Dzīvi dzīvot, nevis plīvot

2012. gada 10. marts 13:14

517

Režisore, dziesminiece, pasākumu organizētāja un vadītāja Maija Kalniņa ikdienā nepārtraukti ir kustībā. Pēdējais gads viņai pagājis Mārtiņa Freimaņa zīmē, koncertuzvedums «Arēnā Rīga» izskanējis, darbs fondā turpinās. Tam visam pa vidu viņa vēl paspēj būt mamma saviem diviem puikām un piedalīties Latvijas 1. rokkafejnīcas ikdienā, kas nu atvērta arī Rīgā.

- Pēdējos mēnešus mediji tev jautā, kāds bijis Mārtiņš Freimanis. Bet kāda ir Maija Kalniņa?

Tas ir viens no grūtākajiem jautājumiem. Visvairāk gribētos, lai Maija ir tāda, kas man pašai liktos jēdzīga. Ne tik daudz domāju par to, lai apkārtējie mani redz tieši tādu, bet man ir svarīgi, lai es pati sev patiktu. Un nav runa par vizuālo. Grūti atbildēt, kādu mani redz sabiedrība, bet man pašai - neesmu nekas ļoti vienkāršs un vienplākšņains. Esmu cilvēks kā cilvēks, kurš meklē un atrod, krīt un ceļas. Cilvēks, kurš mācās un nemācās no savām kļūdām. Reiz ļoti zīmīgā dienā, kad man bija 19. dzimšanas diena, ar sevi sarunāju vienu lietu - man ir svarīgi, lai es varētu dzīvi lidot, nevis plīvot. Protams, ne vienmēr tas izdodas, bet tā ir mana mēraukla, ko meklēju ne tikai savās sabiedriskajās izpausmēs, bet arī esot divatā ar sevi vai kopā ar ģimeni.

- Kā ir pašlaik - lido vai plīvo?

Pašlaik ir vētrains laiks, un tā lidošana reizēm ir pārāk ātra. Manā dzīvē ir sakrituši daudzi procesi, kas jāīsteno. Pēc kāda mirkļa izvērtēšu šo laiku - tagadnē ir grūti izprast. Vēlāk vieglāk izvērtēt. Tagad ir ļoti interesants un krāsains laiks manā dzīvē, spēj tik to visu aptvert! Kad draugiem uz ielas ir jāpastāsta, kā man iet, nav nemaz tik vienkārši. Pēdējā laikā arvien biežāk sev uzdodu jautājumu, vai nav jāsāk domāt par prioritātēm. Izejot uz kvantitāti, bieži vien sāk zust kvalitāte. Nekad neesmu neko plānojusi. Visi darbi mani sameklē paši. Esmu cilvēks, kurš ņem pretī visu. Tāpēc arī reizēm sanāk, ka ir daudz projektu, turklāt brīžiem radikāli atšķirīgi. Tāds trauksmains laiks veidojas. Un tad atkal nonākam pie jautājuma, cik man ir laika sev. Šis jautājums ir globāls - neesmu nekāds izņēmums.

Savu dzīvi šobrīd salīdzinu ar Titāniku - dažādie vēji, viļņi un virzieni. Atliek vien nobalansēt un nesagāzties. Un nevajag baidīties no aisbergiem, jo tie pasit pareizajā virzienā. Aisbergiem - tāpat arī kritieniem - ir ļoti liela nozīme. Kā jebkuram ārēju apstākļu radītam šķērslim. Man no tiem nav bail!

- No kā ir bail?

Kādreiz uz šo jautājumu atbildēju - vienmēr esmu baidījusies no nāves. Bet šobrīd - nāve pēdējā laikā ir satikusi man ļoti daudz tuvu cilvēku, ne tikai Mārtiņš ir aizgājis, bet arī mans draugs Kristaps Streičs. Man bijušas dažādas situācijas, kad nāve bijusi ļoti tuvu, bet, paldies Dievam, tagad tā atvirzījusies no man tuviem cilvēkiem. Saprotu, ka šīs bailes jāiemācās mazināt.

Bail ir arī tukši dzīvot. Tās ir manas lielākās bailes - peldēt pa virsu. Pazaudēt savu dzīves jēgu. Šobrīd man nav pamata baidīties. Dažādi apstākļi un procesi, kuros esmu iesaistījusies, ir ļoti jēdzīgi.

- (Fotogrāfs noķer Maijas smaidu, un viņa mazliet nopūšas.) Tev patīk fotografēties?

