Pirmie Ziemassvētki trijatā

2007. gada 24. decembris 08:00

1273

Ziemassvētki ir gada skaistākie svētki, svētki, kad gribas būt kopā ar saviem vismīļākajiem cilvēkiem, dāvāt viņiem mīlestību un sirds siltumu. Pirmos Ziemassvētkus trijatā šogad svinēs arī Sniķu ģimene - Māris, Simona un mazā Lote.

- Kā gatavojaties svētkiem?

Simona: - Mums šie būs īpaši Ziemassvētki, jo pirmo reizi tos svinēsim kopā, tādēļ ir rūpīgi tiem jāgatavojas. Pati šogad pirmo reizi pagatavoju adventes vainadziņu, Māris jau atveda eglīti no meža, to kopīgi izpušķojām.

Māris: - Nekādas jaunas tradīcijas jau neizdomāsim, tās visas nāk līdzi jau no mūsu bērnības. Ievērojam kluso laiku. Ziemassvētkos iesim uz baznīcu, apciemosim gan manus vecākus Barkavā, gan arī Simonas vecākus Gulbenē. Šie ir ģimenes svētki, tādēļ tie arī ir gada svarīgākie svētki.

Runājot par dāvanām, man šķiet, ka, piemēram, vecākiem daudz svarīgāk par dāvanām ir tas, ka bērni atbrauc ciemos. Tā viņiem ir vislielākā dāvana.

Simona: - Mēs parasti nolemjam, ka uzdāvināsim vien nieciņu, taču parasti tāpat sanāk nopirkt kaut ko vairāk par nieciņu. Cenšamies vienmēr pirkt dāvanas tā, lai arī pašiem dāvana ļoti patīk, tad ir sajūta, ka arī saņēmējam tā patiks.

- Vai, jūsuprāt, Ziemassvētki nav kļuvuši pārāk komercializēti un cilvēki arvien mazāk atceras par svētku patieso jēgu?

Māris: - Svētkus jau vienmēr izmantos komercijai. Jā, daudziem Ziemassvētki kā Kristus dzimšanas svētki ir nonākuši otrajā plānā. Pirms kāda laika iešana uz baznīcu bija kļuvusi par modes lietu, visi Ziemassvētkos skrēja uz baznīcu, tagad tā vairs nav, iet tie, kas ir gājuši vienmēr.

Simona: - Manuprāt, vecāku cilvēku baznīcā ir daudz vairāk nekā jaunu, protams, tas ir atkarīgs arī no audzināšanas ģimenē. Manā ģimenē, piemēram, mēs tik ticīgi netikām audzināti. Kad iepazinos ar Māri, lai apprecētos baznīcā, sākām iet uz mācībām, un tikai tad es tā īsteni pievērsos Dievam. Sākumā vienmēr Mārim prasīju, kāpēc viņš iet uz baznīcu, ko viņam tas dod, bet tagad esmu sapratusi, ka tas tiešām kaut kādā veidā palīdz. Domās vismaz ir kaut kāds atbalsta punkts.

Māris: - Tagad cenšamies uz baznīcu iet visi trīs. Mēģinām pieradināt arī Loti. Cik es sevi atceros, vienmēr esmu gājis uz baznīcu. Dieva svētība visu laiku rit cauri mūsu dzīvei. Arī mūsu laulība ir svētīta baznīcā.

- Kā jūs iepazināties?

Simona: - Mūs iepazīstināja Uldis Rudzītis. Viņš tobrīd draudzējās ar manu labāko draudzeni. Viņš iedeva Mārim manu telefona numuru un man - viņa.

Māris: - Uldis man kādā vakarā zvanīja un prasīja, vai viņš kādai jaunkundzei varot iedot manu numuru, teicu, lai dod. Sākumā vairāk kontaktējāmies ar īsziņu palīdzību, satikties nesanāca, jo Simona tobrīd mācījās Rīgā.

Simona: - Iepazināmies oktobrī, bet uz Ziemassvētkiem sākām jau tā nopietnāk draudzēties. Es biju apslimusi un tobrīd dzīvoju Gulbenē, tādēļ arī sanāca vairāk tikties. Ziemassvētku laiks tiešām ir brīnumu laiks. Pēc gada un desmit mēnešiem apprecējāmies. Bijām plānojuši precēties vēl tikai nākamajā vasarā, bet pieteicās Lote un pasteidzināja mūs. Meitiņas piedzimšanas brīdis bija ļoti gaidīts un svarīgs.

- Vai ticat mīlestībai no pirmā skatiena?

Māris: - Es, šķiet, neticu, arī mūsu gadījumā tā nebija, taču katram ir savs iepazīšanās ceļš.

