Neļauties pūļa efektam

2012. gada 1. jūnijs 11:41

2220

Ir reizes, kad cilvēki no personībām pārvēršas par pūli un seko nevis savai pārliecībai, bet pūļa diktātam.

Zāles priekšā stāvēja skaista meitene ar ģitāru. Viņai bija zema, neparasta balss, un viņa dziedāja par Dievu, bet dziesmas vārdi nebija galvenais. Galvenā bija mūzika - ritmiska, vienveidīga, pat nedaudz apdullinoša. Tā klātesošos noveda transā. Cilvēki izkliedza grūti izprotamus saukļus un mētāja rokas.
Nebija tālu no tā, lai arī manā galvā notiktu klikšķis. Attapos vien brīdī, kad mācītājs, jauns vīrietis, acīm metāliski spīdot, aicināja klātesošos ziedot draudzei. Ļaudis kā apmāti devās uz priekšu, atdodot patiesi lielas naudas summas. Nudien biju vienīgais cilvēks zālē, kurš nedevās ziedot. Es atrados draudzes «Kristus pasaulei» dievkalpojumā, un man radās pārdomas, cik patiesībā viegli no patstāvīgi domājoša cilvēka pārtapt par pūļa sastāvdaļu. Duālā daba
Sociālpsihologs Latvijas Universitātes profesors Ivars Austers skaidro, ka 19. un 20. gadsimtā valdīja uzskats, ka cilvēks pūlī kvalitatīvi atšķiras no cilvēka, kurš nav nonācis tā varā. Tika uzskatīts, ka pūlī cilvēkam tiem atņemta griba un zūd spēja patstāvīgi pieņemt lēmumus. Taču pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados zinātnieki nonāca pie pārsteidzoša secinājuma: nav prātīgi domāt, ka pirmajā gadījumā cilvēks ir kaut kas viens, bet otrajā - kaut kas pilnīgi pretējs, tāds, kas dara ko pretēji saviem mērķiem un vērtībām. «Tā visos gadījumos ir identitāte. Vienā nosacītas ass galā atrodas individuālā identitāte, bet otrā - grupas identitāte. Cilvēki parasti atrodas šai asij pa vidu un uz kādu no ass malām novirzās tikai atsevišķos gadījumos. Turklāt viņiem visu laiku nepieciešama pozitīva pašidentitāte, un tad jau viss atkarīgs no tā, cik lielā daudzumā konkrētajā gadījumā to var iegūt,» skaidro Ivars Austers. Kā nesenas vēstures piemēru viņš min pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā piedzīvoto Atmodu - cilvēki jutās kā vienots veselums, visi ar skaidriem mērķiem un lozungu «Kaut vai pastalās, bet brīvi». Svarīga bija grupa, turklāt tāda grupa, kurai ir ļoti skaidri novilktas robežas. «Tas bija pūlis, un šādā grupā cilvēkam ir ļoti svarīgi apzināties, kam viņš pieder un kam nepieder, pret ko viņš ir. Ja cilvēks, kurš pieder manai grupai, ir bijis labs, tad tas ir gluži vienkārši tāpēc, ka viņš ir labs. Ja manējais kaut ko nozadzis, tad tas noticis tāpēc, ka viņam nav bijis ko ēst, tam noteikti ir attaisnojoši iemesli. Savukārt, ja kaut ko nozadzis kāds no citas grupas, tad tas viņu raksturo, tā ir viņa būtība,» uzsver profesors.

Sektu viltība
Cilvēkiem ir svarīgi apzināties, ka grupa, kurai viņi sevi pieskaita, sabiedrībā ir augstu novērtēta. To savā labā veikli izmanto sektas. Parasti tajās nonāk indivīdi, kuri nejūtas piederīgi sabiedrībai, kuriem ir zems pašvērtējums, trūkst atzinības, varbūt arī izglītības un darba. Ja izdodas atrast šo pavedienu un nodibināt kontaktu, tālākais jau ir tehnikas jautājums.

