Jāsajūt dzīves garša

2012. gada 1. jūlijs 12:57

834

Ērģemes pagasta viesu nama «Ausmas» līdzīpašniece uzņēmēja un projektu koordinatore Ilze Leicāne uz dzīvi Valkas pusē pārcēlās pirms sešiem gadiem ar mērķi tur īstenot savas ieceres un sākt pati savu uzņēmējdarbību.

Ilze atstāja labi atalgotu darbu akciju sabiedrības «Laima» meitasuzņēmumā «Saldumu tirdzniecība», kur bija atbildīga par vairāk nekā 15 veikalu personālu. Lēmums bija ar lielu risku, jo Ilzei šajā pusē viss bija svešs - cilvēki, vide, nebija zināms, ko ļaudis dara un kā uzņems viņas idejas. Tagad viesu namā, kuru Ilze pārvalda kopā ar dzīvesbiedru Aldi, tiek rīkoti pasākumi jauniešiem, vasaras nometnes. Daudzi valcēnieši, kuri piedalās pilsētas un novada sabiedriskajā dzīvē, pazīst Ilzi kā aktīvu dažādu projektu īstenotāju. Ir gadījušās arī neveiksmes, bet plinti Ilze nekad nav sviedusi krūmos, un pēc laiciņa top atkal jauns projekts.

- Kā sākās jūsu bizness?
Organizēt dažādas aktivitātes man vienmēr ir paticis. Esmu dzimusi un augusi Latgalē. Kad vēlāk pārcēlos uz Rīgu, līdztekus algotajam darbam rīkoju dažādus pasākumus. Arvien vairāk man nobrieda ideja iegādāties īpašumā kādu lielu ēku, kur mēs ar Aldi varētu īstenot savas ieceres pasākumu rīkošanā, jo galvaspilsētā ne vienmēr bija iespējams iedomāto piepildīt. 2005. gadā radās izdevība nopirkt divstāvu namu Ērģemes pagastā. To arī izdarījām, bet gadu vēlāk ar Aldi apprecējāmies, un te nu visi esam - es, vīrs un abi mazie dēli - Gustavs un Andžejs. Nama uzturēšana ir jāatpelna, tāpēc remontējām un pārveidojām telpas, lai te iekārtotu viesu namu.

- Vai šajos gados ir izdevies īstenot visas sākotnējās ieceres?
Ja Latviju nebūtu skārusi ekonomiskā krīze, ko smagi izjuta arī tūrisma bizness, tad mums būtu izdevies sasniegt daudz vairāk. Tagad krīze it kā pārdzīvota, tomēr cilvēkiem joprojām ir pārāk ierobežoti līdzekļi, lai viņi atļautos tos tērēt izklaidēm. Degviela kļuvusi dārga. Mūsu viesu nams ir patālu no lielpilsētām, tādēļ daudzi rūpīgi pārdomā, vai mērot tādu ceļu. Kaut piedāvāt ir ko - pie mums var izbaudīt pirts priekus, bērniem ir pieejamas dažādas spēles. Šogad esam radījuši jaunu piedāvājumu ģimenēm - iespēju aplūkot mājdzīvniekus - vistas, zosis, trušus, poniju, lai pilsētnieku bērni redzētu, kāda izskatās lauku saimniecība un kāda dzīvība tajā sastopama. Par viesu namu var teikt tāpat kā par Rīgu - tas nekad nav gatavs. Mēs te esam jau sešus gadus, bet vienmēr atrodas ko uzlabot.

Visus remontus cenšamies veikt no pašu nopelnītās un iekrātās naudas, lai nav jāieslīgst kredītos, jo nav zināms, kāda perspektīva gaidāma lauku tūrismam, bet jābūt gataviem arī brīdim, kad tas sāks plaukt.

- Gan tad, kad ieradāties Ērģemē, gan arī tagad daudzus cilvēkus pārņēmis pesimisms un neticība, ka iespējams dzīvi padarīt labāku. Kur jūs atradāt spēku enerģiski mesties savas uzņēmējdarbības veidošanā un sabiedriskajās aktivitātēs?
Laikam tas manī ir jau kopš bērnības. Mēs bijām liela ģimene, kur katram bija kāds pienākums. Arī mamma bija ļoti aktīva un sabiedriska. Turklāt, pēc mana novērojuma, Latgalē cilvēki bezcerību ekonomiski grūtākos laikos nemēdz tik publiski demonstrēt, kā tas dažkārt ir šai pusē. Latgalē apkārtējo māju ļaudis bieži satikās, izrunāja savu sāpi un domāja, kā problēmu atrisināt. Te gan mums ir grūtāk būt kopā. Kopīgu valodu vairāk esam atraduši ar tiem cilvēkiem, kuri paši šeit salīdzinoši nesen ieradušies, jo tā laikam ir, ka iebraucēji vietējiem vienmēr būs un paliks svešinieki. Bet uzņēmība pašam sevī ir jārada.

