Baudas meklē dzīves līkločos

2012. gada 1. jūnijs 12:19

3966

Bijušie skrīverieši Dace Ozola un Armands Eglītis ir ne vien brālis un māsa, bet arī biznesa partneri. Dace pirms 15 gadiem dibinājusi akciju sabiedrību «Siera nams», vēlāk iegādājusies īpašumu Amatas novadā, kas nu ir atpūtas vieta «Nītaures dzirnavas». Pirms gada kopā ar brāli savā bērnības zemē Skrīveros noskatījuši agrāk tik populāro restorānu «Klidziņa». Par saviem trim biznesa virzieniem viņi teic - tie radušies no vēlmes baudīt. Siers ir ne tikai rītos uz sviestmaizes liekams, bet tāpat kā labs vīns pilns garšu daudzveidības, dzirnavas un «Klidziņa» - lai baudītu lauku klusumu un dabu.

- Kā izveidojās brāļa un māsas bizness?

Dace: Biznesā vajag kādu, uz kuru pilnībā vari paļauties. Es vairāk esmu sprintere, brālis ir mierīgāks, piebremzē manas idejas, un tāpēc tās arī veiksmīgi izdodas realizēt. Bērnībā un jaunībā nejutām, ka varētu strādāt kopā, bet pēc augstskolas, katram izveidojot savu ģimeni un sākoties Latvijas neatkarības laikam, radās ideja par siera importu. Armands tai «pieslēdzās» un atbalstīja.

- Kādēļ tieši siers?
Dace: Ja ēšana ir viena no dzīves baudām, tad siers noteikti ir viens no produktiem, kas to palīdz izbaudīt. Desertā vai kopā ar vīnu. Siera lietojuma iespējas ir bezgalīgas.

Jāatzīst gan, ka neko paliekošu nevar sākt, ja pašam tas nepatīk. Viesojoties ārzemēs, iepazinām un nogaršojām Latvijā līdz tam nenopērkamus sierus - «Camembert», «Brie», «Mozzarella» un citus. Man garšoja, un kāpēc neparādīt citiem? Bijām pirmie, kuri tos ieveda Latvijā. Vēlāk arī paši sākām ražot mājas sieru. Ja arī citiem tas garšo, to novērtē un izsaka atzinību, ir gandarījums par paveikto.

- Kā sākāt ierīkot atpūtas vietas?

Dace: Tā savukārt bija Armanda ideja. Braucām pa Vidzemes laukiem, ieraudzījām jauku vietu - māju, kurā dzīvoja ģimene, un līdzās mājai milzīgas dzirnavas, ko lēnām grauza laika zobs. Vieta tik ļoti iepatikās, ka gribējām to atjaunot. Pašiem tur dzīvot būtu pārāk dārgs prieks, bet varam šo vietu uzturēt kārtībā. Latvietim jau ir asinīs sakopt, tīrīt. Tiklīdz ieraugu kādas drupas skaistā vietā, uzreiz redzu, kas no tām varētu iznākt.

- Cik daudz laika vajadzēja, lai ideju pārvērstu realitātē?

Armands: Gads «Nītaures dzirnavām» un vēlāk tikpat arī «Klidziņai». Galvenais ir uzdrošināties. Ja tas, ko dari, pašam rada prieku un par veikumu arī citi priecājas, rezultāts ir sasniegts. Ja cilvēki arvien biežāk atgriežas «Nītaures dzirnavās», rīko kāzas vai sporta svētkus, tas liecina, ka darbam ir rezultāts. Tas noteikti nav mūsu nolūks - atrast kādu izdevīgu vietu, pēc iespējas lētāk to atjaunot un gaidīt, ka cilvēki brauks, bet mēs pelnīsim naudu. Svarīgs ir skaistums, mājīgums. Dzirnavās kopā ar ģimeni jau daudzus gadus svinam Ziemassvētkus. Tā ir vieta ar labu auru, tuvumā baznīca.

- Pastāstiet, kā kļuvāt par «Klidziņas» saimniekiem?