Jā. Patīk noķertie mirkļi - arī pati daudz fotografēju. Skatoties uz sevi bildēs, nevērtēju, kā es izskatos, bet kādas ir sajūtas manī. Vairāki cilvēki man ir teikuši, ka, skatoties bildi, jūti, cik esi laimīgs, bet kadra tapšanas brīdī tu to nemaz neapzinies. Atklāsme nāk pēc tam.

- Kuri ir tie mirkļi, kurus ir svarīgi atcerēties un noķert kadrā?

Patiesus mirkļus. Svarīgi ir noķert to īsto dzīves stīgu tanī mirklī, lai arī kāda tā būtu. Ne jau vienmēr fotografējamies, kad esam laimīgi un dzīve ir rožaina.

Ar vienaudžiem runājot, dzirdu - man ir tik daudz gadu, bet vēl neko neesmu izdarījis, sasniedzis. Man ir otrādi - dzīve bijusi tik ļoti dažāda un intensīva. Feini ir, ja saproti - nekā lieka nav bijis, arī drūmie periodi. Vienmēr jau nav tā, ka ej un sēj sidrabiņu, un viss tik labi sanāk. Esmu darījusi ļoti daudz muļķību un pēc tam teikusi tām paldies, jo daudz labu lietu citādi nebūtu noticis.

- Kurā mirklī saprati, ka mūzika ir tava pasaule?

Nevienā mirklī neesmu sapratusi - o, mūzika ir mana. Vai pasākumu organizēšana, vai teātris. Ir svarīgi, lai tas patīk - lai redzu, ka tam ir jēga un varu runāt ar pasauli. Mūzika ar mani kopā ir no bērnības. Tā nopietni tai pievērsos skolas laikā, jau kopā ar Mārtiņu. Sākām kopā muzicēt, un sapratu, ka varu iepriecināt citus. Arī teātris turpat blakus bija.

- Kā tas ir - ideju un darbu pārņemtai sievietei būt divu dēlu mammai?

Tas ir ne vairāk, ne mazāk kā būt divu dēlu mammai. Ļaut viņiem dzīvot un būt pašiem. Tā ir laime redzēt, kā izaug cilvēks tev blakus. Un visu laiku brīnīties un būt pateicīgai, ka viņi tādi man ir dāvināti. Viņi nav mans īpašums.

Lielajam puikam jau ir 16 gadu, un viņš ir izveidojies par jaunu cilvēku. Mums nav tipisku mammas un dēla attiecību - vairāk esam kā draugi. Es priecājos, ka viņš nav tik radikāls un ekstrēms, kāda es biju tajā vecumā. Viņš jau zina, ko vēlas. Viņš ir futbolists, spēlē Latvijas izlasē. Priecājos par viņa panākumiem. Mazais ir citāds - ļoti filosofisks bērns. Arī jau zina, ko grib. Atliek vien pamanīt brīdi, kad patiesi esi viņiem nepieciešams un baudīt to kopāesamību. Un nejaukties tai ceļā, kas viņiem ir jāiet.
Man ir ļoti svarīgi atrast laiku ģimenei. Tas ir arī izaicinājums - sevišķi tagad, kad praktiski dzīvoju ceļā starp Liepāju un Rīgu. Mana ģimene - dēli, mamma, vīrs - ir mans cietoksnis, mana pils, kur gribas būt pēc iespējas vairāk. Mēs visi kā tādas molekulas šaudāmies apkārt, un, kad saplūstam kopā, tie ir pa īstam laimīgi brīži.

- Ko tu mācies no saviem bērniem?

Tās lietas, ko man dzīvē vajag kā gaisu, - brīvību, patiesību, ļaušanos savam ceļam un atbildību pret to, ko viņi ļoti vienkāršā un uzskatāmā veidā ar savu dzīvošanu man dod. Bērns priecājas par katru taurenīti, iešanu uz kino, viņa prieks ir tik neviltots un simtprocentīgs. Savās dziesmās, izrādēs, ko esmu veidojusi, gribas uzsaukt: «Hei, visi, apstājieties, ja darāt to, kas jums nepatīk!» Arī studentu teātrī tas redzams - jaunieši studē lietas, kas viņiem nepatīk, bet vecāki spiež. Es bieži ar saviem dzīves piemēriem stāstīju - ja tu lec ārā pa savas lidmašīnas durvīm, izpletnis vienmēr atvērsies. Tikai tam ir baigi jātic. Priekšstatu gūzma to visu ir, maigi sakot, «sačakarējusi», bet ir tik viegli to pārtraukt vienā dienā - pārvelkot svītru. Es arī ar to saskaros, pārvērtējot, vai tas, ko daru, ir jēdzīgs. Arvien grūtāk kļūst izkāpt ārā. Bet bērns to iemāca - ļaujies savam ceļam! Cilvēks sev uzdod miljoniem jautājumu, kāpēc man neveicas. Atbilde ir pavisam vienkārša - tu neej savu ceļu. Te ir brikšņi un akmeņi, bet blakus ir tavs ceļš - un viss aiziet.

