Skaistā apokalipse

2011. gada 29. decembris 13:41

395

Izmisīgi skaists mākslas darbs ir Larsa fon Trīra filma «Melanholija». Banāli jau izklausās, ka stāstam par pasaules galu izmantoju šādu apzīmējumu. Bet citi vārdi neder. Tie vispār ir lieki, ja mākslā tiek sasniegta absolūtā skaistuma robeža.

Režisora «Augstā dziesma»
Filma «Melanholija», manuprāt, ir dāņu režisora L.fon Trīra «Augstā dziesma». Gluži citāda nekā viņa populārākās lentes «Dejotāja tumsā», «Dogvila» un šermuļus uzdzenošais «Antikrists». Svinīgais, rimtais vēstījums par apokalipsi ir režisora mēģinājums pamodināt cilvēci no pašpietiekamās letarģijas un cinisma, atgādinot, ka ikvienam šajā pasaulē ir ko zaudēt. Nekādas nozīmes nav varai, naudai, ietekmei. Nozīme ir tikai neredzamajam stīgojumam, kas mūs saista ar ģimeni un citiem cilvēkiem, kas ļauj uztvert dabas un cilvēka radīto lietu skaistumu kā Dieva meistardarbu.

Filmas četrus personāžus - vienas ģimenes locekļus - apskaidrība piemeklē dienās pirms pasaules bojāejas. ASV aktrises Kirstenas Danstas un francūzietes Šarlotes Geinsbūras saspēle izraisa katarsi, kas neizzūd vēl ilgi pēc filmas noskatīšanās.

Kāzas kā farss
Zemei tuvojas planēta Melanholija, kas miljoniem gadu slēpusies saules ēnā. Negaidot tā maina orbītu. Astroloģijas fani sižetā saskata paralēles ar teiksmaino planētu Nibiru, kam nākotnē tiek prognozēta sadursme ar Zemi. Mūsdienu astronomi planētas eksistenci noliedz.

Filmu veido divi atsevišķi, bet tomēr ļoti cieši saistīti stāsti par māsām Justīni un Klēru. Pirmais sižets ir veltīts talantīgās reklāmistes Justīnes kāzām, kas beigās pārvēršas par farsu. Neviens, izņemot māsu, nesaprot līgavas neadekvātās izdarības. Viņa atgādina apjukušu, mēnessērdzīgu būtni. Arī kāzu viesi uzvedas kā mehāniski konstruēti roboti. Viņi ir cilvēki, kuru apziņa atrodas pussnaudas stāvoklī.

Katram ir svarīgs tikai uz citiem atstātais iespaids, bet īstenībā tie «citi» viņiem ir pilnīgi vienaldzīgi. Sižetu par Justīni, pat ja tas sāk garlaikot, iesaku noskatīties ļoti uzmanīgi, jo tam būs liela nozīme filmas otrās daļas izpratnē.

Vāgners un sirreālisms

Filmā gandrīz visu laiku skan Riharda Vāgnera himniskā, smagnējā mūzika, dažbrīd sasniedzot «crescendo». Ainava ar grezno savrupnamu jūras krastā un mītiskajām debesīm ir tik skaista, ka sirdī iedzeļ sāpe. Divas simetriskas piramidālu ciprešu rindas barokālajā dārzā ir gandrīz precīza atsauce uz sirreālista Džordžo de Kiriko gleznu. Kaut kas biedējošs slēpjas mierīgajā panorāmā. Katra ciprešu rinda met ēnu uz citu pusi, jo pie debesīm līdzās mēnesim parādījies otrs spīdeklis - tirkīzzilā planēta Melanholija.
Pārdabiskās gaismas apmirdzētajās naktīs Klēra slepus no vīra un dēlēna zogas pie datora, lai internetā izlasītu jaunākās ziņas par planētas tuvošanos. Viņa atrod shēmu ar precīziem aprēķiniem par Zemes un Melanholijas neizbēgamo sadursmi, bet nespēj noticēt. To var saprast tikai ar prātu, ne citādi. Klēras vīrs augas dienas pavada pie teleskopa. Viņš arī zina, bet ar bezrūpīgu sejas izteiksmi ģimenei stāsta pasaciņu ar laimīgām beigām. Trīs pieaugušie un bērns apokalipses priekšvakarā slēpj baiso patiesību, lai cits citu saudzētu. Tie nav meli, bet atmodinātas cilvēcības sākums, kas pasaules iznīcības mirklī sasniedz kulmināciju.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Skaistā apokalipse

Kategorijas