Ar suni ir tāpat kā ar mazu bērnu

2008. gada 27. janvāris 08:00

3464

Tik ilgi, cik pastāvēs pasaule, būs cilvēki, kas mīlēs suņus, un būs tādi, kam tie nepatiks. Uz sarunu par suņiem un ar to audzināšanu saistītiem jautājumiem aicinājām kinoloģi gulbenieti Agru Riekstiņu.

- Kā varētu samierināt suņu mīļus un tos, kam suņi nepatīk?

- Ir dažādi gan suņu saimnieki, gan arī tie cilvēki, kam nav suņu. Visas nesaskaņas sākas ar to, ka mums, suņiniekiem, nav kur izvest pastaigāties savu suni. Jau 2003.gadā tika domāts par suņu pastaigu laukuma izveidi, taču tas viss tā arī apstājās. Esmu neskaitāmas reizes par šo sāpīgo jautājumu izteikusi savas domas, bet viss velti. Savus suņus vedu pastaigāties uz Spārītes parku, kur laižu viņus vaļā no pavadas, lai viņi var izskrieties, taču nupat Gulbenes pilsētas domes "Vēstnesī" izlasīju arī rakstu par Emzes parka dabas aizsardzības plānu, kurā bija teikts: "Visā dabas pieminekļa teritorijā pēc dabas aizsardzības plāna aizliegts... pieļaut suņu atrašanos brīvā dabā bez pavadas un uzpurņa..." Vai tā nav diskriminācija pret suņu saimniekiem? Starp citu, uzpurnim ir jābūt tikai sunim, kuru speciāla komisija atzīst par bīstamu sabiedrībai (Ministru kabineta noteikumi no 2006.gada 4.aprīļa, 266.punkts). Ja man nav, kur suni palaist vaļā no pavadas, tiek pārkāpts arī likums par dzīvnieku aizsardzību. Vai tiešām Gulbenē nebūs vietas, kur izvest suni pastaigāties, kā tikai privātais mācību laukums autoservisa „Mega Rem" teritorijā?

- Bet cilvēki saka, ka viņiem ir bail, ka suns pēkšņi var pieskriet klāt.

- Jā, saimniekam ir jārēķinās, ka cilvēks var nākt pretī, taču suni nevar visu laiku vest pavadā, viņam ir jāiemācās kontaktēties ar cilvēkiem. Jā, var gadīties, ka kādreiz suns aizskrien tālāk, tad viņu atsaukt vairs nav iespējams, arī man tad ikreiz ir nedaudz bail, taču es zinu, ka mani suņi cilvēku neaiztiks. Man bieži parkā nāk klāt bērni un priecājas par suņiem. Es viņiem arī ļauju tos paglaudīt, lai viņiem nerodas naids pret suņiem. Es tiešām cenšos saprast arī tos cilvēkus, kam nav suņu, cenšos arī ar viņiem sadzīvot.

- Bet kā rīkoties, ja suns pieskrien klāt un lec virsū?

- Vislabāk ir stāvēt uz vietas, ja nu kas, griezt muguru, lai neielec sejā. Ja kaut kas ir rokās, var mēģināt atvairīties, taču tas var arī suni vēl vairāk uzbudināt. Var kliegt. Tāds, kurš ies spēlēties, no kliedziena nobīsies, ja viņš ies ar nodomu kost, viņu nekas nenobiedēs. Manuprāt, suņi tomēr skrien klāt cilvēkam ne jau, lai uzbruktu. Ir tādi, kas skrien klāt un rej. Saprotu, cilvēkam ir bailes. Šajā gadījumā ir vainīgs saimnieks. Viņš nav iemācījies sunim, ka tā nedrīkst darīt.

- Daudziem nepatiku rada suņu ekskrementi...

- Tā ir! Saimnieki, protams, varētu tos savākt, bet kur tos likt, cik tālu tos nest? Pirms kāda laika biju Somijā uz izstādi. Pirmo reizi arī redzēju pastaigu laukumus. Tur ir ierobežota teritorija - citā vietā lielāka, citā mazāka, ir konteiners, lai cilvēki var visu savākt pēc sava suņa. Mēs arī, piemēram, savā mācību laukumā savācam, bet kur cilvēki ekskrementus liks pilsētā, mums nav konteineru uz katra stūra. Vai pie veikala metīsim ārā? Otra lieta - mēs arī neesam pieraduši pie šādas kārtības, bet vismaz malā suni tomēr vajadzētu pavest, lai citam cilvēkam pēc tam neiznāk iekāpt.

- Kas cilvēkam būtu vispirms jāapzinās, gatavojoties pirkt suni?

- Vispirms ir jāizdomā, kādam nolūkam viņš būs domāts. Ja, piemēram, nezina, kāpēc grib suni, nav vērts ņemt. Ja tu paņem suni, ir jārēķinās, ka tas būs ģimenes loceklis, visam suņa mūžam viņš tev būs kā bērns. Tas, kurš to nav piedzīvojos, to nesapratīs. Kaut vai sunim būs 12 gadi, cilvēks par viņu ir atbildīgs, jo viņš bez cilvēka nevarēs izdzīvot. Ja esi paņēmis suni, par viņu ir jārūpējas, suns nedrīkst apnikt. Es, piemēram, iegādājos suņus tādēļ, ka man viņi ļoti patīk, mani viņi interesē. Man nevajag, lai viņi kaut ko sargā, viņi ir mana mīlestība. Jā, citam ir vajadzīgi suņi - sargi, taču arī tas ar suni ir jādarbojas. Cilvēks ir atbildīgs par suni.