«Cilvēki izjūt pozitīvu kopību. Te ir runa par iekšējo un ārējo vērtējumu. Ārējais, visticamāk, nebūs sevišķi augsts, taču tas nav svarīgi. Sektās dara visu iespējamo, lai mazinātu ārējos atskaites punktus, tiek ierobežots kontakts ar cilvēkiem ārpusē, informācija tiek sijāta un nāk no iekšienes. Vienlaikus saturiski tai, protams, jābūt atraktīvai, lai cilvēkiem šķistu, ka viņiem ar to pietiek. Ir jārada apziņa: mēs un tie citi. Un jārunā par to, kādas ir šo citu pazīmes, kā viņus atklāt un kā mums pašiem kļūt vēl labākiem. Tehniski tas nav grūti, tā ir pārliecināšanas tehnika, kas kaut kādā mērā piemīt ikvienam,» klāsta Austers. Daudzi šo grupas fenomenu labprāt pieņem, un patiesībā tā gandrīz vienmēr ir izvēle, nevis kāda uzspiesta rīcība - dzīvošana noslēgtā informatīvajā telpā, pašcenzūra, neieklausīšanās ārējā kritikā. Turklāt tam nav saistības ar konkrētās personas izglītību vai statusu sabiedrībā - arī daudzi tā sauktā augšējā slāņa cilvēki labprātīgi izvēlējušies dzīvot pēc šāda modeļa.

Biedējošā atziņa
Cilvēka uzvedību nosaka viņa paša īpašības un mērķi, bet rīkoties noteiktā veidā liek situācija. Pirms dažiem gadiem zinātnieki veica savdabīgu eksperimentu, kura mērķis bija noskaidrot, cik tālu cilvēki ir gatavi iet, sodot kādu citu. Brīvprātīgajiem eksperimenta dalībniekiem bija jāierodas laboratorijā un jāiejūtas skolotāju lomās, savukārt skolēna ādā iejutās kāds aktieris (dalībnieki uzskatīja, ka arī viņš, līdzīgi pašiem, ir tikai eksperimenta dalībnieks), kurš sēdēja uz elektriskā krēsla. Ja atbilde uz kādu no jautājumiem bija nepareiza, tika piedāvāts sodīt «skolēnu» ar elektriskās strāvas triecienu, kura amplitūda bija no 12 voltiem līdz atzīmei x ar ierakstu iekavās - nāvējošs trieciens. Pirms eksperimenta tika lēsts, ka maksimālo strāvas triecienu skolēnam izšķirsies dot ne vairāk par diviem trim procentiem dalībnieku, taču... to darīja septiņdesmit procentu! Tiek uzskatīts - tā notika tāpēc, ka eksperimenta dalībnieki pakļāvās situācijai. Viņi pieņēma, ka ir atdevuši sevi autoritāšu rokās, kas zina, ko dara, - ja ir paredzēta iespēja dot nāvējošu devu, tātad tas ir vajadzīgs. Kad daži jautāja, vai tiešām tā var rīkoties, eksperimenta vadītājs atbildēja, ka tas būs sāpīgi, bet nebūs kaitīgi.

«Eksperimenta dalībnieki bija normāla vidusšķira, taču uzskatīja, ka atbildību par eksperimentu uzņemas tā vadītājs. Viņi paļāvās. Tā tiek skaidrotas arī Hitlera un jo sevišķi Staļina režīma zvērības, kad normāli, kārtīgi ģimenes tēvi vienā mirklī kļuva par slepkavām. Viņi paļāvās uz to, ka vadība taču zina, ko dara,» Ivars Austers ir skarbs. Būtībā tas liecina, ka dažādu baisu notikumu psiholoģiskais mehānisms vienmēr ir vienāds un atkārtojas no paaudzes paaudzē, no valsts valstī.

Cilvēkiem bieži ir vieglāk uzskatīt, ka norma ir sekot, darīt, bet atbildību uzņemsies kāds cits. Taču pēc tam izrādās, ka tā tomēr nav un ka atbildība par savu rīcību vienmēr jāuzņemas pašam.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Neļauties pūļa efektam

Kategorijas