Simona: - Mums iepazīties drīzāk bija lēmis liktenis. Māris Gulbenē bija jau sen, taču es viņu nebiju agrāk pamanījusi. Gāju uz basketbola spēlēm, zināju, ka tāds Sniķis ir, bet citus pat vairāk biju pamanījusi, taču liktenis lēma mums iepazīties un palikt kopā.

- Kas iepatikās vienam otrā?

Simona: - Man likās, ka Māris ir tāds ideālais vīrietis. Viņš ir gan labs cilvēks, gan arī skaists vīrietis. Tobrīd ievēroju visu labo viņā. Protams, tagad esmu pamanījusi arī dažas nepilnības, taču mēs pieslīpējamies viens otram.

Māris: - Simona bija simpātiska meitene. Lai gan pēc pirmā randiņa viņa teica, ka ar mani vairāk netiksies, es panācu savu. Laikam mēs saderējām kopā, viens otru papildinājām. Ja kaut kas nebūtu kārtībā, ilgi kopā mēs nepaliktu.

Simona: - Varbūt palīdzēja arī tas, ka es biju Rīgā, Māris - Gulbenē. Sākumā neapnikām viens otram. Atšķirtība vēl vairāk satuvina.

- Kas, jūsuprāt, ir mīlestība?

Simona: - Manuprāt, tā ir tāda laimes sajūta, ka viens otram esam, ka katru dienu varam būt kopā.

Māris: - Tā ir arī spēja kaut ko ziedot otra labā. Laulībā noteikti ir jābūt mīlestībai, citādi tie vairs nav īsti laimīgi cilvēki. Tas nozīmē, ka ir pasteigušies ar laulībām vai arī kaut kas mainījies laika gaitā.

Simona: - Arī bez uzticības neiztikt. Greizsirdība sabojā pašu cilvēku. Esmu dažreiz bijusi greizsirdīga, bet tikai pavisam mazliet.

- Vai, ieraugot sirmus vecīšus, kas joprojām ir kopā, aizdomājaties par savu nākotni?

Māris: - Kad ieraugām vecus cilvēkus, Simona saka - mēs jau arī tāpat vecumdienās staigāsim roku rokā. Mēs ticam, ka spēsim būt kopā līdz mūža galam.

Simona: - Es ikreiz ievēroju šādus pārus. Man tas šķiet tik jauki. Es apbrīnoju viņu spēju tik ilgi saglabāt savu mīlestību.

- Vai Māris ir ģimenes cilvēks?

Simona: - Jā, noteikti. Ja paskatos apkārt, kā veicas citām meitenēm ar vīriem, man šķiet, ka Māris ir pavisam citādāks.

Māris: - Tas droši vien ir arī tāpēc, ka mans darba laiks to pieļauj. Rītos un vakaros aizeju uz treniņiem, pārējā laikā esmu mājās.

Simona: - Bet man šķiet, ka Māris tomēr daudz vairāk laika pavada ar ģimeni nekā citi. Arī draudzenes man to ir teikušas. Māris arī viens pats paliek ar Loti, pats visu zina un māk izdarīt, viņam nekas nav jāsaka priekšā.

- Kas tev, Māri, šobrīd ir pirmajā vietā - ģimene vai basketbols?

Māris: - Ģimene. Basketbola karjera, ja to tā var saukt, tāpat iet uz otru galu. 10 gadi jau būs nolauzti sportā. Es par vēlu iesāku. Varbūt, ja būtu agrāk sācis, būtu kaut ko vairāk sasniedzis. Taču es neko nenožēloju, viss ir tā, kā tam jābūt.

- Simona droši vien ir lielākais atbalstītājs.

Māris: - Jā, pirmais atbalstītājs, bet arī pirmais nosodītājs. Man ir jāuzklausa arī visi komandai adresētie pārmetumi.

Simona: - Kad spēles notiek Gulbenē, vienmēr eju tās skatīties. Tagad jau radinām arī mazo Loti, un viņai tīri labi patīk. Viņa drīz būs tēta lielākā atbalstītāja.

Vizītkarte

* Māris Sniķis dzimis 1975.gada 21.martā, basketbola komandas "Bumerangs/ Gulbene/ ASK" basketbolists

* Simona Sniķe dzimusi 1981.gada 7.decembrī, audzina meitiņu.

* Lote Sniķe dzimusi 2007.gada 2.martā.

Sniķu ģimenes novēlējums gulbeniešiem:

Klusi sagaidīt svētkus un, pavadot tos kopā ar saviem tuviniekiem, sagaidīt Ziemassvētku brīnumu! Nākamo gadu pavadīt saticībā un pārticībā!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pirmie Ziemassvētki trijatā

Kategorijas