Māksla, kas dziedē, biedē un uzlādē

2012. gada 10. marts 12:56

972

Esat kādreiz jutušies gluži kā piekalti gleznai, it kā būtu piedzīvojuši kādu burvīgu atklāsmi? Katram mākslas darbam ir sava enerģētika, bet dažiem piemīt pārdabisks spēks, kas cilvēka prātam nav izprotams.

Spāņu mākslinieka Bruno Amādio šķietami nevainīgais darbs «Raudošais zēns» izpelnījies nepatīkamu slavu. Viss sākās ap 1985. gadu, kad Anglijā cits pēc cita izcēlās vairāki ugunsgrēki, kuru iemesls bija neskaidrs. Cietušo māju īpašniekus vienoja kas kopīgs - viņi nesen bija iegādājušies «Raudošā zēna» reprodukcijas. Kāpēc šī glezna nesa sev līdzi tādu lāstu, nevienam īsti nebija saprotams. Daži apgalvo, ka mākslinieks pret savu modeli - gleznā redzamo bāreni - izturējies vardarbīgi, tāpēc zēna attēlam jeb fantomam piemīt atriebības spēks, un tas spēj uzsūtīt ugunsgrēku. Visbeidzot nolēma iznīcināt ap tūkstoti šīs gleznas kopiju. Lai arī ugunsgrēku sērijai tika pielikts punkts, klīda runas, ka «Raudošais zēns» joprojām turpina savus nedarbus, proti, kaitē veselībai un sagādā citas nelaimes.

Daudzi enerģētikas speciālisti ir pārliecināti, ka tāds mistisks spēks varētu piemist oriģināldarbam, bet ne jau gleznas kopijām.

Gleznas iedarbojas
Nevar noliegt, ka katram mākslas darbam ir sava enerģētika. Piemēram, Ivana Aivazovska glezna «Devītais vilnis» var ietekmēt psihi, savukārt Arhipa Kuindži ainavām ir pa spēkam palīdzēt organismam atgūt līdzsvaru. Ja ilgāk vērosiet Pikaso darbus, jūsu prāts vienmēr būs ass. Rēriha gleznas izstaro pacilājošu enerģiju. Tajās veroties, kā sevī sajūt saikni ar dabu.

«Ir cilvēki, kas uz muzeju nāk tikai tāpēc, lai brīdi pasēdētu Rēriha darbu ekspozīcijas zālē,» stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja speciāliste un mākslas vēsturniece Edvarda Šmite. Tobrīd arī mēs atrodamies starp šā autora darbiem, un nevar noliegt, ka, uzmetot skatu zilajām kalnu virsotnēm gleznā, rodas sajūta, ka no kalnu dzestruma, augstuma un cēluma noreibst galva. Mākslas vēsturniece gan uzsver, ka cenšas distancēties no visa mistiskā, un arī par Rēriha darbiem runā tikai kā par mākslu: «Man pašai nepiemīt ekstrasensorās dotības. Pieņemu kā patiesību, ka mākslinieks savos darbos enerģiju var būt ielicis - apzināti vai neapzināti.»

Ja katrs mākslas darbs tiešām spētu laupīt enerģiju un dot pretim savu, var tikai iztēloties, cik haotiski būtu muzeju darbinieku enerģētiskie biolauki. Taču nekas tāds nav dzirdēts. «Par laimi, prāts traucē šo enerģētisko saikni uztvert,» teic Edvarda Šmite.

Ilgi aplūkot Monu Lizu aizliegts!
Pirms gadiem 15 psihoenerģētikas speciālistu grupa lūdza Mākslas muzejam atļauju tā telpās vadīt nodarbību kāda Pēterburgas zinātnieka vadībā. Speciālisti atzinuši - katrs mākslas darbs iedarbojas uz visām astoņām cilvēka čakrām. Pārbaudot ekspozīcijas, negatīvo enerģiju sajuta tikai pie Ugas Skulmes darbiem un ieteica pārlieku neiedziļināties arī Pētera Krastiņa darbos.

«Kad kopā ar šo krievu zinātnieku nonācām līdz Jana Rozentāla gleznai «Pēc dievkalpojuma», viņš pateica, ka tā iedarbojas uz trešo čakru, tāpēc arī skatītājam gribas iztaisnot muguru, ieņemt neatkarības un cieņas pilnu pozu. Ne velti latviešu skatītājiem tieši šis Rozentāla darbs allaž bijis lielā cieņā, lai gan tā nebūt nav mākslinieka izcilākā glezna,» stāsta Edvarda Šmite.

Krievu pētnieks stāstījis, ka kopā ar kolēģiem strādājis Eiropas lielākajos muzejos. Sākumā komandā bijuši aptuveni 20 cilvēku, dzīvi vairs tikai trīs. Pārējie vai nu nodzērušies, vai sajukuši prātā, un skaidrojums ir šāds: ja cilvēks neprot novilkt striktu robežu starp savu enerģētisko lauku un to, kas piemīt mākslas darbam, var klāties plāni. Pētnieki, kas diendienā ar šiem darbiem strādāja un neaizsargāja sava biolauka robežas, nodarīja lielu kaitējumu psihei. Luvrā esot bijuši vairāki gadījumi, kad cilvēki, kuri pārāk aizraujas ar Monas Lizas aplūkošanu, turpat krīt ģībonī. Da Vinči darbi atņemot skatītājiem enerģiju.

Mākslas terapija pret kompleksiem
Jau piekto gadu Latvijā mākslu izmanto terapijas nolūkā. Mākslas terapija ļauj cilvēkam labāk un ātrāk saskatīt savu problēmu cēloņus un tikt ar tiem galā, jo zīmējot vai gleznojot tiek atraisīti zemapziņas procesi un ar zīmējuma palīdzību pacients neapzināti stāsta par savu iekšējo pasauli.

Terapija sākas ar testu - speciālists liek pacientam zīmēt gan pavisam konkrētas lietas, gan likt lietā fantāziju. Tiek izmantotas dažādas tehnikas, sākot ar zīmēšanu ar zīmuļiem vai krītiņiem un beidzot ar veidošanu no māla, lai radītu ķermeniskas sajūtas, kas lieliski spēj atraisīt sasaistītās emocijas. Katrā uzzīmētajā tēlā slēpjas konkrētā cilvēka tam personiski piešķirtā nozīme. Reizēm tie, kuri dzīvē guvuši traumas, mēdz zīmēt kokus ar nolauztām galotnēm vai bez tām, savukārt tie, kas nespēj sevi pieņemt, aizraujas ar drūmām krāsām.

Mākslas terapijas maģistrante Dita Baumane-Auza stāsta, ka šie simboli jāizvērtē sarunā ar katru cilvēku, lai saprastu to nozīmi: «Dziļi mūsu smadzenēs atrodas mandeļveida ķermenis amigdals, kas saglabā visas sāpīgās un traumatiskās atmiņas. Cilvēka rīcība bieži ir neapzināta, bet vienmēr pamatota uz iepriekšējo pieredzi. Māksla palīdz no neapzinātajām atmiņām izkristalizēt īstos cēloņus. Kad problēmas sakne atrasta, var cilvēkam palīdzēt tikt ar to galā. Tā iespējams uzveikt gan kompleksus, gan pārdzīvojumus, gan attiecību krīzes.»

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Māksla, kas dziedē, biedē un uzlādē

Kategorijas