Uzskatu, ka Valkai ir vēl daudz neizsmeltu resursu un tādēļ tai ir arī perspektīva. Es ceru, ka to apzinās arī daudzi valcēnieši. Mums līdzās atrodas Igaunija. Sadarbība ar to ir tāds resurss, kāda nav citur, un tas ir pilnībā jāizmanto. Tādēļ es neizprotu cilvēkus, kuri saka - Valkā nav ko darīt. Varbūt jāsāk no otra gala un jāskatās, kas Valkā ir, un pēc tam jādomā tālāk. Problēma ir tā, ka pilsētā nav pārlieku daudz speciālistu, kuri vēlētos sākt privāto biznesu. Lai gan iespējas ir. Viena darbības virziena mērķis, piemēram, - panākt, lai jaunieši paliek pilsētā. Valkā joprojām nav īstas un mājīgas kafejnīcas, foto serviss nav attīstīts, ir vēl vairākas lietas, kuru trūkst, bet kas jau uztvertas citās pilsētās. Varbūt šīs nepilnības daļēji var izskaidrot ar kopības trūkumu valcēniešu vidū. Vismaz es to tā jūtu. Tādēļ lielu nozīmi piešķiru sabiedriskajam sektoram, kurā arī cenšos kaut ko izdarīt. Aktīva sabiedriskā dzīve var ātrāk veicināt šo kopības izjūtu. Protams, arī Valkā ir organizācijas, kuras cenšas ap sevi pulcēt cilvēkus, lai kaut ko pilsētā paveiktu vai padarītu dzīvi interesantāku, bet to visu vajadzētu izvērst vēl plašāk.

- Valcēnieši jūs vairāk pazīst kā dažādu projektu autori. To īstenošanā kopā ar jums nereti ir redzami jauni un aktīvi cilvēki, kuri, tāpat kā jūs, ir enerģijas pilni un gatavi sasniegt rezultātu. Kā jums izdodas atrast domubiedrus?
Kad ierados Valkas pusē, biju jau guvusi pieredzi cilvēku novērtēšanā, jo Rīgā akciju sabiedrībā «Laima» strādāju par tirdzniecības tīkla personāla speciālisti. Tur biju iemācījusies, ka ikviens cilvēks savā ziņā ir labs un jauks, bet biznesā jāvērtē viņa attieksme pret pienākumu un iegūtais rezultāts. Valkā uzņēmēji dažkārt to neievēro. Dažviet pieņem darbā tuvus draugus vai radiniekus, atsakot varbūt svešam, bet profesionāli prasmīgākam pretendentam. Jāatceras, ka cilvēks ir dārgs resurss, tādēļ pret tā izmantošanu nedrīkst pieļaut paviršību. Katram ir savas prasmes, un tādēļ ikvienam darbiniekam jāuztic tas pienākums, ko viņš spēj paveikt vislabāk. Es saviem izvēlētajiem projektu partneriem saku - nāciet un dariet, tad redzēsim, kas iznāks. Uzreiz arī piebilstu, ka varam būt labi draugi, bet darbā vērtēšu tikai profesionālo prasmi. Piedodiet, ja tā mani neapmierinās.

- Vai jums ir kādas īpaši tuvas jomas, kuru attīstībai rakstāt projektus?
Sociālā joma un darbs ar jaunatni. Tās labā strādāt vēlos kaut vai tādēļ, ka pati vēl jūtos pietiekami jauna. Apmeklējot pasākumus jauniešiem, esmu uzklausījusi viņu domas un aicinājusi kopīgiem spēkiem kaut ko izdarīt, lai ikviens savas intereses varētu piepildīt. Man ir izdevies uzvarēt konkursā un kļūt par reģionālo koordinatori mācību organizēšanā jauniešiem. Šos pasākumus no Latvijas un Šveices sadarbības programmas finansē Šveices Konfederācija. Pirmā nodarbību daļa bija par to, kā sevī rast un nostiprināt uzņēmību un rīkoties pašiem. Domāju, ka lauku reģiona jauniešiem ir ļoti svarīgi apgūt šo prasmi. Nodarbībās piedalījās jaunieši no 22 Vidzemes novadiem. Pati esmu dienām ilgi būrusies pa internetu, līdz atradusi piedāvājumus projektiem, kas mani interesē. Neviens man tēmas un iespējas priekšā nepateiks. Pastāvīgi jāseko līdzi visai jaunākajai informācijai, lai neko no tā, kas noderētu, nepalaistu garām. Protams, tas prasa daudz laika un pacietības, bet tas jādara, ja ir vēlēšanās kaut ko sasniegt.

