Mēs dzīvojam atkarībās un saistībās

2012. gada 1. oktobris 13:15

247

«Visi esam atkarīgi no cilvēkiem un lietām sev apkārt. Bet atkarības slimība ir tā, ko cilvēks neizvēlas. Tā nāk tur un tad, kad nevari atrast saskaņu ar sevi, un deformē komforta nodrošināšanas sistēmu».

Mācot cilvēkiem, kā labāk dzīvot, psihologi iesaka izvairīties no negatīvisma, nelaist to klāt. «Filozofija pareiza, un to es arī daru,» piekrīt slimnīcas «Ģintermuiža» Narkoloģiskā dienesta vadītāja Lilita Caune. Kā tas iespējams ārstei, kuras pacientu stāstos ir salauztas dzīves, bēdas, izjukušas ģimenes, pārkāpumi?

«Jā, tā ir cilvēka nespēja tikt galā ar dzīvi, un narkologa uzdevums ir palīdzēt. Līdzēt saprast, kas ar viņu notiek, mācīt lietas, ko viņš vai nu nav mācējis, vai iemaņas zaudējis, risināt pašcieņas un pašapziņas jautājumus. Bet nekļūt līdzatkarīgam no pacientiem - tas savukārt ir profesionālisms. Faktiski jau - stāsts, ko stāsta cilvēks par savu nelaimīgo dzīvi, ir mazāk «kaitīgs» nekā pārliekais daudzums negatīvās informācijas par pasaules šausmām plašsaziņas līdzekļos,» atzīst daktere.

- Vēlme palīdzēt cilvēkiem vai varbūt arī ģimenes ietekme - kas noteica jūsu profesijas izvēli?

Mamma skolotāja, tēvs inženieris, arī radu lokā neviena daktera. Bet es jau pirmajā klasē paziņoju, ka būšu medmāsiņa. Pēc mammas stāstītā, viena no pirmajām manis patstāvīgi lasītajām grāmatām bijusi izglītojoša medicīnas literatūra, kur īpaši izpētīta dzemdību norise. Kad pienāca laiks studijām, šaubu nebija. Vieglatlētikas trenere gan labprāt būtu mani redzējusi sporta medicīnā un ieminējās par Tartu, bet es gribēju palikt Latvijā un būt psihiatre. Interesants likās viss ar prātu un garīgo pasauli saistītais - apmeklēju lekcijas psihiatrijas katedrā, iesaistījos psihiatru pulciņā. Tuvojoties valsts sadalei, jau zināju, ka Jelgavā vajadzīgs psihiatrs, un cerēju uz šo vietu, bet īsi pirms tās satiku kolēģi Gundaru Proli, kas bija pirmais Jelgavas starprajonu narkoloģiskā dispansera vadītājs. Psihiatra vieta jau esot aizņemta, bet narkologs vajadzīgs. Arī mazā dēliņa dēļ svarīgi šķita palikt Jelgavā, un piekritu. Tā arī esmu šajā psihiatrijai radniecīgajā specialitātē jau vairāk nekā 20 gadu.

- Divdesmit gadu ar ikdienas bēdu stāstiem, lūgumiem pēc palīdzības un varbūt arī nevēlēšanos to pieņemt. Vai jūsu profesijas cilvēkiem, tāpat arī sociālajiem darbiniekiem, policistiem pēc negāciju pilnās ikdienas pašiem nav jālūko pēc palīdzības?

