Pa krustiņam vien

2012. gada 1. jūnijs 12:04

1679

Daces Tolpežņikovas vaļasprieks ir rokdarbi. Precīzāk - savu spēju jaunatklājumi šajā jomā, jo sākotnēji iecienītajai adīšanai nu piepulcējusies arī pie Dobeles meistarienēm apgūtā aušana un internetā sameklētā izšūšana krustdūrienu tehnikā.

Vaļasprieka vietā gan varētu teikt arī vienkārši - prieks, jo cik gan daudz vaļas tādai nodarbei var atrast četru mazu un jaunākā skolas vecuma bērnu mamma, lauku mājas saimniece un vienlaikus praktizējoša, allaž jaunu zināšanu kāra veterinārārste. «Šūšana relaksē,» teic Dace. «Varu tikai apbrīnot sievas pacietību!» savukārt bilst viņas vīrs, arī veterinārārsts, Juris Tolpežņikovs.

Vecmāmiņu vietā - internets?
Dace atklāj, ka iedvesmu glezniņu izšūšanai guvusi pirms vairākiem gadiem portāla calis.lv rokdarbu sadaļā. Izšūšanas paraugus līdz ar tehniskajiem zīmējumiem un norādēm par darbam nepieciešamo diegu daudzumu un krāsām uzgājusi un iegādājusies kādā angļu interneta vietnē. Vai tiešām globālais tīmeklis var iemācīt arī citkārt no vecmāmiņām mantotās prasmes? «Gluži jau nu tā nav,» atsmaida Dace, jo kaut kas no rokdarbnieces gara varētu būt arī pūrā mantots. «Atceros, ka vecmamma no tēta puses adīja, izšuva, arī auda. Tur, iespējams, radās pirmā interese. Vēlāk darbmācība skolā - cimdus, zeķes adījām, paraudziņus izšuvām. Studiju laikā augstskolā jau sev džemperus darināju, pēc tam gan kādu laiku bija pārtraukums, līdz ģimene un bērni pamudināja no jauna.»

Galvenais - apgūt knifus
«Kad tehnika rokā, vairs nešķiet sarežģīti,» Dace saka par saviem «jaunatklājumiem». Nupat pirmoreiz adot latviski rakstainās zeķes, svarīgākais bijis nesavilkt dzijas pārstaipus kāta iekšpusē, bet citādi - izrādījies itin viegli. Krustdūrienos savukārt jāielāgo, lai visi augšējie diegi iet uz vienu pusi, un jāņem vērā, ka mezglus šajā tehnikā nemet. Šūšanas secību varot izvēlēties pēc patikas. «Ir, kas izšuj kvadrātiņu ar visām krāsām un tad ķeras pie nākamā, man patīk šūt vienu krāsu visur, kur tā lapā nepieciešama, un tad atkal citu,» viņa skaidro.

Bez ierobežojuma laikā
«Zeķes, protams, vajag pabeigt pēc iespējas ātrāk, jo valkātājam tās nepieciešamas,» Dace bilst, norādot uz adīkli tobrīd līdzās. Bet pēc tam mēs ejam aplūkot teju četru gadu laikā tapušo ar gandrīz 100 dažādu toņu diegiem darināto ziedu gleznu, kas, beidzot izmazgāta un izgludināta, gaida pēdējo soli - ierāmēšanu.

«Es tev varu kaut tūlīt ierāmēt,» no blakusistabas piesakās Juris, kuram koka darbi nav sveši. Bet autorei drīzāk gribas tā arī bez steigas līdz galam apdomāt - kā būtu labāk.

«Tas ir darbs, ko nevar ierobežot laikā,» skan praksē pārbaudīts secinājums. Viena no pirmajām glezniņām gan tapusi straujā tempā - dāvana vīram vārdadienā šūta trīs nedēļas, turklāt pa laiciņam, kad viņa nav klāt.

«Tāds stress nekam neder,» ar lēnīgu smaidu nu nosaka vaļasbrīžu rokdarbniece.

Patlaban viņas rokdarbu rāmī pa krustiņam vien veidojas zaļu toņu kāpostlapas, taču vasarā «lauku tēmas» vieta gan drīzāk būšot dārzā. «Bet pēc tam es gribētu kādos pāris gados izšūt šo,» Dace atver klēpjdatoru un, šķiet, jau veterinārārstes acīm noglāsta attēlā redzamo idilli ar ķēvi un kumeliņu līdzās.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pa krustiņam vien

Kategorijas