Armands: Ar «Klidziņu», Skrīveriem saistās sentimentālas bērnības atmiņas. Tur dzīvoja mātes vecāki, viņas māsa, un tur ar brāli pavadījām katru vasaru. No tiem laikiem atceros «Klidziņas» smalko restorānu otrajā stāvā, pirmajā - kafejnīcu un bistro, garšīgas maizītes. Mazotnē bieži kājām gājām no Skrīveriem uz dendroloģisko parku. Bērnības draugi stāstīja, ka viņu vecāki rīdzinieki speciāli braukuši uz «Klidziņu» nosvinēt jubileju. Šī vieta un «Sēnīte» pie Siguldas bija populāras ne tikai Latvijā, bet arī Padomju Savienībā. Kad uzzinājām, ka iepriekšējais saimnieks gatavojas to pārdot, nolēmām nopirkt. Biznesa plāna nebija, pirkām, vairāk sajūtu vadīti. Smalki visu izplānojot, var drīzāk kļūdīties, nekā klausot sirdij, intuīcijai. Pirms tam nedomājām attīstīt atpūtas vietu biznesu.

- Vai, sākot jaunu lietu, nekad nav gadījies secināt, ka izvēlēts nepareizais ceļš?

Dace: Vienmēr ir kādi šķēršļi, kas jāpārvar, bet, ja durvis visu laiku ir ciet, jāsaprot, ka tur nevajag iet. Tā izjūta rodas pašā sākumā. Bet katrā nākamajā uzdrīkstēšanās reizē aug pieredze, un kļūdu ir mazāk. Laikam esmu fatāliste, bet domāju, ka viss atnāk pats, tikai jautājums, vai to izvēlies pieņemt. Katru dienu esi kā krustcelēs, kad jāizlemj - iet taisni vai tomēr nogriezties.

- Jums abiem ir lielas ģimenes.

Armands: Jā, esam padomājuši par demogrāfisko situāciju Latvijā. Māsai ir trīs meitas, man četri dēli. Laika ir tik, cik ir, un atkarībā no situācijas uzņēmumā brīžiem vairāk, citreiz mazāk laika izdodas veltīt ģimenei. Četri bērni ģimenē nav nekāda «pastaiga» pa dzīvi. Meitas jau iesaistījušās šajā biznesā, arī dēli pievērsīsies tam, kad paaugsies. Eiropā nereti bērni līdz ar biznesu pārņem arī vecāku zināšanas, pieredzi. Divdesmit gadu laikā Latvijā šis process ir tikai pašā sākumā.

- Vai pašiem ir bijusi vēlēšanās pastāvēt aiz sava uzņēmuma bāra letes vai apkalpot klientus pie galdiņiem?

Armands: Bieži esam klāt, lai saprastu, kas notiek, kādas pārmaiņas nepieciešamas. Iejusties bārmeņa lomā nav bijis vēlēšanās. Dace gan teic, ka labprāt nedēļu izmēģinātu būt par oficianti vai bārmeni. Tas noteikti noderētu, lai saprastu, kā konkrētajā vietā pietrūkst. Pagaidām tam laika nav, bet visa vasara priekšā, kas zina...

- Ko darāt brīvajā laikā?

Dace: Mana aizraušanās ir mūsdienu māksla, konkrēti - glezniecība. Armandam - teniss un basketbols. Jebkura no mākslām - opera, mūzika - ir kā saruna ar citu cilvēku. Nevaru to nosaukt par baudu, drīzāk dzīves nepieciešamību. Tā ļauj redzēt citu cilvēku attieksmi pret šo laiku, lietām. No mākslas darbiem var gūt enerģiju. Stāvot pie mākslinieka Anselma Kīfera gleznām, vienkārši «jumtu rauj nost». Nevaru dzīvot arī bez operas, mūzikas vai labas grāmatas. Saprotu, ka cilvēki ir ļoti dažādi, nav labāki vai sliktāki, un katram vajag savu emocionālo pārdzīvojumu.

Armands: Mums abiem patīk ceļot, un, iepazīstot citas kultūras, tautas, jāsecina, ka Latvijā ir zems tolerances līmenis. Šeit cilvēki cits citu vērtē - labs vai slikts, nepieņemot, ka esam dažādi, ar atšķirīgiem uzskatiem par dzīvi, un katrs dzīvo tā, kā jūtas labi. Esot kopā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, neredzot to, kas notiek citur pasaulē, liekas, ka tā ir pareizi, labi, ka visi grib pelnīt lielo naudu un tas ir svarīgākais dzīvē. Dzīvi vajag prast nodzīvot viegli, bet to dažkārt saprotam un apgūstam, kad esam sirmā vecumā.