Deviņdesmito gadu beigās man bija iespēja apgūt psihodrāmas izglītību Zviedrijas Moreno institūta organizētajās studijās Latvijā. Tā ietvēra arī pašterapiju un tādu prasmju apgūšanu, kas ļauj mazināt darbā sakrātā stresa ietekmi. Arī pats darbs ir šāda mācīšanās - ja ar kaut ko netiec galā, neesi drošs, jautā kolēģim. Sociālajiem darbiniekiem pat likumā ierakstīts un pašvaldību uzdevums ir nodrošināt supervīzijas nodarbības. Pati esmu tādas vadījusi atkarību profilakses centra darbiniekiem. Supervīzija - tas ir profesionāls atbalsts grūtās situācijās, izglītošanās caur pieredzi, veids, kā apzināties savus resursus un spējas. Nezinu, kā tas ir policijas darbiniekiem, kuriem šāds atbalsts būtu ļoti nepieciešams, jo darbs ir psihotraumējošs. Nav noslēpums, ka tieši šā iemesla dēļ starp policistiem sastopamas gan atkarības lietas, gan agresivitāte. Zinu, ka Norvēģijas un Zviedrijas policijā psihologs ir štata darbinieks, kas vada regulāras nodarbības, un arī pēc kāda ekscesa uz karstām pēdām tiek nodrošināts psiholoģisks atbalsts. Tas ir vienīgais veids, kā neļaut uzkrāties spriedzei.

- Mūsu sabiedrības priekšstatos, šķiet, populārāks ir uzskats «katram pašam ar sevi jātiek galā».

Tā tas diemžēl ir, ka sabiedrības priekšstati šajā jomā ir slimi. Varbūt stipri teikts, bet jādomā - no kurienes tas ir nācis? Katram pašam jātiek galā. Bet kur līdzcietība, atbalsts, kur kopības un vienotības izjūta? Cilvēks ir sabiedriska būtne, un viņa labsajūta cieši saistīta ar to, vai viņš jūt šo atbalstu. Atkarību slimībā viens liels iemesls, kāpēc vēlu tiek meklēta palīdzība, ir sabiedrības attieksme - tā ir nosodoša. Turpretī slimības izraisītās pārmaiņas, kas vispirms skar garīguma jomu, pēc tam prātu un tikai tad ķermeni, ir svarīgi apturēt pēc iespējas agrāk. Garīgums ir tas, kas to cilvēka prātu ietekmē, - viņa kreativitāti, uzvedību, attīstību, pilnveidošanās spēju un vēlmi. Bet, kad esi nonācis jau krīzes situācijā, tad līdzēt var vienīgi atbalsta grupas. Tā, kas izvelk, ir piederības sajūta, tas, ka neesi tāds viens, kopīgā pieredze. Atkarības slimībā individuāli pasākumi un terapijas var apturēt lietošanu, bet atgriešanos normālā dzīvē un pašsajūtā, manuprāt, ir neiespējami atgūt. Jā, var teikt: es jau tik un tik gadu dzīvoju bez dzeršanas. Bet tad var uzdot arī jautājumu: kāda tā dzīve ir? Jātzīst gan, ka liela daļa cilvēku savu mūžu pavada neapmierināti ar to, kā dzīvo, bet neuzdrošinās ko mainīt. Varbūt tāpēc arī pie mums uz ielas redz tik maz smaidīgu cilvēku. Var jau justies nelaimīgs, šķendēties par politiķiem, valsti un tā arī dzīvot. Bet tas, starp citu, arī ir viens no atkarību iemesliem.

- Lieli mākslinieki, kas ārstējas no alkohola vai narkotiku atkarības, tāpēc nekļūst sabiedrības acīs sliktāki.

Slavenībām tiek dotas lielākas atlaides. No agrākiem laikiem mums līdzi nāk priekšstati, ka mākslinieku vide - tas ir kas īpašs. Ja reiz viņi ir radoši, tad var pieņemt, ka iedvesmai, māksliniecisko spēju atvēršanai vajadzīgs sevišķs stāvoklis. Atcerēsimies, līdz astoņdesmitajiem, deviņdesmito gadu sākumam narkotikas vispār bija atsevišķu grupu «aksesuārs».

- Slavenie spēj publiski paziņot par savu kārtējo ārstēšanās kursu, kamēr «vienkāršais cilvēks» nereti baidās problēmu atzīt pats sev. Tas ir šo «atlaižu» vai tomēr drosmes jautājums?

