Liliju pavēlnieks

2012. gada 3. februāris 12:32

683

Ivars Zilgalvis - jaunatnes sporta aprindās populāra personība - ir Latvijā pazīstams liliju selekcionārs. Viņa izveidotās šķirnes iekļautas liliju katalogos un apbalvotas izstādēs. Veiksmīga ir arī Vecumnieku novada Sporta skolas trenera Ivara Zilgalvja pedagoģiskā karjera. Viņš ir olimpiskā čempiona šķēpmetēja Aināra Kovala pirmais treneris un citu daudzsološu sportistu skolotājs. Vējš, sameties virpulī, logā iemet slapja sniega riekšavu. Ivara omulīgajā ģimenes mājā esam atgriezušies vasarā, jo monitora ekrānā vērojam liliju ziedēšanas svētkus. Selekcionāra fotoarhīvā ir tūkstošiem attēlu. Par katru liliju - savs stāsts, bet Ivara «ziedu karaliene» ir paša izveidotā 'Māte Terēze'. Viņš ir sācis jaunas šķirnes 'Aleksandra' selekciju. Tas būs veltījums mazmeitai.

- Vecumnieku novada ģerbonī ir attēlotas graciozas lilijas. Pēc mākslinieces Ilzes Lībietes meta veidotais ģerbonis ir precīza norāde uz karalisko ziedu audzēšanas tradīcijām. Vecumniekos daudzus desmitus gadu dzīvoja un strādāja liliju selekcijas patriarhs Jānis Vasarietis. Vai jūs esat viņa sekotājs?

Kā gan citādi! Jānis Vasarietis man, jaunam, nesen augstskolu beigušam cilvēkam, bija liela autoritāte. Turklāt mēs dzīvojām kaimiņos. Mana «lilijošana» sākās 1980. gadā. Sākumā man bija pragmatiski, nevis zinātniski apsvērumi, jo ziedu audzēšana padomju laikā bija izdevīgs rūpals. Sāku būvēt ģimenes māju, vajadzēja naudu. Tolaik varēja labi nopelnīt, pārdodot liliju sīpolus. Jau krietnu laiku ziedu audzēšana un selekcija nav mans biznesa projekts, bet gan vaļasprieks, kas piepilda dzīvi un uztur pētniecības garu. Tagad strādāju, lai vairotu skaistumu, nevis ienākumus. Jānis Vasarietis pārcēlās dzīvot uz citu novadu, bet viņa tradīcijas Vecumniekos turpinu es un Dāvids Hercbergs. Viņš pievērsies martagonliliju, bet es - trompetliliju selekcionēšanai. Mēs neesam konkurenti, jo tās ir dažādas grupas. Manu liliju zieda forma atgādina trompeti, tām ir spēcīgs aromāts un bagātīga krāsu gamma no baltā līdz violetu un brūnganu toņu niansēm.

- Atzīstos, ka man nav priekšstata par jaunu šķirņu radīšanas procesu.

Katra selekcionāra mērķis ir izveidot šķirni, kas tuvotos ideālam - ar izcilu zieda formu, nokrāsu, stingru kātu, lapām. Dārzā vēroju un analizēju savas kolekcijas lilijas. Piemēram, ja mātes augam ir nevainojamas formas, bet neizteiksmīga krāsa, sameklēju stādu ar intensīvu tonējumu un abus augus krustoju ar apputeksnēšanas metodi. Selekcionārs ir augu īpašību uzlabotājs. Pēc tam gaidu, kad izaugs un nobriedīs sēklu pogaļa. Janvārī sēkliņas iekaisu kastēs. Vēlāk izretinu, bet rudenī iestādu vadziņās. Nākamajā pavasarī dēsti vēlreiz jāpārstāda un jāsašķiro. Periods no apputeksnēšanas līdz pirmajam ziedam ilgst vidēji trīs gadus. Pats interesantākais, manuprāt, ir neparedzamības efekts. Tuvojoties hibrīdu ziedēšanas laikam, uz dārzu eju vismaz piecas reizes dienā - ziņkāre nodod miera. Trompetliliju grupai ir liela priekšrocība, jo selekcijas rezultāts nekad nevar būt sliktāks par mātes auga standartu. Kopš 1988. gada, kad tika nodibināta Liliju audzētāju asociācija, piedalos jauno šķirņu izstādēs. Vairāki mani lolojumi ieguvuši godalgas. Esmu iepazinies ar visiem Latvijas liliju selekcionāriem. Mūsu nav daudz, bet Baltijā latvieši tiek uzskatīti par visspēcīgākajiem šajā jomā. Vairākums liliju selekcionāru ir vīrieši. Nevaru atbildēt uz jautājumu, kāpēc daiļā dzimuma pārstāves neaizraujas ar jaunu šķirņu veidošanu.

- Par lilijām jūs runājat ar maigumu, it kā tās būtu dzīvas būtnes. Pastāstiet par paša selekcionēto šķirni, kas ir jūsu favorīte!
Man vismīļākā ir 'Māte Terēze'. Tai ir balts zieds ar zaļgani dzeltenīgu tonējumu. Lūkojoties uz to, es nokļūstu meditatīvā stāvoklī. Jutos laimīgs, ka četras reizes 'Māte Terēze' uzziedēja liliju lielo izstāžu laikā un kļuva par čempioni. Mans sapnis ir izveidot marmorbaltu šķirni, kam pat viducītī nav dzeltenīga krāsojuma. Tā varētu būt ideālā «baznīcas lilija», kā tautā tiek dēvētas trompetlilijas.

