Jau izsāpētas atmiņas

2013. gada 16. augusts 12:26

608

Ar skumjām un humoru, ar nožēlu un prieku, ar rūgtumu un gandarījumu kolhoza “Spars” laiku Lizuma Pagasta svētkos 10.augustā atcerējās bijušie kolēģi, kurus uz kafiju kultūras namā aicināja Dzidra Ozola, ilggadējā šā kolhoza priekšsēdētāja.
Visi saņēma pagasta pārvaldes sarūpētās “Spara” piemiņas nozīmītes, smaržoja rozes, kūpēja kafija, kuru kopā ar cienastiem kolēģiem bija sarūpējis tagadējās SIA “K-Kalēji” pārstāvis Aleksandrs Ozoliņš. Bija jūtams, ka tikšanās dalībnieku atmiņas tagad klājas un pārklājas viegli, tās 20 gadus pēc “Spara” likvidācijas beidzot ir izsāpētas. Lizuma vidusskolā ir atvēlēta telpa tieši kolhoza vēsturei. Tātad beidzot politiskās peripetijas ir izspēlētas, laiks visu ir salicis pa plauktiem un lizumniešu kolektīvais padomju gadu darbs ir pienācīgi novērtēts.
Dz.Ozola aicināja vispirms ar klusuma brīdi godināt tos “Spara” ļaudis, kuru vairs nav. Galvenā agronome Anna Grase uzsvēra, ka “”Sparā” cilvēku darbs bija galvenais, Lizums nebūtu tāds kā šodien bez tā laika cilvēku darba”. Lizumnieši zina, ka mūžībā bijušos “sparēniešus” vienmēr pavada godam. Šoferi savējos tradicionāli aizsaulē pavada ar automašīnu signāltaurēm. Par to parūpējas bijušais “Spara” valdes loceklis Jānis Zemņeckis.

21 gads “Spara”
priekšsēdētājas amatā
“Es “Sparā” biju kopš 1954.gada. Esmu bijusi pie visiem priekšniekiem kā agronome. Priekšnieces godā es nostrādāju 21 gadu. Paldies jums visiem par kopā nostrādāto laiku! Tas nebija slikts, tas bija skaists laiks!” sacīja Dz.Ozola. ““Spars” tik tiešām vārda pilnā nozīmē bija “Spars”. Acīmredzot galvenais tomēr bija Dzidras nopelns. Taču vēstures rats ir griezies. Nesaudzīgi ripojis uz priekšu un arī “Sparu” ir samalis. Taču “Spars” nav miris. Savā ziņā dzīvo un strādā arī šodien. Braucot cauri “Sparam” jeb Lizumam šodien, es redzu to, ko mēs savulaik esam te ieguldījuši, ko esam darījuši, ko visi kopā esam radījuši, tas arī šodien pastāv,” piebilda kādreizējais “Spara” galvenais inženieris Inārs Zeps. Savukārt “Spara” iecirkņa speciālists Indulis Vītols, par kuru Lizumā vēl tagad klīst leģendas, ka viņš vīriem ļāvis zolīti spēlēt lauka malā, kamēr rasa krīt, lai tikai tad viņi dodas kult labību (par ko priekšsēdētāja bijusi pikta, jo neatzina azartspēles), tagad atzina: “Reizēm bijām arī palaidņi. Galvenais, ko cits citā ievērojām, bija no senčiem ielikts darba tikums. Mēs ziedojām sevi, strādājām līdz tumsai, līdz nakts vidum. Kad vajadzēja sienu savākt, strādāja visi. Nāca palīgā kantora darbinieki. Un galu galā rezultāts jau bija redzams. “Sparu” zina visa Latvija. Tas darbs jau mūsu personīgās attiecības toreiz drusciņ bojāja. Šodien, kad satiekamies, nav vairs nekādu problēmu. Smaidām. Visi ir mīļi. Visi atceramies cits citu. Bet toreiz – tā drausmīgā nervozitāte.”

Slavē nozaru attīstītājus šodienas Lizumā
Par laimi, bija daži dullie, entuziasma pilnie kolēģi, kuri uzņēmās turpināt darbu atsevišķās nozarēs jau uz “”Spara” atliekām” (kā bilda Dz.Ozola), kad bija likvidēts gan kolhozs, gan SIA ar tādu pašu nosaukumu. I.Zeps atzinās – ja tagad notiktu kolhoza valdes sēde, viņš rosinātu Goda rakstu pasniegt kādreizējai “Spara” agronomei Guntai Biseniecei, kura pārvalda pašu lielāko lauksaimniecisko ražotni šodienas Lizumā – SIA “Brīvzemnieki”. Savukārt viņa teica, ka vienlīdz gan no vecākiem, gan no “Spara” mantojumā līdzi paņēmusi entuziasmu, darba tikumu un nenoliedzami arī labu humora izjūtu, bez kuras nevedas neviens darbs.
“Daudzi man ir pārmetuši: “Kāpēc tad tu neko nepaņēmi? Vai tad tu nevarēji paņemt kādu fermu?” Es teicu: zinu, cik tas ir smags darbs, cik tur ir negulētu nakšu. Ja elektrības nav, ja nesagādā barību – cauri. Tas ir vissmagākais darbs! Trīs fermas mūsu ir palikušas šodien, kuru apkalpošanai ir jāapsaimnieko mūsu lauki. Lai gods un slava arī Ilmāram Apsītim no zemnieku saimniecības “Velēna”, Inesei Bergai no zemnieku saimniecības “Augstkalni”, kura uzaudzinājusi labus, pie darba pieradinātus bērnus! Lai tiem cilvēkiem izturība, veselība, lai nestu tālāk “Spara” godu! Jāpriecājas, ka mūsu darbam ir turpinātāji. Viņi taču ir mūsu cilvēki, kuri ar mums kopā strādāja, ” teica Dz.Ozola.
Bijušais “Spara” valdes loceklis Andrejs Jukse slavēja kokapstrādes nozari pagastā un Ulda Misiņa SIA “Avoti SWF”, kas dod iespēju dzīvot un strādāt Lizumā daudziem labiem darba darītājiem. “Tātad mēs neesam kļūdījušies. Mēs esam paļāvušies uz šiem cilvēkiem. Es atceros, ka SIA “Dimdiņi” saimniekam Normundam Audzišam teicu: “Man ir kauns, ar kādu nabadzību mēs tevi palaidām.” Pirmie bija “Dimdiņi”, kas atdalījās. Ko mēs iedevām? Sabrukušas siltumnīcas un vecas ēkas ar nolietotu inventāru. Normunds atbildēja: “Pietiekami saņēmām, lai būtu pamats zem kājām un lai varētu attīstīties.”

