Dzirkstele.lv ARHĪVS

Logo

Svin dzīvi, ķerot vēju un emocijas

Dzīvespriekam

2011. gada 5. oktobris 18:07

757
Svin dzīvi, ķerot vēju un emocijas

Viņi - parasti tērpušies melnā ādas apģērbā - ar saviem rūcējiem ielās parādās, līdzko nokūst sniegs, un brauc, kamēr vien atļauj Latvijas mainīgie laika apstākļi.

Lai arī reizēm no ellīgā trokšņa sirds salecas, tomēr ir kāds nezināms spēks, kas liek viņus pasveicināt. Bērni to dara ar īpašu sajūsmu, savukārt vīri parasti iet klāt braucamajiem un visgudru sejas izteiksmi izpēta visu, kas interesē. Nu gluži vai gatavi apēst ar acīm. Tas tāpēc, ka daudzi gribētu «moci», bet diemžēl nevar to atļauties, jo šis vaļasprieks mūsdienās ir salīdzinoši dārgs. To atzīst arī trīs Valkas rokeri jau ar visnotaļ pieklājīgu stāžu - Ivars Šnuka, Helmuts Jansons un Jānis Gudrinieks. Tomēr vīri par dzīvi nesūdzas, bet cenšas to padarīt krāsaināku, lai ir, ko atcerēties.  

Patīk dullības
Braucējus aicinot uz sarunu, rēķinos, ka viņi, iespējams, nebūs nekādi lielie runātāji. Bet, izrādās, vīri labprāt, sprēgājot ar jokiem un skaļi smejoties, pastāsta visu, kas mani interesē. Izrādās, Jānis ir «zaļais gurķis», jo brauc vien kopš 2008. gada, savukārt Helmuts un Ivars pieskaitāmi vecajai gvardei. No braucēju trijotnes izceļas Helmuts ar savu spilgti sarkano «moci» un neredzēti augsto stūri. Ivars, paķerot draugu uz zoba, nosauc viņu par mērkaķi un atklāj, ka vairāku Latvijas pilsētu svētkos rīkotajās motociklu parādēs daudzi iet klāt Helmutam un prasa, vai nav grūti braucot rokas noturēt tik neierastā augstumā. Helmuts atzīst, ka sākumā bijis grūti, bet vēlāk pierasts. Toties - kas par skatu! Tātad vajadzīgais efekts ir panākts. Valcēniešu dullumu raksturo arī tas, ka viņi labprāt piedalās «moču» braucienos pa pliko, kādi parasti notiek Ventspils pusē.

 

Atsaucīgi un kuplā skaitā
Puišu vaļasprieku atzinīgi novērtējusi arī vietējā sabiedrība, jo viņi ir pozitīvi un atsaucīgi cilvēki. Ja tādi nebūtu, tad ziemas spelgonī no garāžas nestumtu laukā savus braucamos, lai svētku pasākumā vizinātu Ziemassvētku vecīti. Viņi cenšas neatteikt nevienam pilsētas svētku organizatoru ielūgumam demonstrēt ne tikai savus izskatīgos «Kawasaki Vulcan» firmas motociklus, bet arī parādīt braukšanas prasmi. Ivars uzskata, ka tas ir darbs - būt formā un stilā, laipnam un atsaucīgam pret visiem, kas nāk klāt, lai aprunātos, vai vienkārši lūdz pavizināt. Valcēniešus priecē arī tas, ka viņi ir spējuši sapulcināt un turēt kopā visus Ziemeļvidzemes motociklistus. Motoklubu rīkotajos festivālos pārējiem esot maza skaudība, ka tik kuplā skaitā ierodas draugu grupa, kas oficiāli nav reģistrēta kā klubs.

 

Dzīves svētki un garāžas laiks
Šovasar bijis atmiņā paliekošs brauciens uz festivāliem Balvos un Igaunijas pilsētā Narvā. Ivars joprojām fano arī par saietu Zaķumuižā, kur kādā atrakcijā vajadzēja sadauzīt tā saucamo «augsto nodokļu mašīnu». Tad nu ņēmušies no visas sirds, tā cenšoties pierādīt, ka Latvijā ar nodokļu politiku nav īsti kārtībā. Bet ne par to šis stāsts. Ivars, kas izvirzījies par neoficiālu runasvīru, uzskata, ka nav vērts «gruzīties» par to, kas pašlaik notiek Latvijā, bet gan vajagot dzīvi tvert viegli un to svinēt. Valcēnieši to svin braukšanas sezonas laikā. Pārējo laiku viņi pavada garāžā, lai ķīlētu, skrūvētu un postu savus uzticamos dzelzs zirgus. Puiši smej, ka šā iemesla dēļ reizēm cieš personīgā laime, jo ne visas daiļā dzimuma pārstāves spēj pieciest šādu dzīvi garāžā, kas pēc sieviešu loģikas ir pilnīgi neizprotams laika pavadīšanas veids. Tomēr viņiem šajā ziņā esot paveicies. Uz jautājumu, vai hobijs būtiski neietekmē ģimenes budžetu, braucēji dziļdomīgi pasmejas un atklāj, ka vairs pat neskaitot naudu, kas iztērēta degvielai. Ja neesot naudas, uz salidojumiem nebraucot. Ivars mēģina oponēt, norādot, ka ikviens hobijs, kaut vai makšķerēšana vai tauriņu ķeršana pļavā, prasa zināmus ieguldījumus. Par to neesot «jāķer kreņķis», jo tas tikai gandētu dzīves smeķi.

Kategorijas

Kategorijas