Padomju iekārtā veidojušos priekšstatu dēļ mūsu vidē joprojām valda aizspriedumi pret visu, kas sākas ar «psiho». Pie mums tikai pēc neatkarības atgūšanas sākās šo speciālistu sagatavošana, kamēr rietumu sabiedrībā savs psihoterapeits vai psihologs jau kļuvis par dzīves normu. Līdz ar atziņu, ka vari runāt par savām jūtām un sajūtām, veidojas cits uzvedības modelis. Taču šī runāšana ir arī jāmācās. Uz jautājumu, kā tu jūties, visvienkāršāk ir atbildēt: labi. Bet kas tas ir «labi»? Labi ir siltā vannā. Kas slēpjas aiz tava «labi» vai «slikti»? Par to mēs mācāmies runāt savā atkarību ārstniecības programmā.

- Līdzās alkoholam vai narkotikām, kuru lietošana ietekmē arī apkārtējos, pēdējā laikā arvien biežāk dzird pieminam datoratkarību. Kā tas īsti ir - šie cilvēki taču rāmi sēž, nevienu netraucē un kaut kādā mērā arī izglītojas. Vai atkarības var būt sliktas un labas?

Vakar ravēju savu dārzu un saistībā ar mūsu gaidāmo sarunu domāju arī par to. Būt atkarīgam no kaut kā - tā ir mūsu ikdienas dzīvošanas sistēma. Darbs, pienākums, automašīna, mobilais telefons - viss ir savstarpēji saistīts. Mašīna saplīst, telefons nedarbojas, plāni izjūk. Esam savstarpēji saistīti ar cilvēkiem līdzās, un citādi to nenosauksi kā par atkarību. Filozofiskā izpratnē atkarību ir pārpārēm, un tās patiesībā atvieglo dzīvi. Lietas vai situācijas, kas atkārtojas, dod drošības izjūtu. Ieej baznīcā - un jūti mieru. Tās ir gadsimtu tradīcijas, nemainīga kārtība, kas darbojas. Bet par atkarības slimību var runāt tad, kad dzīve tiek pakārtota šai vienai lietai. Protams, mūsu labklājība ir kaut kādā mērā no datora atkarīga, bet rādītājs ir - kā tu tiec galā ar situāciju, kad datora nav. Vai un kā spēj pārkārtot plānus. Jā, bērns pie datora apkārtējos netraucē - sēž un sēž. Taču svarīgi ir, kas notiks ar viņa dzīvi kopumā. Jaunajam cilvēkam jāmācās, jāizglītojas, jādibina ģimene, jāaudzina bērni, galu galā - dzīve ir jādzīvo. Bet tur, kur iesaistās atkarība, cilvēks nespēj ar šiem uzdevumiem tikt galā. Sastopot pēc 20 gadiem kursabiedru, jautājam: kā tev klājas, vai tev ir ģimene? Un tas ir tik saprotami, jo tā tam jābūt. Katram cilvēkam ir sava vieta un uzdevums kopējā sistēmā, bet atkarība viņu izmet no šīs sistēmas
laukā. Un tas var būt arī dators - 24 stundas dienā un septiņas dienas nedēļā. Tiekoties aci pret aci, apgūstam saskarsmes un komunikācijas prasmes, iegūstam spēju ievērot, pamanīt, novērtēt, izsmaržot... Virtuālajā komunikācijā cilvēks neko no tā visa nedabū un pakāpeniski zaudē spēju patstāvīgi dzīvot. Atkarības slimība tā pārņem visu dzīvi.

- Kā jūs pati vadāt šīs 24 stundas dienā, septiņas dienas nedēļā?