Par melno karogu virs kantora ēkas
Tikšanās dalībnieki atcerējās arī visskumjākos piedzīvotos brīžus “Spara” vēsturē. Dz.Ozolai par pēdējo pilienu kļuva Dauguļu fermas nodegšana kopā ar visiem jaunlopiem. Bija 1992.gads. Vēl šodien viņa ir pārliecināta, ka tā bija ļaunprātīga dedzināšana, kaut pierādījumu tam nav. “Es sapratu, ka man ir jāiet projām, ka es to kolektīvu vairs nevarēšu valdīt.” Tas sakrita ar brīdi, kad Augstākā Padome bija izlēmusi likvidēt kopsaimniecības. I.Zeps atminējās, kā tajā laikā devās uz Rīgu, līdzi ņemot 500 “sparēniešu” parakstīto vēstuli, kurā pausta vēlme saglabāt kopsaimniecību. Tur kā ar aukstu ūdeni viņu aplēja Jānis Kinna. “Sejā skatoties, viņš man teica: “Ja tev no tā būs kāds labums, tad saki! Ja tev no tā labuma nekāda nav, tad ir pagājis tas laiks, kad tu kāda cita vārdā vari runāt. Šeit tu runā tikai savā vārdā un tad tevi dzirdēs!” Tāda tur, Augstākajā Padomē, bija nostāja. Braucot mājās, sapratu, ka izredžu mums nav nekādu. Ja jau “augšā” bija nolemts, ka tam “mironim” ir jābūt, man nav līdzekļu, ar ko viņu reanimēt.”
Bet “Spara” kādreizējā agronome atcerējās gan šķeltniecisko garu, kas tolaik sāka valdīt starp speciālistiem, gan melno karogu, kuru kāds iemanījās uz īsu brīdi izlikt virs kantora ēkas. “Un parādījās melns karogs uz kantora. Lai Dievs žēlīgs! Es domāju: ārprāts! Ko domā tas cilvēks, vilkdams to karogu? Vai pats sev tu to karogu nevelc? Tas bija ārprāts! Es pati redzēju savām acīm,” viņa atminējās.
A.Grase šodienas acīm redz, ka varēja tomēr saimniekot tālredzīgāk, ja toreiz zinātne būtu gājusi pa priekšu praksei, taču, iespējams, tas postpadomju Latvijā tīšām ticis bremzēts. “Mēs veselu ganāmpulku – vai 500 tīršķirnes Latvijas brūnās teles – aizvedām uz gaļas kombinātu. Tie ir tādi momenti, par ko ļoti, ļoti sāp sirds. Ja mēs būtu to 200 hektāru kartupeļu vietā iesējuši kaut ko no pākšaugiem, audzējuši graudus! Bija vai 50 hektāri biešu! Bet šodienas ganāmpulkiem netiek audzēts neviens cukurbiešu hektārs! Cik milzīgs darbs tika ieguldīts, lai ravētu, novāktu bietes, kādas talkas tika rīkotas! Atcerieties, kādas bija dubultdienas, kad nespējām nemaz novākt un aizvest to ražu, cik biešu pievilkām – reizēm četras tonnas viens cilvēks dienā! Bet bez tā varēja iztikt,” viņa secināja. Bijušais “Spara” valdes loceklis Vladimirs Šadinovs piebilda: “Protams, sāp sirds, pabraucot pa Latviju un redzot tukšās fermas, žēl to neizmērojamo līdzekļu, kas tur ir ieguldīti. Arī tepat... Eh, ar šodienas tehniku un ar tiem kadriem, kādi bija “Sparam”, mēs stabili visus apsteigtu.”

Fakti

◆ 1948.gada 11.februārī toreizējā Cēsu apriņķa Lizuma pagasta 37 zemnieki apvienojās lauksaimniecības artelī. Tas uzskatāms par kolhoza “Spars” pirmsākumu. Par tā pirmo priekšsēdētāju kļuva Jūlijs Sproģis.

◆ “Spars” tika likvidēts 1993.gadā. “Lai cik dīvaini, pirmie izjuka paši bagātākie kolhozi. Miljonārs “Spars” sabruka viens no pirmajiem.” (Līva Ziediņa, “Privatizācija Gulbenē — efektīvs dzinulis saimnieciskai darbībai “ 2002.gada 27.novembra “Latvijas Vēstnesis”).

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Jau izsāpētas atmiņas

Kategorijas