Dzirkstele.lv ARHĪVS

Par Latvijas neatkarību stāvēja uz barikādēm

Malda Ilgaža

2008. gada 19. janvāris 09:00

1198
Par Latvijas neatkarību stāvēja uz barikādēm

Jaungulbenietis Juris Kašs ir starp 15 611 cilvēkiem, kuri pirms 17 gadiem janvārī stāvēja uz barikādēm, lai iestātos par Latvijas neatkarības atgūšanu, kas uzskatāma par nenovērtējamu mūsu tautas morālo ieguvumu. Juris arī šodien jūtas lepns, ka līdz ar citiem nu jau vēsturei piederošajā laikā spējis apliecināt spēju vienoties kopīgai cīņai.

"Tās izjūtas ir grūti aizmirst un vēlreiz izdzīvot, bet zinu, ka barikāžu laiks nekad netiks aizmirsts, jo nav bijis cita laika, kad visi latviešu tautas slāņi Latvijā būtu tik vienoti. No svara bija katra cilvēka līdzdalība," saka Juris.

 

- Kā tas bija?

- Tolaik kopsaimniecībā Jaungulbenē strādāju par autobusa šoferi. Jau pirms 1991.gada janvāra, sekojot informācijai, sapratām, ka valstī briest kaut kas tāds, kas apdraud ikvienu no mums. Kad cilvēkus aicināja braukt uz Rīgu, lai aizstāvētu Latvijai nozīmīgus objektus, jaungulbenieši nebija jāskubina un īpaši jāpierunā, vīri bija gatavi doties uz barikādēm, nezinot, kas viņus tur sagaida.

Visus mūs vienoja tālaika nozīmīgums un vārdos skaļi neizteiktā apjausma, kā viss var beigties. Ikviens, vismazākais incidents, neapdomīga rīcība, aplama pavēle vai lēmums tajās vēsturiski nozīmīgajās dienās varēja nozīmēt daudzu cilvēku dzīvības. Atceros, ka, gādājot par to, lai barikāžu aizstāvjiem netrūktu ēdamā, kolhoza vadība lika nokaut cūku. Arī cilvēki palīdzēja ar visu, kas vien viņiem bija.

 

- Kur barikāžu laikā atradās jaungulbenieši?

- Uz Rīgu no Jaungulbenes braucām reizē divi autobusi. Otrs bija Jaungulbenes arodskolas autobuss. Abi - cilvēku pārpilni. Bija savādi, ka, šķērsojot Rīgas robežas, ielas bija kā izslaucītas. Uz Brīvības ielas - neviena transportlīdzekļa. Vispirms braucām uz Daugavas krastmalu, kur saņēmām norādi braukt uz centru un apsargāt Ministru padomes ēku.

Kopš pagājušā gada septembra strādāju SIA "Nordeka" par autobusa šoferi. Rīgā esmu bieži, bet vienmēr, kad braucu vai eju garām Ministru padomes ēkai, nevilšus uzvirmo atmiņas. Atceros, kā viss izskatījās tajās tālajās janvāra dienās. Šaurajās Vecrīgas ielās - lauksaimniecības tehnika, autobusi, smagās automašīnas, viss, ar ko cilvēki ieradās Rīgā no lauku rajoniem. Tika vesti baļķi, lai celtu barikādes.

Atmosfēra bija pacilāta, cilvēki dziedāja, visur dega ugunskuri. Rīdzinieki nāca klāt un piedāvāja tēju, sviestmaizes, tā bija vārdos nepasakāma vienotības izjūta. Visi bijām kā vienas ģimenes locekļi.

 

- Kaut brīdi sajutāt bailes, domājot par to, kas patiesībā varēja notikt?

- Divarpus dienās, ko pavadīju uz barikādēm, nekad neesmu juties Rīgā tik droši, lai arī pa laikam atskanēja šāvieni. Mums nevienam ieroča nebija, ar ko nepieciešamības gadījumā varētu stāties pretim. Neviens tā īsti arī neticēja, ka uz mums kāds varētu šaut, jo barikāžu aizstāvji noteikti nebija tie, kas varētu izprovocēt asins izliešanu.

 

- Izjūtot tautas vienotību, ticējāt, ka Latvija atgūs neatkarību?

- Piestājot pie ugunskuriem un parunājoties ar vīriem, neviens tā īsti neticēja, ka atkal būsim neatkarīga Latvijas valsts, jo Latvija pret vareno Krieviju šķita kā smilšu grauds pret klinti. Tomēr iekšēji jutām, ka arī dzīvot tā, kā dzīvojām padomju gados, vairs nevar, ka ir jāmainās laikam, kurā viss pamazām tiek izsaimniekots. Cilvēkos arvien vairāk radās vēlēšanās pašiem būt savas zemes un savas valsts saimniekiem, vēlēšanās redzēt tālāk par Latvijas robežām.

 

- Vai barikāžu aizstāvju cerības neatkarīgā Latvija šajos gados ir attaisnojusi?

- Šodien mums viss ir, par slikto dzīvi sūdzas tikai tie, kam neveicas. Esam aizmirsuši, kā ir stundām ilgi stāvēt garās rindās pēc deficīta precēm - desām, zābakiem un cita. Protams, naudu vienmēr var vēlēties vairāk, bet, lai tā būtu, ir jāstrādā.

Tie, kuri iedomājas, ka viss iegūstams bez darba, rūgti maldās. Man nepatīk arī nemitīgās ministru maiņas. Sekojot tam, kas notiek valdībā, saprotu, ka nekad negribētu piedalīties lielās politikas veidošanā. Labāk godīgi un pēc labākās sirdsapziņas veicu savu darbu.

 

(Vairāk lasiet 19.janvāra "Dzirkstelē")