- Ja mākslu, mūziku vienā brīdī atņemtu, vai arī bizness līdz ar to apstātos?

Dace: Grūti runāt par ko tādu, kas nevar notikt. Bet, ja ilgāku laiku nekas nav baudīts, to jūt. Katram nepieciešama sava garīgā pasaule. Cilvēks ne tikai ēd, guļ un strādā. Apskaužu tos, kuri katru svētdienu iet baznīcā. Esmu ticīgs cilvēks, bet tik regulāri to nedaru, tam vajadzīga disciplīna. Manuprāt, šāda garīgās pasaules izvēle cilvēku satur kopā.

- Tomēr daudzi izvēlas citus ceļus. Kādēļ tā?

Armands: Daļa sabiedrības, tostarp mediji, nodarbojas ar melno zombēšanu, nemitīgi runājot tikai par slikto - degvielas cenu pieaugumu, pensijas vecuma palielināšanu. Bet ja mēs sev sāktu iegalvot, ka krīzes nav? Kurš no mums spiests staigāt bez apaviem, neapģērbies, nepaēdis, netiek no mājas laukā? Mūsu tā sauktā krīze ir salīdzinājums ar kaut ko. Dzīve iet augšā un lejā. Tas ir tikai normāli, un nekad tā nestāvēs uz vietas.

Mums ļoti patīk salīdzināt sevi ar Rietumiem, bet, ja paskatītos, kā dzīvo Šrilankā, Uzbekistānā, Urugvajā? Tur cilvēki ļoti labprāt dzīvotu kā mēs Latvijā, taču tas viņiem ir tāls sapnis. Televizors un internets šajās valstīs ir luksuss. Šrilankā, kur jau desmit gadu karo, cilvēki mīt mazās būdiņās, ne vienmēr labi paēduši, nebūt ne labās drēbēs, bet tik un tā ir ļoti apmierināti ar dzīvi un teica, ka dzīves līmenis katru gadu uzlabojas. Mums arī pirms 20 gadiem bija jāstāv garā rindā pēc šampanieša vai desas, bet tagad to visu var nopirkt bez problēmām.

Ne jau patērēšanā ir laime. Laimei patiesībā vajag maz. Tā ir iekšējā sajūta, kuru nekāds milzīgs konts bankā vai privāts helikopters nedos. Man laimi rada tuvie cilvēki, darbs, kas sagādā prieku. Man tas ir, vadot viesu namu, citam - audzējot kartupeļus.

- Vai jūsu uzņēmumus krīze neietekmēja?

Dace: Skāra visus, bet tā bija arī laba mācība. Pirms tam kā bērni sitām plaukstiņas un priecājāmies par to, kas loģiski domājošam cilvēkam nemaz nebija iespējams. Tomēr gribējās ticēt brīnumam. Būs arī nākamās krīzes, tikai svarīgi, lai iemācāmies tās vieglāk pārvarēt. Būtiski arī, kā mēs skatāmies uz dzīvi, jo tā ir nepārtraukta krīze. Viens, skatoties pa logu, redz saulainu dienu, cits - piesārņotu dabu. Ja nezinātu, kas ir bēdas, nepazītu prieku.

- Arī pašiem noteikti bijuši smagi brīži. Kā tos pārvarējāt?
Dace: Katram pašam jātiek ar to galā, ne vienmēr ir labi klausīt apkārtējos. Tieši pretēji - bieži vien cilvēki no malas pateiks, ka dari nepareizi, ka esi slikts. Paļauties uz citu padomiem nevar. Pašam jājūt, kas nepieciešams, jāizcīna iekšējā cīņa. Jāizvēlas, ko darīt, kā dzīvot tālāk - attīstīties vai ļauties pesimismam. Bet dažkārt vajag sasniegt emocionālo padibeni, lai atspertos. Jāsajūt, kad ir zemākais punkts, un jāpieņem lēmums, lai dzīvotu tālāk.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Baudas meklē dzīves līkločos

Kategorijas