Ar C hepatītu var saslimt ikviens

2007. gada 12. decembris 08:00

1372

Kad uz redakciju atnāca Haralda mamma Ilze (patiesie šo cilvēku vārdi ir citi), lai uzticētu laikrakstam savu sāpi, nepateikti palika vārdi: "Kaut būtu noticis citādi!" Vislabākie vēlējumi Haraldam un viņa mammai adventes laikā. Lai puisim pietiek garīgā spēka pretoties slimībai!

Problēmas risināšanu atlika

Ilze saka, ka tikai pērn decembrī uzzinājusi - dēlam ir C hepatīts. Tas bijis šoks. Informācija par inficēšanos bija jau 2004.gada rudenī, bet tā paslīdējusi garām mātei neapzināta. Kā varēja tā notikt? Vai mediķiem bija jāinformē mamma par viņas pilngadīgā dēla slimību? Vai dēls pats apzinājās šo informāciju, vai vēlējās tajā dalīties ar māti? Cik atklāti pret vecākiem ir bērni, un kurā brīdī viņi dalās savās rūpēs ar tiem līdz galam, nevis tikai pusvārdos? Kāds ir cilvēka psiholoģiskais aizsargmehānisms, uzzinot par inficēšanos ar bīstamu slimību? Iespējams, prāts atgrūž šo informāciju, nepieņem, jo ir bail. Vai kādam šajā brīdī cilvēks ir jāiedrošina? Vai viņš spēj viens izturēt un pārciest šo brīdi? Vai cilvēks vienatnē spēj pieņemt pareizu lēmumu?

Vai problēmas ignorēšana, atlikšana uz nenoteiktu laiku ir vieglprātība? Vai zinām, ka, laikus sākot C hepatīta ārstēšanu, šo slimību var pilnībā uzveikt? Turklāt ir iespējams ārstēties gan par personiskajiem līdzekļiem, gan pretendējot uz valsts finansējumu. Lai kādi arī būtu iemesli, Haralda gadījumā problēmas risināšana bija atlikta uz vēlāku laiku un šī problēma kļuva par bumbu ar laika degli. No vīrusa nēsātāja viņš kļuvis par smagi slimu cilvēku.

Ilze atzīst - sākotnēji abiem ar dēlu zināšanu par šo slimību bijis maz. Tagad pamazām divatā visu noskaidrojuši un sapratuši, ka ārstēties vajadzējis sākt jau daudz ātrāk. Kāpēc tas nenotika toreiz? To grūti izskaidrot un saprast. Šogad vasarā Haralds uzzinājis, ka viņam jau sākusies aknu ciroze. Puisim ir nedaudz pāri 20 gadiem. Viņš kļuvis darba nespējīgs. Kopš septembra viņam piešķirts sociālā nodrošinājuma pabalsts sakarā ar invaliditāti. Tie ir 45 lati. Izsmiekla nauda. Par to jau nevar pat izdzīvot, nemaz nerunājot par ārstēšanās izdevumu apmaksu.

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā skaidro, ka invaliditātes pensijas aprēķināšanā ņem vērā darba stāžu un sociālās apdrošināšanas iemaksas. Darbam pielīdzinātie periodi - slimības pabalsts, bezdarba laiks, arī obligātā, aktīvā militārā dienesta laiks - stāžā neietilpst.

"Sāp sirds. Dēls obligātās armijas dienesta laikā sargāja cietumniekus. Tas bija darbs! Izrādās, to neskaita iekšā viņa darba stāžā, jo tolaik par viņu netika veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Pēc obligātā dienesta beigšanas viņš turpināja karavīra gaitas. Piecas dienas pirms došanās misijā uz Irāku dēlam pateica, ka viņš nedrīkst būt asins donors. Kāpēc nedrīkst būt asins donors? Nebija ne jausmas! Četrus mēnešus dēls bija Irākā. Izrādās - tāds slims tur aizbrauca! Armijā taču pirms brauciena uz Irāku arī analīzes veica, bet tās neko neuzrādīja. Kas tās bija par analīzēm, ja jau neviens neko neiebilda, atzina par misijai derīgu. Dēls atbrauca no Irākas, jutās labi," stāsta Ilze.

Ilze ir sarūgtināta. Dēls ir riskējis ar dzīvību, dodamies misijā uz Irāku. Viņš ir atbildīgi strādājis, bet te sanāk, ka birokrātiskie faktori ir noteicošie. Haraldam neiznāk minimāli nepieciešamie trīs darba stāža gadi, lai aprēķinātu pienācīgu invalīda pensiju. Labi, ka ir mamma, kas strādā un palīdz. Taču arī viņa nopelna mazāk par minimālo algu. Laikā pirms Ziemassvētkiem Haralds atkal ir Rīgā, Hepatoloģijas centrā, kur viņam sniedz steidzamu palīdzību.