Sociālajā jomā esmu Valkā īstenojusi projektu, izveidojot vismazākajiem bērniem rotaļu istabu «Mana kabatiņa». Tā bija tāda kā alternatīva bērnudārziem. Ja vecākiem ir kādas darīšanas, tad viņi uz dažām stundām rotaļu istabā var atstāt mazuļus. Rīkojām nodarbības arī jaunajām māmiņām. Pašlaik šis projekts gan ir apstājies. Domājam to pilnveidot un tuvāk pilsētas centram ierīkot telpu, kur varētu uzturēties arī lielāki bērni. Nākotnē es vēlētos vairāk pievērsties darbības virzieniem, kurus īstenojot rastos jaunas darbavietas. Palīdzu projektu izstrādē arī cilvēkiem, kuri nolēmuši sākt uzņēmējdarbību.

- Vai mūsdienās reģionos ir viegli būt uzņēmējam?
Nav viegli. Krīze un augstie nodokļi ir ietekmējuši attīstību. No pagastiem daudzi aizbraukuši. Es ļoti ceru, ka vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs padomās, kā tieši lauku apvidiem piesaistīt speciālistus un uzlabot infrastruktūru. Pašlaik uzņēmumu attīstību nodrošina eksports, tādēļ mūspusē jāizmanto tas, ka Igauniju var ar roku aizsniegt. Finansiāli kļuvis grūtāk, bet tas nenozīmē, ka nu var nedarīt neko. Daudz iespēju piedāvā tā saucamie mazie projekti, kurus finansē Hipotēku banka. Ir tikai jādara. Jāsakārto kaut vai vide, kurā dzīvojam.

Mani priecē, ka tagad aktīvi cilvēki ir izveidojuši organizāciju, lai kopīgiem spēkiem sakoptu Ērģemi un padarītu to par patīkamu tūrisma objektu. Cenšos atbalstīt visas vietējās aktivitātes, jo tāda darbošanās saskan ar manu raksturu. Esam organizējuši kūku konkursu, kurā piedalījās deviņi cepēji. Iedzīvotājiem interese par sabiedrisko dzīvi ir, vajag tikai dot stimulu un palīdzēt ieceres īstenot.

Piedalījos Ērģemes pilsdrupu sakopšanas talkā. Domāju, tas ir labs sākums, lai dzīve kļūtu interesantāka un paši justos labāk. Lai paveiktu kaut ko nozīmīgāku, talkā jānāk arī pagasta vadībai un novada pašvaldībai, izstrādājot pagasta attīstības stratēģiju. Mēs ar savu darbu tad varētu tai pielāgoties un palīdzēt. Jābūt visiem kopā, jo viens nav karotājs.

- Tomēr cilvēkus uz kopīgu darbu dažkārt ir grūti iekustināt. Parasti aizbildinās - kāda jēga rosīties, ja visur bezdarbs un nav līdzekļu kaut ko sākt. Kur jūs esat radusi motivāciju?
Es uz lietām skatos no otras puses. Cenšos savā situācijā ieraudzīt priekšrocības. Te bieži saka - ja būtu nauda, tad varētu labāk dzīvot. Rīgā es saņēmu labu algu un strādāju visu dienu. Varēju arī atmest visam ar roku un atgriezties galvaspilsētā. Tomēr te ir kas cits. Cilvēki nav izvērtējuši priekšrocības, kaut vai sīkumos. Te pagasts sagādā autobusu, lai aizvestu uz teātri, bērniem nodrošina bezmaksas transportu uz skolu. Man pašai patīk pat tāds it kā sīkums, ka varu baudīt īstu lauku pienu. Tagad uz darbu varu braukt pēc sava saplānotā grafika. Es cenšos dzīvei izjust garšu, un naudai ir tikai pakārtota loma.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Jāsajūt dzīves garša

Kategorijas