- Vai suni labāk turēt ķēdē vai laist brīvi skriet pa teritoriju?

- Es uzskatu, ka ķēde ir pēdējais variants. Vai cilvēks var iedomāties sevi dzīvojam visu mūžu istabā? Tad jau labāk turēt suni voljērā. Lai gan kam tad vispār tas suns ir vajadzīgs? Cilvēks ar laiku pierod pie suņu rejām un nedzirdēs, kad nāks zaglis. Vislabāk ir norobežot teritoriju un laist, lai viņš staigā pa to.

- Kā rīkoties, ja suns, piemēram, laukos skrien prom no mājām un uzbrūk citiem?

- Mans ieteikums - nomainīt suni. Ir reizes, kad iegādājas kucēnu un viņam jau ir iedzimta klejošana, tad saimnieks neko nevarēs izdarīt. Arī mani suņi sākumā skrēja prom no mājām, bet es cīnījos, uzmanīju, gāju meklēt. Ja tomēr visu izmēģina un nav izmaiņu, tad nekā. Taču daudz tādu suņu nav. Ja suns ir nodarbināts, bet klejot grib tikai niķojoties, to var ātri pārtraukt. Ar suni ir tāpat kā ar bērnu, kamēr viņš ir jauns, viņš strādās dažādas palaidnības.

- Bet kā cīnīties ar klaiņojošiem suņiem?

- Ir jābūt suņu patversmei, arī suņu ķērājiem, kas strādā un izdara šo darbu. Pēc tam šiem suņiem ir jāmeklē jauni saimnieki.
Saimniekam, protams, arī ir jādomā. Ja viņš laiž suni ārā, ir jābūt vai nu sētai, vai pašam ir jābūt klāt. Te mēs arī nonākam pie tā paša jautājuma - kāpēc cilvēks vispār ir ņēmis suni? Ja viņš vienkārši attaisa dzīvokļa durvis vaļā un saka - ej staigā uz visu dienu, kam vispār suns bija vajadzīgs.

- Kādu suni labāk iegādāties - šķirnes vai bezšķirnes?

- Ja suns ir vienkārši mīlestībai un naudas nav tik daudz, var ņemt arī visparastāko krancīti. Prāta ziņā daži šķirnes suņi ir pat stulbāki nekā bezšķirnes. Taču visus suņus, vienalga, kāds tas ir, simtprocentīgi ir jāapmāca - jāved uz mācībām vai tas jādara pašam. Ir cilvēki, kas paši to var paveikt, bet ir tiešām jāiemāca paklausība, lai suns nebūtu saimnieks saimniekam.

- Nesen Gulbenes rajonā tika smagi sakosta meitene. Kas pie tā bija vainīgs?

- Tur ir daudz vainīgo - gan vecāki, kas nepieskatīja mazu bērnu, gan suņa saimnieks. Neviens jau nezina, kā tas viss patiesībā notika, taču man gribas domāt, ka suns ne no šā ne no tā neuzbruka. Iespējams, suns arī nebija mācīts, varbūt jūtot kaut kādus draudus, arī klupa virsū.

Cilvēks varbūt arī nemaz nevēlas nopirkt agresīvu suni, tas lielā mērā ir atkarīgs no iedzimtības. Kad pērk suni, ir jāpainteresējas par vecākiem. Šķirnes suni labāk pirkt no kluba, lai gan arī klubos tagad šmaucas, vienkārši lai pārdotu un nopelnītu naudu. Ir, protams, arī suņi - mieramikas, taču arī ar mieramikām var gadīties visādi. Viņš ir mierīgs līdz brīdim, kamēr viņu kāds neizprovocē.

- Kā jārīkojas, ja suns atļaujas uzbrukt cilvēkam?

- Skatoties, kā tas ir noticis. Ja suns, piemēram, kādam cilvēkam būs uzbrucis un iekodis un cilvēks pēc tam nāks pie saimnieka sūdzēties, vairs neko nevarēs darīt, nebūs arī nozīmes. Ja saimnieks, protams, viņu vairs negrib, lai šauj nost. Taču saimniekam suns ir jākontrolē. Ja saimnieks ir klāt un suns kādam klūp virsū, tad sunim jādabū kārtīgs pēriens. Tāpat ir arī, ja atļaujas kaut ko darīt pret saimnieku. Ir jāparāda, kurš ir saimnieks.

- Vai ar pārlieku uzbudinātu, agresīvu suni var cīnīties?

- Ja pats saimnieks nezina, kā tikt galā, vajag pakonsultēties ar kinologiem, viņi ļoti labi pārzina suņu psiholoģiju, Rīgā ir arī speciāls suņu psihologs. Ja suns ir ļoti mīļš, vajag izmēģināt visus līdzekļus. Pirmais un galvenais noteikums - saimniekam ir jāstrādā ar savu suni, nevis jāpalaiž augt savā vaļā. Arī normāli vecāki savus bērnus nepalaiž augt savā vaļā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar suni ir tāpat kā ar mazu bērnu

Kategorijas