"Militārā dienesta laikā dēlam bija daudz draugu. Viņš labi nopelnīja un mēdza draugiem aizdot naudu. Tagad, kad viņš pats slimo un nauda būtu ļoti nepieciešama, dēls draugiem prasījis, lai tie atdod parādu. Ko tikai viņš nedabū dzirdēt pretī! Tas ir aizskaroši," stāsta Ilze. Draugu nodevība. Arī tā sāp Haraldam un viņa mammai.

Inficēšanās brīdis - armija?

Ilze nesamierinās ar to, ka Haraldam ir tik niecīga pensija. Varbūt nozīme ir tam, ka viņš ar C hepatītu inficējies obligātā militārā dienesta laikā? Ilze ir pārliecināta, ka inficēšanās notikusi tieši tad. Kā jau tas armijā mēdz būt, tur dienošajiem ir veiktas medicīniskas manipulācijas, piemēram, Haralds ir apmeklējis zobārstu. Un tomēr, kad, kur un kā notikusi inficēšanās, - tas nav zināms.

Ilze uzsver -, iesaucot armijā, Haraldam veiktas visas nepieciešamās analīzes. Viņš atzīts par pilnībā veselu un dienestam derīgu. Karavīri, Haraldu ieskaitot, Rīgā sūtīti uz Valsts asins donoru centru, lai kā donori nodotu asinis. Tā bija pirmā un vienīgā reize Haralda mūžā, kad viņš bija asins donors. Tad arī konstatēts, ka puisis ir vīrusa hepatīta nēsātājs. Par to ziņots Sabiedrības veselības aģentūrai. Tas bijis 2004.gada rudenī. Aģentūra izsaukusi Haraldu pie sevis un informējusi: viņam jāparakstās par to, ka vairs nedrīkst būt donors. Puisis, protams, jautājis, kāpēc. Ko atbildējuši mediķi, par to domas dalās.

Haralda mamma Ilze apgalvo, ka toreiz dēlam tā īsti nav pateikts un nav izskaidrots, kāda ir viņa slimība, bet tikai atvēlēts doties pie ģimenes ārsta, lai tur visu noskaidrotu un sāktu ārstēšanos. Savukārt epidemiologi uzstāj, ka Haralds informēts par to, ka ir vīrusa hepatīta nēsātājs un par to ir parakstījies. Varbūt puisis tobrīd vēl nesaprata, cik nopietna ir viņa slimība un kā tā apdraud viņa nākotni? Ja toreiz viņš nekavējoties būtu sācis ārstēties, iespējams, tagad viņa veselības stāvoklis nebūtu tāds, ka jāpiešķir invaliditāte. Mammai nav informācijas, ka toreiz, pirms trim gadiem, Haralds būtu devies pie ģimenes ārsta un ārstējies. Mediķi apgalvo: puisim vienkārši tolaik bijušas citas prioritātes, viņš gatavojies doties misijā uz Irāku, kur arī nokļuva, tāpēc ārstēšanos atlicis uz vēlāku laiku.

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā skaidro, ka diemžēl tam, kā cilvēks ir dabūjis slimību, nav nozīmes attiecībā uz pensijas piešķiršanu. Šādas informācijas apzināšana arī neko nevarot mainīt attiecībā uz pensijas lielumu. Savukārt Ilze domā, ka tas ir cilvēktiesību pārkāpums. Viņa vēlas par to ziņot Valsts cilvēktiesību birojam.

Kas atbild par cilvēka veselību?

Mediķi uzsver: pacients pats ir atbildīgs par savu veselību. Ar varu nevienu nevar piespiest ārstēties. Cita lieta - cik gatavi mēs, pacienti, esam šādai atbildībai par savu veselību? Cik kompetenti, informēti esam? Cik motivēti jūtamies? Cik lielā mētrā uzticamies savam ģimenes ārstam, vai uzskatām viņu par pirmo padomdevēju?

