naidīgi noskaņoti pret suņiem. Kādam patīk suns, citam - kaķis, zirgs vai mašīna. Katram ir savs hobijs," saka Adrians.

Izpilda visas komandas

Gvidons visvairāk klausa Adrianu, jo viņš ar suni visvairāk arī nodarbojos, taču, protams, viņš respektē arī pārējos ģimenes locekļus. Tagad saimnieks kopā ar suni ir sācis apmeklēt arī nodarbības suņu skolā.

"Pirmajās reizēs bija ļoti sarežģīti, jo viņš ir ļoti smags. Lai iemācītu viņam lēkt pāri barjerām, sākumā pat četratā cēlām viņu pāri. Bija brīži, kad gribēju arī atteikties, taču tagad viss notiek, kā nākas. Katrā gadījumā - man vairs nav kauns no citiem.

Suns izpilda visas komandas," saka Adrians, taču viņš piebilst, ka šie suņi ir ļoti īpatnēji. Reizēm gadās, ka sunim var atkārtot kādu komandu 20 reizes, bet viņš iespītējas un nepilda to, bet citkārt viņš māk nolasīt saimnieka skatienā pateikto.

"Nedaudz smieklīgi izklausās, kad es, aicinot viņu pie sevis, saku: "Mīļumiņ, mazais, nāc pie manis!" Lai arī Gvidons ir tāds liels, viņam patīk, ka samīļo un paslavē," saka saimnieks.

Nepieciešama liela platība

Kā jau visi kucēni, arī Gvidons reizēm nogrēkojas. Ja ir kas slikts izdarīts, saimnieks to jau saprot pēc viņa uzvedības. "

Gvidonam ļoti patīk jaunie augļu kociņi. Viņš ir nograuzis jau kādus desmit. Viņš tos vienkārši nograuž līdz ar zemi. Es pat esmu kociņiem apkārt taisījis sētiņas, taču nekas nelīdz. Kad agri pavasarī graizīju sausos zarus augļu kokiem, speciāli tos iedevu sunim, taču viņš uz tiem pat nepaskatījās," stāsta Adrians.

Šīs šķirnes pārstāvjiem piemītot netikums arī rakt milzīgas alas, taču Gvidons, par laimi, pagaidām stipri lielas alas vēl nav izracis.

"Šādam sunim nepieciešama liela platība, uzskatu, ka dzīvoklī tādu milzeni nevar turēt, tā ir suņa mocīšana. Gvidons dzīvo laukā vai nu pa vaļai, vai piesiets pie ķēdes, kad ir kaut ko nogrēkojies. Mājā iekšā viņš neiet. Es arī negribu, lai viņš to darītu. Mums mājās vēl ir arī kaķis, reizēm ciemos atbrauc arī meita ar savu punduršpicu, lai katrs zina savu teritoriju," saka Adrians.

Un kā ir ar ēšanu? Adrians atklāj, ka no rīta Gvidons apēd 400 gramus sausās barības, savukārt vakarā saimnieki viņam dod rīsu un dārzeņu putru, protams, papildus tiek doti arī dažādi vitamīni.

"Nezinu, tas, cik viņš apēd, ir daudz vai maz, taču ar mazo punduršpicu, protams, nevar salīdzināt," smejas saimnieks.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Adrians Novokreščenihs: “Arī vidusāzietis var kļūt par ģimenes mīluli.”

Kategorijas