Pērn izstādē Rīgā mani sameklēja nepazīstama dāma no Latgales. Viņa bija iedēstījusi 'Māti Terēzi' un atbrauca, lai pateiktos. Sieviete emocionāli stāstīja, ka vasaras naktīs ar kabatas bateriju gājusi uz dārzu skatīties balto liliju ziedēšanu. Viņai esot gribējies izbaudīt katru mirkli, lūkojoties uz 'Māti Terēzi'. Selekcionāram tas ir augstākais novērtējums. Gan selekcionāra, gan trenera darbā es gūstu lielu gandarījumu. Dzīvoju ar prieka izjūtu sirdī un nebēdāju par trenera mazo aldziņu. Apzinos, ka man ir daudz dots, bet šīs dāvanas nav izmērojamas naudas izteiksmē.

- Šķēpmetēja Aināra Kovala sudraba medaļa olimpiskajās spēlēs Pekinā droši vien ir jūsu profesionālās darbības skaistākā «rota».

Mani patīkami izbrīnīja fakts, ka jūs - sportista pirmais treneris - Latvijas valdības piešķirto prēmiju izmantojāt ceļojumam uz Etiopiju.
Biju Aināra vieglatlētikas treneris deviņus gadus, kamēr jauneklis mācījās Vecumnieku vidusskolā. Viņa sasniegums olimpiskajās spēlēs ir ļoti svarīgs notikums Latvijas sporta vēsturē. Ar Aināru regulāri satiekos, viņa vecāki dzīvo Vecumniekos. Manā trenera biogrāfijā ir vēl divas īpašas veiksmes. Ziemas olimpiskajās spēlēs Kalgari mans bijušais audzēknis bobslejists Jānis Ķipurs savulaik ieguva zelta medaļu divnieku nobraucienā un bronzu - četriniekā. Jokoju, ka arī man tagad pieder olimpisko medaļu pilns komplekts. Jau septiņus gadus trenēju ļoti talantīgu audzēkni Reini Krēgeru. Eiropas junioru čempionātā desmitcīņā pērn viņš ierindojās piektajā vietā, uzstādot jaunu Latvijas rekordu. Skolnieku panākumi man ir pašapliecināšanās, jo varu pierādīt, ka ir iespējams izaudzināt izcilus sportistus bez speciāli aprīkotām sporta bāzēm un milzīgiem materiāliem ieguldījumiem.
Prēmijas piešķiršana pēc Aināra Kovala veiksmes olimpiādē man bija jauks un negaidīts pārsteigums. Ne mirkli nešaubījos par naudas izlietošanas veidu. Esmu pietiekami daudz ceļojis pa Eiropu, viss šķiet pazīstams, bet mani vilina tālas, neizzinātas vietas. Etiopiju izvēlējos labvēlīgu faktoru sakritības dēļ: tūrisma firmai bija laba reputācija, tika piedāvāts interesants maršruts, un ceļojuma summa atbilda manām iespējām. Es fotografēju kopš agras bērnības un regulāri, bet Etiopijā iedegos patiesā kaislībā. Nabadzīgajā Āfrikas valstī mani savaldzināja neskartās dabas krāšņums, tipāži, kalnu ainavas, kurās niansētu toņu bagātība ir gluži neiedomājama. Piedzīvoju kultūršoku. Tas notika, apmeklējot Lalibelas klinšu tempļus. Tās ir pirmo kristiešu 11 baznīcas, kas iekļautas UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Tagad saprotu, ko nozīmē dvēseles trīsas, saskaroties ar tik dziļu senatni. Pēc ceļojuma atlasīju veiksmīgākos kadrus un nolēmu sarīkot fotoizstādi. Tā bija eksponēta daudzviet - šovasar arī Latvijas Dabas muzejā. Daudzi man ir teikuši, ka izstāde bija uzrunājoša.

Nu jau kādu laiciņu aizraujos ar mākoņu fotografēšanu. Mani vilina starpstāvokļi - debesis pirms vētras, vēja sapluinīti mākoņi, atspīdumi. Ziemā raugos debesīs, bet liliju laikā mans skatiens neatraujas no zemes.

- Ivar, vai jūs nemaz nedomājat par krīzi, kas daudziem tā arī neļauj vismaz uz īsu brīdi pacelt galvu no sūrās ikdienas?

Es nedomāju par krīzi, es domāju par dzīvi. Man allaž ir cerība, ka būs labi. Ir tik daudz ideju, ko vajadzētu īstenot! Dabūju Eiropas naudu meža apsaimniekošanas programmā. Tagad atmatā stādu egles un bērzus. Ir tāds teiciens: «To dienu, ko cilvēks mežā vai pie ūdeņiem pavadījis, dieviņš pieliek klāt mūžam.» Visu laiku man ir jābūt kustībā - ja apsēžos, tad avīzi varu palasīt tikai 20 minūtes. Man ir galva, rokas, kājas, interese par dzīves neaptveramo daudzveidību un drošs pamats - ģimene.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Liliju pavēlnieks

Kategorijas