Dzirkstele.lv ARHĪVS

Logo

Gulbeniešiem igauņi makšķerēšanā nav konkurenti

Malda Ilgaža
Cope un medības

2007. gada 27. augusts 19:22

4453
Gulbeniešiem igauņi makšķerēšanā nav konkurenti

Ieklausoties azartisku Gulbenes makšķernieku sarunās, dzirdams, ka tajās neskaitāmas reizes tiek minēti vārdi "Igaunija", "brekši", "lieli lomi". Tiek spriests, kādi zvejas rīki ir labākie, kāda ēsma pievilina zivis, tiek salīdzināts, cik veiksmīgi lielo lomu vilcēji ir latvieši, cik igauņi.

Izrādās, ka ļoti daudzi gulbenieši mēro 200 kilometru (uz vienu pusi) ceļu uz Igaunijas upi Emmajogi, kas savieno divus ezerus, lai tajā nodotos brekšu zvejai, arī gulbenietis Juris Kuzņecovs. Jo jau otrajā reizē viņš mājās atgriezies ar milzu lomu, tāpēc, kā mēdz teikt, "āķis lūpā".

 

Juris stāsta, ka situācijas apzināšanā vasaras sākumā pirmie uz minēto upi devušies Modris Lapkašs un Aigars Avreicevičs. Informācija, ka Igaunijā labi ķeras brekši, nav turēta zem pūra, bet steidzīgi no mutes mutē nodota tālāk, liekot zvejas vīriem sarosīties.

 

"Tagad Emmajogi ķeras tikai brekši, bet pirms tam - ālanti," stāsta Juris. Viņš pārliecinājies, ka igauņi latviešiem makšķerēšanā nav konkurenti, jo makšķerē ar tām pašām metodēm un zvejas rīkiem kā latvieši pirms 15 vai 20 gadiem.

 

"Mūsu vīri darbojas ar smalkiem zvejas rīkiem, kas ir viens priekšnoteikums tikšanai pie vispārējas atzinības vērta loma. Labai makšķerei ir liela nozīme. Jo labāks makšķerkāts, jo labāk redzama cope. Igaunijas upēs brekšus nevar zvejot tā kā pie mums - ar ko pagadās. Tur šis process ir daudz smalkāks. No svara nav āķa lielums, arī uz maza āķa var izvilkt lielu breksi, bet no gruntsmakšķeres spicītes jutīguma. Dažkārt tā tik tikko pakustas, breksis tikai mazliet pieknibina, ja to nepamani un nepiecērt, breksis aiziet. Par vizuļiem brekšu zvejā jāaizmirst," stāsta Juris.

 

Labprāt ēd visu

 

Brekši neesot izvēlīgi, tāpēc ņemot pretim visu, kas uzlikts uz āķa. Noderēs gan sliekas un naktstārpi, gan gaļas tārpi un cits.

 

"Liela nozīme ir brekšu iebarošanai. Katram makšķerniekam ir sava recepte, kā labāk sagatavot barību. Veikalā var iegādāties speciālo barību zivīm, var sutināt zirņus un auzu pārslas, gatavojot speciālu putru, var izmantot daudz ko citu. Pirmajā reizē daudz ko mācījos no Aigara, jo katrā ūdenskrātuvē makšķerēšana ir specifiska, ja to "izkod", tad tā lieta aiziet," pārliecinājies Juris.

 

Viņš uzskata, ka ir trīs noteikumi, kas garantē lomu: 50 procenti - makšķerēšanas rīki, 40 procenti - barība un 10 procenti - veiksme. Jurim otrajā reizē no Emmajogi izdevies izvilināt brekšus, kas gandrīz neviens nebijis vieglāks par pusotru kilogramu.

 

"Brekšu upē ir daudz, tāpēc tos var makšķerēt gan dienā, gan naktī. Tiesa diennakts tumšajā laikā, brekši jūtas drošāki, tāpēc es izvēlos nakti. Ja Latvijas upes nebūtu sapostījušas mazās elektrostacijas, uz Igauniju varētu nebraukt, bet tagad Gaujā noķert vimbu jau ir liela veiksme. Igauņi saka, ka brekšus varēsim makšķerēt līdz pirmajam salam, bet tad jau redzēs, kā būs," prāto Juris.

 

Viņš atgādina, ka, braucot pēc loma uz Igauniju, nekādā gadījumā mājās nedrīkst aizmirst pasi un makšķerēšanas atļauju, jo tad sods ir garantēts minimāli vismaz 300 kronu vērtībā. Atļauja gadam maksā tikai 180 kronas.

 

Pēc zivīm - kopš bērnības

 

Juris makšķerēt sācis jau bērnībā, kad vislabākā makšķere bijusi darināta no lazdas, tad to nomainījis bambusa makšķerkāts. Kopā ar draugiem no Gulbenes kājām gājām makšķerēt uz Pinteļa ezeru. Šo gājienu Juris atceras ar smaidu.

 

"Aizgājām līdz ezeram, attapāmies, ka makšķeres palikušas pie šķūnīša, nācām atpakaļ, tad atkal pusceļā attapāmies, ka tārpu bundža mājās. Visādi ir gadījies. Man ir divi vaļasprieki - makšķerēšana un sēņošana, jo tad esmu dabā - apkārt čivina putni, kož odi, ne par ko citu nav jādomā."

 

Lielākais loms, ko Jurim izdevies izvilkt ir četrus kilogramus smaga karpa un desmit kilogramu līdaka. Beidzoties brekšu sezonai, makšķernieks ar nepacietību gaidīs ziemu, lai atkal brauktu uz Igauniju.

 

"Negribu mūsu dīķos vilkt asarus kā cimdus. Ir tāds makšķernieku stāsts. Vīrs lielās, ka Ludza ezerā savilcis asarus kā cimdus. Trāpījušies 200 un 300 gramus smagi. Prasu, cik daudz pēc skaita, atbild, ka vidēji 200 asaru bijis.

 

"Kā tad tu viņus dabūji krastā?" vaicāju, bet šis atbild, ka salicis kulītē un aizgājis. Šim saku, tie ir vismaz 40 kilogrami - vesels kartupeļu maiss, ja melo, tad melo saprātīgi. Makšķerniekiem tāpat kā medniekiem ir savi stāsti, kuros vienmēr pašas lielākās zivis ir norāvušās no āķa un aizpeldējušas," smejas Juris.

 

Viņš nenoliedz, ka dažkārt griboties pārtrumpot citus, lai gan bez īpašas nožēlas varot atlaist atpakaļ mazāku līdaku.

Arī makšķernieki esot dažādi.

 

"Ir tādi vīri, kas, pamanījuši, ka kādam veiksmīga cope, tūlīt ir apkārt un met savu āķi turpat. Dažkārt igauņi ir greizsirdīgi uz mums par to, ka viņiem neveicas, bet mums - labs loms, bet, kā jau iepriekš teicu, arī makšķerēšanā vajadzīgs progress," piebilst Juris.

 

Viņš Copes kalendārā rakstītajam gan īpaši netic, jo, viņaprāt, viss ir atkarīgs no tā, cik izbadējusies ir zivs, protams, nevarot nenoliedzot, ka copi var iespaidot gaisa spiediens atmosfērā un tamlīdzīgi.

 

"Galvenais - vajag ticēt sev un veiksmei, tad lielais loms noteikti būs!" iesaka makšķernieks.

Kategorijas

Kategorijas