Esi gatavs pārmaiņām

2012. gada 1. maijs 11:32

727

Jelgavnieces Gundegas Pavāres darba dzīves lielākā daļa bijusi saistīta ar izglītību un karjeras lietām - jauniešu studijām, pieaugušo mācībām un bezdarbnieku pārkvalificēšanos. Arī viņa pati gājusi cauri gan spēka izsīkuma brīžiem, gan darba zaudējumam karjeras virsotnē un atkal meklējusi un atradusi jaunu, aizraujošu darbošanos.

- Portāla www.draugiem.lv aptaujā, kur dalībnieki atbildēja uz jautājumiem par darbu, no 119 000 cilvēku 44,8 procenti atzīmējuši, ka viņiem patīk savs darbs, vecumā pēc 50 gadiem tādu ir 52,4 procenti, taču no 19 līdz 24 gadu vecu jauniešu vidū - tikai 34,4. Lai arī ne reprezentabls, pētījums tomēr rāda zināmu tendenci.

Vai tai varētu būt saistība ar nepietiekamu atbalstu profesijas izvēlē?

Eiropas attīstītajās valstīs, Kanādā un ASV atbalsta sistēma cilvēku jau no bērnības orientē domāt par profesijas izvēli. Somijā, piemēram, skolēns savu CV portfelīti mācās veidot no mazām dienām - skolas gados trīs četrās vietās pamēģina strādāt, saņem atsauksmes, vēro, gūst atziņas. Pēc tādas pieredzes daudz vieglāk ir saprast savas intereses, spējas. Kanādā skolas laikā audzēkņi paralēli mācībām pusi dienas pavada kādā darbavietā, arī Šveicē bērni no septītās klases dodas mācību praksē uz dažādām vietām, visur aktīvi strādā konsultēšanas centri.

Arī mēs Latvijā bijām izveidojuši karjeras konsultāciju sistēmu, kas darbojās gan jauniešu, gan pieaugušo interesēs, bet 2007. gadā it kā sistēmas uzlabošanas vārdā Profesionālās karjeras izvēles valsts aģentūru likvidēja, un izveidotā kārtība vairs neparedz visiem pieejamas bezmaksas konsultācijas. Man ir liels sarūgtinājums par to.

Latvijas augstskolās ir kādas 1000 akreditētas programmas, bet cilvēkam atņemta iespēja konsultēties un noskaidrot, kas tieši viņam piemērots, kāds valstī ir pieprasījums pēc profesijām. Pēc skolas jaunietis, īsti nezinādams, ko grib, pamācās vienā, otrā programmā un par katru no tām maksā.

- Eiropas Savienībā pašlaik aktualizēta jauniešu bezdarba problēma, arī Latvija ir to astoņu valstu vidū, kam jāizstrādā plāns, kā situāciju uzlabot. Pēc «Eurostat» datiem, 2011. gada novembrī mūsu valstī bezdarbnieku vidū 29,9 procenti bija jaunieši.

Atbraukušajai ES delegācijai gan tika teikts, ka mums viss kārtībā, bezdarba procents ir mazs, bet diez vai Nodarbinātības valsts aģentūra zina patieso situāciju.

- Jauniešiem nav motivācijas stāties bezdarbniekos, tāpēc uzskaite nav pilnīga.

Kāpēc gan lai gribētos iet regulāri apliecināt, ka esi lūzeris. Tas pats ir ar ilgstošajiem bezdarbniekiem. Valstī nav īsto ciparu, cik patiesībā iedzīvotāju ir bez darba.

- Ļoti daudz jaunākās un vidējās paaudzes cilvēku aizbraukuši darba meklējumos uz citām zemēm. Daļa sabiedrības viņus nosoda.

Kāpēc cilvēki nepiekrīt te strādāt par minimālo algu, bet citās zemēs piekrīt? Jo viņi te nespēj par to naudu uzturēt sevi un ģimeni un vēl samaksāt pēc netaisnīgiem noteikumiem piešķirtos kredītus.
Ja izbraucēju ir simtiem tūkstošu, tam vairs nav gadījuma raksturs un nevar teikt, ka viņi izvēlas vieglāko ceļu. Visam ir savas robežas, un arī cilvēka dzīve ir viens nogrieznis laika ritējumā, tā nav bezgalīga. Tas ir smags lēmums - pamest savu dzīves vidi, tuviniekus un braukt dzīvot uz svešu zemi, kur tevi neviens negaida. Es neuzskatu, ka vainīgi ir paši aizbraucēji. Valsts pieļāva, ka bankas tik dāsni deva kredītus un izveidojās nekustamā īpašuma burbulis. Rezultāts tagad ir tāds, kā mēdz būt pēc lieliem kariem, - iedzīvotāju skaits un dzimstība krasi samazinājusies. Bet ko gan mēs panāksim, ja tikai lamāsim savu valsti un valdību un paši nerīkosimies?

- Kāds varētu būt ieteikums cilvēkam, kurš zaudējis darbu vai ir tā dēvētajā riska grupā? Arī jūs to esat piedzīvojusi.