- Vai sevi redzi vairāk kā aizputnieci vai liepājnieci?

Mans dzīves ceļš nebūt nesākas Aizputē. Lai gan aizputnieki uztver mani kā savējo. Esmu dzīvojusi arī Cēsīs, kur piedzimu, un vēl dažādās Latvijas vietās. Saprotu, ka vienā tādā mazā valstī ir daudz dažādu cilšu. Es ļoti maz izjūtu piederību Vidzemei. Liepājas enerģētika sasaucas ar manu būtību. Interesanti, ka mana mamma ir suitiete, bet tēvs - latgalietis. Tā kā tāds tilts mests, un es esmu kaut kur pa vidu.
Liepājā esmu kopš 1997. gada, kad iestājos augstskolā, un tā man te tās takas ir vijušās. Bet ļoti priecīga esmu, ka esmu dzīvojusi arī Aizputē. Pavadīju tur laiku, kad veidojos kā cilvēks, un ļoti daudz pēdu palikušas manā domāšanā un dzīves redzējumā. Manuprāt, Liepājai un Aizputei kopīgs ir humors, kas uz Latvijas fona izceļas. Liepājnieki varbūt ir mazliet smalkāki savā humorā, bet aizputnieki ir labā nozīmē prastāki un melnāki, kas man ļoti patīk.

- Pašlaik esi starp Rīgu un Liepāju?

Jā, dotajā mirklī visi projekti ir Rīgā. Latvijas 1. rokkafejnīca ir atvērusies tur, divus pēdējos mēnešus esmu strādājusi pie Mārtiņa piemiņas koncertuzveduma. Esmu tā kā uz koferiem. Rīga man ir ļoti liels izaicinājums. Varu tur atpūsties, pastaigāt pa Vecrīgu, bet tas ritms un cilvēku attiecības... Nejūtos tur pārāk labi. No otras puses, iespējas, ko Rīga piedāvā, ir nesalīdzināmas. It sevišķi šajā laikā, kad liekas, ka Liepāja ir tādā kā ziemas miegā. Ja gribu iet tālāk un attīstīties, Rīga man ir kā platforma, kam nav citas alternatīvas. Es jau vairāk priecātos, ja visu to varētu darīt Liepājā. Kad Mārtiņš vai kāds cits mani aicināja uz Rīgu, vienmēr pretojos, jo Liepāja ir pietiekami liela, lai darītu lielas lietas, un pietiekami maza, lai te labi justos. Šobrīd diemžēl situācija Liepājā ir tāda, kāda tā ir. Tāpēc manā dzīvē ienākusi Rīga. Ģimenē esam norunājuši, ka nepārcelsimies līdz pēdējam mirklim, kamēr vien tas būs iespējams. Es tomēr ticu, ka viss iet augšā un lejā un ka Liepājas dzīvei kādu dienu vajadzētu iet uz augšu.

- Kā top tavas dziesmas?

Kad mēs ar Mārtiņu sākām spēlēt, es apbrīnoju, kā viens cilvēks var tik daudz rakstīt. Kā viņš sāka rakstīt, tā aizgāja kvantitāte un spēja rakstīt gan tekstu, gan mūziku. Taču runāt un daudz pateikt - tas nav viens un tas pats. Uz Mārtiņu skatoties, domāju - man tas neizdosies. Bet vienā dienā pie manis atnāca dziesma. Neesmu no rakstītājiem - man ir kādas septiņas dziesmas, ko dziedu, ko esmu atstājusi. Manī kaut kādas sajūtas un atziņas krājas, krājas, un tad top dziesma. Pēc pēdējās, ko uzrakstīju pirms gadiem diviem, neesmu vairs neko uzrakstījusi. Laikam pārāk spēcīgi tur ir pateikts man aktuālais. Man nav svarīga mūzika - tā ir spārni tekstam, lai varētu vieglāk to aiznest līdz cilvēkiem.

- Kādu redzi sevi pēc desmit gadiem?

Man ir svarīgi, lai kopā ar mani būtu mani mīļie cilvēki. Lai es būtu vēl laimīgāka nekā šobrīd. Jo pilnīgi noteikti zinu, ka esmu ļoti, ļoti laimīga. Es gribētu, lai es būtu vēl tālāk aizgājusi un vēl tuvāk tikusi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzīvi dzīvot, nevis plīvot

Kategorijas