Dzirkstele.lv ARHĪVS

Saudzējot Kārli

2011. gada 29. decembris 13:38

509
Saudzējot Kārli

Dailes teātra Mazajā zālē skatītāju vērtējumam nodota Raimonda Staprāna dokumentālā drāma «Gūsteknis pilī». Lugas autors vēstījumu sāk ar to brīdi, ar kuru beidzās pirms vairākiem gadiem viņa luga «Četras dienas jūnijā». Tas ir stāsts par 1940. gadu, padomju okupāciju un toreizējo Valsts prezidentu Kārli Ulmani.

1989. gadā režisors Kārlis Auškāps veidoja iestudējumu «Četras dienas jūnijā», Ulmaņa lomā bija Uldis Vazdiks, izrādes spēles telpai izraudzīta Rīgas pils. To gadu emocionāli patriotiskajā noskaņā iestudējums lieliski iederējās, lai arī kritiķi jau tad pārmeta režisoram izvairīšanos no skaudrākas notikumu atklāsmes, dziļāka tēlu veidojuma. Šoreiz gribas teikt to pašu. Autors radījis ļoti labu dramatisko materiālu, varoņu tēliem izvēlēti teju lieliski aktieri, lai vēstures notikumu pretrunīgums, valstsvīru neizlēmīgums un nodevība varētu «bliezt» pa skatītājiem. Kaut kas jau no tā visa ir, bet pārāk remdeni. Netieši to kādā intervijā atzina arī pats K.Auškāps. Vērtējot to gadu notikumus, režisors ar cieņu izturas pret daudziem viņam tuviem cilvēkiem, tādēļ nespēj būt skarbs, nosodošs.


Bet vajadzēja gan. Arī tādēļ, ka luga iezīmē kādu baisu paralēli ar mūsdienām. Valstsvīru neuzņēmība un gļēvums lielā mērā toreiz noteica traģisko Latvijas likteni. Skatoties izrādi, ne vienreiz vien sevi pieķēru pie domas: «Ārprāts, mūsdienās tik daudz kas notiek tieši tāpat!» Tad kļūst biedējoši, skumji.


Prezidenta K.Ulmaņa rīcību neatmaskojošais, bet gan saudzējošais režisora mulsums nav īpaši labvēlīgs izrādes kopainai. Kaitina arī pārspīlējums, «bakstīšana ar pirkstu acī», it kā skatītājs būtu nezinošs un secināt nespējīgs. Taču tas nenomāc kopējo noskaņu un lielisko aktieru tēlojumu. K.Ulmaņa lomas atveidotājam Jurim Kalniņam sen nav bijusi tik saturīga loma, ar kuru viņš meistarīgi tiek galā. Izrādei ritot, simpātijas iegūst Gints Grāvelis pils komandanta lomā. Lai arī tēlojumā «izlec» daudzi stereotipi, par sava stila izturēšanu var uzteikt Juri Bartkeviču (prezidenta adjutants Lūkins) un Pēteri Liepiņu (prezidenta sekretārs Rudums).
Vēl kāda zīmīga detaļa - uz skatuves ir tikai vīrieši un vēl lelles. Vīru spēles ar valsti, gluži kā puiku spēlēšanās ar lellēm, ne vienmēr ir prātīga rīcība. Varbūt liktenīga tajos gados bija tieši sievietes klātneesamība lielajā politikā, gluži kā tās pietrūkst šajā iestudējumā.
Izrādes beigās aplausi nesteidz sākties, varbūt apmulsumā no apjaušamās realitātes, varbūt neizmantoto iespēju dēļ.