Teātrī nevar bez mīlestības

2008. gada 16. marts 08:00

2003

Nezin vai Ivars Suseklis ir paspējis "iziet no lomas" pēc nule piedzīvotās pirmizrādes situāciju komēdijā "Spāniešu muša", kur viņš spēlē galveno lomu - sinepju fabrikas īpašnieku Pēteri Piparu? Uzsākot interviju ar viņu, jūtams, ka pozitīvās emocijas šajā Gulbenes Tautas teātra aktierī strāvo joprojām...

- Vai Pētera Pipara lomā tu mazliet dzīvo arī ārpus teātra?

- Kā fabrikants es noteikti nejūtos. Tomēr nenoliedzami no katras lomas, kas teātrī tiek spēlēta, man šis tas pielīp. Tas ir labi vai slikti? To ir grūti pateikt. Rodas pieredze. Pēterim Piparam ir tikpat daudz pārdzīvojumu kā citam manis atveidotajam tēlam - Ābramam "Skroderdienās Silmačos". Tās ir ciešanas... Ābramu apzog, spridzina, dzeļ bites. Pēterim Piparam jaunības grēki (ārlaulības bērns) nāk līdzi dzīvē, un viņš mēģina ar to tikt galā. Nav viegli. Bet tajā visā ir arī savs skaistums.

- Tu šajos tēlos proti skaisti ciest, ne par daudz, ne par maz. Tā skatītājiem ir psihoterapija.

- Ir labi. Pēteris Pipars tāpat kā citi manis atveidotie tēli ir spējīgs izdzīvot visās situācijās, talkā ņemot optimismu.

- Esi bijis arī barons Volfs Bānīša svētkos...

Jā, manas lomas ir ļoti atšķirīgas. Katra loma liek aizdomāties. Tu uzvelc tēla drēbes un... Iejūties tēlā. Simpātiska man tomēr ir tieši Ābrama loma. Tā ir tik latviska! Visi Ābramu pazīst, visi gaida un mīl.

- Lomās lielākoties esi ģimenes tēvs. Ko vēl tev gribētos nospēlēt?

- Nezinu. Režisore Edīte Siļķēna ir ar savu skatījumu. Jāuzticas viņas izvēlei. Ir man teātrī arī bijusi kāda loma, ko es ne visai esmu sapratis. Par to esmu domājis, bet tās bijušas epizodes. Man nav bijis iekšējas pretestības pret iedalītajām lomām. Protams, lielāka loma aizņem vairāk laika. Atnākot uz teātri "ar savu bagāžu", ne vienmēr esi gatavs darboties, bet laika gaitā tas viss kompensējas.

- Esi spēlējis teātri uz skatuves un spēlējis arī tautā. Tu reiz teici, ka otrajā gadījumā visu laiku jūties tēlā un vēlies, lai arī apkārtējie tevi visu laiku uztver kā tēlu.

- Jā, tā būtu pareizi, ka tad visi pieņem spēles noteikumus un piedalās šajā spēlē. Tad visiem ir interesanti piedalīties šajā procesā. Ja ciemos ir ieradies barons Volfs, tad pret viņu ir jāizturas kā pret baronu. Parasti cilvēki tā arī uztver šo situāciju. Latviešos mīlestība pret teātra spēlēšanu ir neiznīcināma. Katrā sevi cienošā pagastā ir savs teātris. Tāpēc teātra spēlēšana tautā pastāv tāpat kā dziedāšana un dejošana.

- Vai tas ir mīlas romāns, kas tev ir ar teātri?

- Tas nāk no sirds. Tas ir kaut kas vairāk par mīl - nemīl attiecībām. Teātrī es izpaužos. Man pirmā lielākā loma bija izrādē "Dīvainā misis Sevidža", kur tēloju psihiatriskās slimnīcas galveno ārstu. Tā loma bija smaga, jutos iemests smagā izrādē, kam nebiju gatavs. Kamols bija kaklā. Parunāt nevarēju. Skatītāju - pilna zāle. Likās - atdošu visu, lai tikai nav jāiet uz skatuves. Kad izgāju uz skatuves, kaut kā jau tiku galā, bet liela gandarījuma nebija. Tagad es uz to citādāk skatītos.

- Teātrī sāki darbošanos ar nopietnu lomu, bet laika gaitā kļūsti arvien jautrāks.