Cilvēkam vienmēr jābūt gatavam pieņemt pārmaiņas. Mums neviens piedzimstot nav apsolījis, ka visu mūžu strādāsim vienā darbā, ka dzīvosim tikai labklājībā un notiks vien labas lietas. Dzīvē notiek visādi. Kad paliec bez darba, tas, protams, ir drūms brīdis. Ir skaidri jāapzinās - jā, esam krīzē, bet tas nav pasaules gals. Nonācis bezizejas situācijā, cilvēks iespringst, un tad atveras iespējas. Ja sēdi kā paralizēts, nekas nenotiek, bet, ja kārpies un kulies kā varde pa ķērni, tad tas sviests reiz sakulsies. Neļauj sev justies kā apstākļu upurim. Tu esi tikai viens no daudzajiem miljoniem pasaulē, kas tāpat kā tu meklē darbu.

- Pirmspensijas vecumā un arī tiem, kam 50, ir grūti pieņemt profesijas maiņu, ja daudz gadu nostrādāts vienā darbā.

Svarīgi, kādas ir cilvēka prioritātes, ko viņš grib panākt un ko veselība ļauj darīt. Ja kājās grūti dienu nostāvēt, bijušais grāmatvedības darbinieks par pavāru nevarēs pārtapt, kaut ēdienu gatavošana padodas, bet varbūt viņš var strādāt par biļešu kontrolieri. Jāizvērtē, vai tas tomēr nav labāk kā Īrijā uz lauka. Mēģini arī uz to neiekārojamo darbu paskatīties kā uz Dieva dāvanu, kas ļaus sevi uzturēt. Es jau varu justies garā kā Imanuels Kants, bet, ja nespēju maizi nopelnīt, tad mana gudrība ir čika vērta.

- Jūs pēc filosofa augstākās izglītības iegūšanas neilgi strādājāt Jelgavas pilsētas un rajona laikraksta «Darba Uzvara» redakcijā. Vai tie bija profesijas meklējumi?

Ne gluži. Filosofija, ko piecus gadus biju mācījusies, ir transcendentāla. Es gribēju izzināt sabiedrības dzīves praktisko, pieredzes pusi un nokļuvu laikrakstā sūdzību nodaļā. Jelgavnieki žēlojās par cauriem jumtiem un citām sadzīves ķibelēm. Likās jocīgi, ka cilvēki sūdzas redakcijai, kas tad meklē, kam tās ķibeles būtu jānovērš, bet paši neko nedara. Man vajadzēja papūlēties izprast daudzdzīvokļu māju iedzīvotāju psiholoģiju. Tā bija pieredze, bet nebiju iecerējusi veidot karjeru žurnālistikā. Pēc tam aizgāju strādāt uz LLU - pasniedzu ētiku, estētiku un filosofiju. Deviņdesmitajos gados sāku darboties pieaugušo izglītības sistēmā Rīgā - tad pirmo reizi saskāros ar bezdarbnieku pārkvalifikāciju. Desmit gadu biju profesionālās karjeras izvēles centra, vēlāk valsts aģentūras direktore, līdz 2007. gadam, kad šo iestādi likvidēja. Bet joprojām esmu Karjeras konsultantu asociācijas priekšsēdētāja, tāpēc sekoju, kas šajā jomā notiek vai nenotiek. Neloģiski, ka joprojām augstskolās var apgūt karjeras konsultanta specialitāti, bet tai īsti nav pielietojuma. Skolās arī vairs nav šāda amata.

- Kāds pašlaik ir jūsu maizes darbs?

Projektu vadītāja firmā «Būvdizains» - tas ir mans dienišķais darbs, bet esmu atradusi vēl kādu nodarbošanos. Proti, dažkārt tiesas procesos pārstāvu fiziskas un juridiskas personas. Tas mani tiešām aizrauj. Varu vakaros stundām pētīt un studēt likumus, bilances un vēl visādus dokumentus, gatavojoties tiesas sēdei un meklējot argumentus. Noder arī ekonomista izglītība, ko savulaik ieguvu, lai kā iestādes vadītāja spētu pilnībā izprast grāmatvedības bilanci. Vēl man ir maģistra grāds politikas zinātnē.

- Kā pati savā dzīvē pārvarat kritisku laiku, spēka izsīkuma brīžus?

Reiz, kad man bija ļoti grūts laiks un jutos iztukšota, nolēmu mācīties franču valodu Francijā. Kad nokļūsti citā vidē, iepriekšējās problēmas aizmirstas un esi spiests domāt, kā tagad izdzīvot. Lionā mēnesi biju viena starp francūžiem, klausījos, kā cilvēki apkārt sarunājas, un arī pati sāku runāt franciski. Ik dienas gāju uz mazajiem veikaliņiem vingrināties valodas lietošanā. Iegāju un tā arī pateicu, ka nāku nevis iepirkties, bet mācīties, cilvēki bija atsaucīgi. Man ļoti patika šis laiks. Pēc mēneša atgriezos mājās kā atjaunota. Katrs savā ierobežotajā laikā un telpā var sameklēt uz brīdi citu identitāti, iespēju mainīt lomas. Tā ir kā psihoterapija. Un vēl - kad šķiet, ka vairs nemaz nav spēka, tad nekrīti izmisumā, bet saņemies izdarīt vēl tikai vienu soli. Un, kad ar to esi ticis galā, tad atkal saņemies vienam solim.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Esi gatavs pārmaiņām

Kategorijas