Epidemiologi saka - ar C hepatītu var saslimt ikviens. Ne katrs cilvēks regulāri veic asins analīzes, tāpēc ar to palīdzību ne vienmēr konstatē inficēšanos ar vīrusa hepatītu. Bet, kā uzsver mediķi, pacientam saslimstot, rodas veselības traucējumi, parādās noteikti simptomi, piemēram, nespēks, sāpes vai citas pazīmes. Tādā situācijā katram ir jādodas pie ģimenes ārsta un jāuztic savas sūdzības. Tā rīkoties mudina cilvēka paša rūpes par savu veselību. Bet ja nu tā nav noticis, ja nu jau jūtamas smagas sekas - aknu ciroze?

Infektologi uzsver: arī šādā stadijā, sistemātiski ārstējot pacientu, var paildzināt mūžu. Cilvēks var nodzīvot daudzus gadus, pat gadu desmitus.

Mediķi arī uzsver, ka asins analīzes - tā nav slimības diagnoze. Tieši tāpēc laikus ir jāvēršas pie ģimenes ārsta, jāsāk ārstēties, un tad C hepatīta slimnieku nosūta uz Hepatoloģijas centru, kur pacientu papildus izmeklē un, ja ir doma, ka varbūt ir vajadzīga specifiska ārstēšana, tad veic biopsiju, proti, nosaka, vai sācies aknu cirozes process. Kad tas ir sācies, tad pretvīrusa terapija vairs efektu nedos. Tad jāveic simptomātiska ārstēšana kā cirozes procesa slimniekiem. Tas jāapmaksā pacientam pašam. Savukārt, ja infekcija vēl nav paveikusi postošo darbu pacienta organismā, tad ārstu konsilijs izlemj, vai vajadzīga specifiska terapija, vai tā būs efektīva. Tieši šajā brīdī arī ārstu konsilijs Hepatoloģijas centrā lemj, vai konkrētajam pacientam ārstēšanu var veikt, izmantojot finansējumu no valsts dotācijas.

Par hepatītu C

* Vīruss, kas izraisa hepatītu C, vēl nav pietiekami izpētīts tā mainības dēļ. Tomēr ir zināms, ka 80 - 85 procentos izraisa hronisku hepatītu. Eksistē vairāki hepatīta C vīrusu veidi. Vīruss ir ļoti mainīgs, tādēļ ārstēšana ne vienmēr ir veiksmīga. Dažiem cilvēkiem hepatīts C ir ļoti nopietna saslimšana ar smagiem aknu bojājumiem, bet citiem tā norit vieglākā formā un viņi nejūtas slimi.

* Līdz šim vēl nav radīta vakcīna, kas nodrošinātu profilaktisku aizsardzību pret C hepatītu.

* Vairāk nekā 80 procentiem no visiem intravenozajiem narkomāniem ir hepatīts C.

* Simptomi: bieži norit bez jebkādām akūtām slimības izpausmēm - latenti.

* Ārstēšana: hepatīts C ir ļoti bīstams, jo nemanāmi un neatgriezeniski bojā aknas, tāpēc, uzzinot par inficēšanos, noteikti jākonsultējas ar speciālistu, kurš nozīmēs speciālu ārstēšanu, jo pašārstēšanās var izraisīt dažādus nelabvēlīgus efektus.

* Sekas: visbiežāk hepatīts C pāriet hroniskā formā, lielākā daļa cilvēku pēc C hepatīta pārslimošanas paliek vīrusa nēsātāji uz visu atlikušo mūžu un var inficēt citus; 80 procenti hepatīta C nēsātājiem, kuriem konstatēti aknu bojājumi, laika gaitā var attīstīties hronisks aknu iekaisums vai aknu ciroze, vai aknu vēzis, taču, pareizi ārstējoties, ievērojot diētu un režīmu, stāvokli var ievērojami uzlabot.

* Ja cilvēks vēlas zināt, vai nav inficējies ar C hepatītu, regulāri (reizi gadā) būtu jāveic asins analīzes. Ikviens ir tiesīgs to darīt, lūdzot ģimenes ārstam nosūtījumu veikt šādas analīzes.

Inficēšanās ceļi ar C hepatītu

1. Vīruss izplatās ar asinīm:

- visbiežāk inficējas, lietojot kopīgas adatas un šļirces,

- pīrsinga vai tetovēšanas laikā, ja lieto nesterilu aprīkojumu,

- lietojot svešu skuvekli vai zobu birstīti,

- asins pārliešanas laikā,

- apmeklējot zobārstu, ja tiek lietoti nesterili instrumenti.

2. Vīruss izplatās ar inficēta cilvēka spermu vai vagīnas izdalījumiem, tas ir bīstami, ja seksa laikā nelieto prezervatīvu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar C hepatītu var saslimt ikviens

Kategorijas