Pazīstu sajūtu, kad 24 stundu ir par maz, laiks skrien ātri un nevar paspēt visu padarīt. Laika izjūta gan ir samērā cieši saistīta ar informācijas daudzumu, kas ikdienā jāuzņem. Esmu kaut kur lasījusi, ka 19. gadsimtā cilvēks visā dzīves laikā uzņēma tik daudz informācijas, cik tagad vienā nedēļā. Atzīšos, ka apzināti cenšos šo informācijas plūsmu ierobežot, TV un radio pievēršoties tikai atsevišķām lietām, ko gribu dzirdēt un uzzināt. Iespējams, par kādu jomu neesmu lietas kursā, bet varbūt arī nevajag. Viena no Moreno institūta studijās gūtajām atziņām ir, ka visu nevari zināt, vienmēr
nav jābūt gatavai atbildei. Ja kādā brīdī rodas šaubas par pareizo izšķiršanos, - uzticies procesam, skaties, kā lietas notiek, un paļaujies. Var jau šķendēties par lietu vasarā un sniegu ziemā, bet, kad beidzam iespringt par lietām, kuras nevaram mainīt, dzīve kļūst vieglāka. Šajā ziņā vērtīga ir Svētā Franciska lūgšanas doma, kas ietverta arī atkarību ārstēšanas procesā: Dievs, dod mums dvēseles mieru pieņemt to, ko nespējam mainīt, drosmi mainīt to, ko spējam, un gudrību atšķirt vienu no otra. Bet laiks - tas ir arī relatīvs un subjektīvs jēdziens: bērnībā vasaras šķita garākas, vecumā ziema ir bezgalīgi gara. Aizbrauc pie dabas, atstāj mājās telefonu, un stunda aizrit lēnāk...

- Lai atkarībās un saistībās ar citiem atkal uzņemtu apgriezienus?

Manas diennakts lielāko daļu paņem darbs - Minesotas programmā un ambulatorajā nodaļā, kur esmu atkarīga arī no tā, vai visi speciālisti ir darbā un pie labas veselības. Neesmu dibinājusi privātpraksi un neredzu arī īpaši brīvu brīdi, kad varētu kaut ko tādu taisīt, toties izdzīvošanas sistēmā ir daudz citu svarīgu elementu. Esmu atkarīga no mammas, kas ir mājās un rūpējas par to, lai tur būtu kārtība. No mašīnas, ar kuru jātiek uz darbu un citām vietām. Man ir divi dēli, jau pieauguši, taču varu apstiprināt ikvienai mammai zināmo: trīs vai trīsdesmit gadu vecumā bērni prasa savu daļu laika un uzmanības. Un ar pieaugušiem varbūt pat vēl lielāka atbildība - atrast laiku sarunai, nezaudēt savstarpējo saikni. Šomēnes apritēs jau sestais gads, kopš sevis iepriecināšanai dejoju tautas dejas Svētes pagasta vidējās paaudzes kolektīvā «Sānsolis». Jā, jā, nosaukums vienmēr izraisa smaidu, taču sānsolis ir viens no tautas deju pamatsoļiem, viens no veidiem, kā var dabūt līdzsvaru. Patiesībā visos tautiskās dejas soļos un ritmos «kaut kas ir», ko vajadzētu vairāk izmantot. Un vēl - mums mājās ir astoņi kaķi. Teritorija ir pietiekami liela, lai visiem būtu, kur palikt. Trīs bija īpaši meklēti, bet pārējie dažādos veidos paši atnākuši. Trešo, piemēram, paņēmām no Annas baznīcas dārza, kur tie vienvasar bija savairojušies un ziemā draudēja piedzīvot grūtus laikus. Tā viņš pie mums mīt jau vienpadsmito gadu.

- Līdzās cilvēkiem ar tik piesātinātu dienu kā jūsējā daudz tomēr ir tādu, kas nespēj rast savu vietu un gūt panākumus. Šķietami veiksmīgāko padoms mēdz būt vienkāršs: «vajag tikai gribēt!». Taču šo vajadzības un gribēšanas kopsakarību, šķiet, nevar kā podziņu piespiest?

Lielākoties tas ir jautājums, vai cilvēks patiesi negrib, vai arī šī negribēšana maskē ko citu: bailes, šaubas, nedrošību. Arī atkarību iemesli ir līdzīgi un slēpjas cilvēkā pašā, kur jācenšas tos meklēt, atpazīt un saprast.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mēs dzīvojam atkarībās un saistībās

Kategorijas