Dzirkstele.lv ARHĪVS

Tik smagi, tik smagi

2012. gada 1. maijs 11:03

273
Tik smagi, tik smagi

Pirms izrādes «Apglabājiet mani zem grīdas», kas skatāma Dailes teātra Mazajā zālē, programmiņā izlasīju, ka saturu veido lugas autora Pāvela Sanajeva autobiogrāfijas motīvi. Bija arī pieminēts fakts par vecmāmiņas nāvi, ko ģimenē daudzi it kā gaidījuši.

No pirmā cēliena vidus un visu otro cēlienu es arī gaidīju, kad reiz vecāmāte (Indra Briķe) nomirs. Pēdējās minūtes piecpadsmit zālē valdīja kapa klusums, šķiet, publika vairs nespēja paelpot, jo telpu bija piepildījis neizturams smagums. Tas bija gan no ļaunuma, kas skarbos, vulgāros vārdos vēlās no vecāsmātes mutes, gan no žēluma par mazdēlu Sašu (Markuss Rodrigo Rozentāls), arī no bezspēcības, gara truluma, kas bija jaušams meitas (Ilze Ķuzule-Skrastiņa) tēlā. Skaidrs, ka vecāsmātes nāve problēmas neatrisinās, tomēr bija cerība uz nedaudz lielāku pozitīvismu šajā ģimenē.


Neskaidrs palika viens - kādi īsti ir vecāmātē iemājojušā ļaunuma, aklās mīlestības iemesli. Iespējams, režisors un dramatizējuma autors Regnārs Vaivars kaut ko ir izņēmis no teksta, kaut kas palicis viņam vien saprotams, bet skatītājam grūti apjaust rīcības motivāciju. Arī izrādes fināls, lai gaidīts, tomēr varēja būt pāris minūšu izvērstāks, ar kādu emociju šķipsniņu bagātāks.


Uzslavu pelnījuši gan Indra Briķe, gan mazdēla lomas atveidotājs. Puisēns visā izrādes laikā ir ļoti dabisks un pārliecinošs. Simbolisko trešo vietu šajā aktieru zvaigznājā es piešķirtu Jurim Bartkevičam vectēva tēlā. Lai arī aktrise ļoti cenšas, tomēr mātes loma Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai īsti pārliecinoša nav izdevusies.


Iesākumā biju nolēmis šajā teātra lappusē rakstīt par citu Dailes teātra iestudējumu - Rolanda Atkočūna veidotajiem «Trīnes grēkiem». Teātra vērtētāju teju pilnīgai iznīcinošajai kritikai par izrādi negribu piekrist. Režisors izģērbis Rūdolfa Blaumaņa varoņus no viņu tautiskajiem brunčiem, koka tupelēm un ietērpis turku un poļu humpalās. Radot komiskos tēlus, viņš liek apjaust, cik skarba ir šo laiku realitāte. Lielisks piemērs dažādībai būtu vienu vakaru noskatīties «Trīnes grēkus», citu vakaru veltīt izrādei «Apglabājiet mani zem grīdas».