- Tas nav atkarīgs no manis. Tā ir režisores izvēle. Es par sevi nezinu. Iespējams, varu teātrī arī būt nopietns, bet pašlaik izskatās, ka man vairāk atbilst tomēr lomas komēdijās. Arī pats tās skatos ar lielu prieku. Varbūt tāpēc, ka televīzija ir pilna ar detektīviem, spraiga sižeta filmām. Gribas komēdiju, kas ir kvalitatīvi veidota.

- Katrā izrādē ir kāda mīlas intriga. Bez tā nevar. Tev pieder izteiciens: kas dzēris pienu, tas kefīru vairs negrib.

- Par to kefīru... tas ir izteiciens no anekdotes par autobusu šoferiem. Mīlestība... tas ir super! Tās ir atzīstamas, pasakainas jūtas. Jo vecāki kļūst cilvēki, jo nopietnākas tās lietas viņiem ir. Tie, kas vēlas dzīvot, priecāties un mīlēt, prot novērtēt patiesas jūtas. Es tās augstu vērtēju.

- Kas ir mīlestība?

- Pret Dzimteni?

- Vispār... Vai vari sadalīt mīlestību kategorijās? Vai tā visur nav viena un tā pati?

- Vai to vispār var noformulēt, ko cilvēks kurā brīdī jūt? Spēlējot teātri, man ir prieks par cilvēkiem blakus, par lomu, izrādi, kas ir izdevusies. Vai tas ir tikai prieks jeb tā ir mīlestība? Droši vien. Neko nevar radīt un darīt bez mīlestības. Pretī saņem to pasu no skatītāja.

- Tu jūti to?

- Jā. Noteikti. Tā ir vienīgā alga. No skatītājiem saņemtā. Tas ir prieks par to, ko esi sniedzis citiem. Tā ir apmaiņa ar mīlestību. Tas notiek. Tā ir misija. Viens dzied, cits dejo, mēs teātri spēlējam.

- Teātris tev nozīmē kolektīvu, bohēmu, pašizpausmi?

- Viss ir ļoti svarīgi. Būtiski tas, ka teātrī ienāk daudz jaunu cilvēku. Kur Edīte viņus atrod, es nezinu, bet viņi visi ir apdāvināti, vispusīgi - dzied, spēlē, sporto, ir gudri jauni cilvēki. Tas ir ļoti pozitīvi. Tā ir gaisotne kolektīvā. Tur esi mazliet citā pasaulē, citu cilvēku vidē. Ja uz skatuves esi kopā ar pieredzējušiem aktieriem, ir drošāk, ka neiebrauksim auzās, ja blakus mazāk pieredzējušu aktieru, tad ir atbildība ne tikai par sevi vien. Teātris - tas ir kolektīvs darbs. Ja izdodas panākt rezultātu, ka skatītājs mums notic, tad ir gandarījums. Reizēm var arī nesanākt. Mēs jau neesam profesionāļi. Lielākais uzdevums ir skatītājos radīt ticamību tam, ko spēlējam.

- Vai, iejūtoties lomās teātrī, tu it kā pielaiko citas, svešas dzīves?

- Pieeja ir pavisam vienkārša. Jebkura darbošanās, arī teātrī, patiesībā ir izglītošanās. Jo vairāk izglītojies vienalga kādā jomā, jo veidojas jaunas vai uzlabojas jau esošās prasmes. Teātris dod iemaņas saskarsmē, kontaktu veidošanā ar cilvēkiem. Cilvēks iemācās brīvi runāt ar auditoriju. Izglītība ir tas vērtīgākais, kas vien cilvēkam var būt. Līdztekus veidojas atziņas par to, kas ir kas. Neizbēgami ir mainījies mans skatījums pret dzīvi, mīlestību, pret to, kam ir vērtība manā dzīvē. Uz pasauli es skatos citādāk. Un domāju, ka tas ir labi. Teātris uzlādē pozitīvi. Esam dzīvespriecīgi. Uzbužinām cits citu, uzturam šo gaisotni sevī un citos. Tā ejam pa dzīvi - mazāk skumju, vairāk prieka. Katra loma ir dzīves skola. Eju tam cauri. Spēlējot svešu dzīvi, nākas aizdomāties par šā cilvēka pasaules skatījumu, attieksmēm. Kaut ko esi iemācījies, guvis jaunu atziņu. Tas nedaudz izmaina mani. Vismaz par kādu procentu.

(Vairāk lasiet 15.marta "Dzirkstelē")

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Teātrī nevar bez mīlestības

Kategorijas