Otrreiz precējušies – gudrāki un saudzīgāki

2013. gada 16. augusts 12:24

Brīdis, kad izjūk divu cilvēku mīlestībā slēgtā savienība, vismaz vienai pusei parasti ir sāpīgs. Tomēr daudzi pēc pārdzīvotā spēj rast jaunu sākumu, vēlreiz mijot gredzenus ar citu izredzēto. Tas noticis arī ar Krišjāni un Ilonu, kuri nesen apprecējušies otrreiz un uzticējuši mums savas pārdomas.
- Kādi bija galvenie iemesli, kāpēc izjuka jūsu pirmā laulība?
Krišjānis: - Cēloņi tam meklējami jau sen. No malas varbūt izskatījās, ka pēkšņi aizgāju pie citas no ģimenes, kur viss ir ideāli. Taču īstenībā tas bija sen sapuvis ābols ar skaistu miziņu. Pirmkārt, kad precējos, biju jauns un traks ar rozā brillēm. Man viņa faktiski bija pirmā, kas atsaucās uz manu interesi. Kad iepazinos, man bija tikai 19 gadu. Pēc trim gadiem apprecējāmies. Secinājums – ja esi jauns, nestreb karstu! Vēlāk, kā sapratu no aplinkus sarunām, mīlestība pret mani bijušajai sievai nemaz nav bijusi. Tikai aprēķins. Tāpēc gribu sacīt – bez mīlestības nedzīvojiet! Tāpat tas īlens agri vai vēlu izlīdīs! Un cik gan ilgi tāds nemīlēts, vēlāk arī nicināts un pazemots dzīvosi? Tikai bērnu dēļ tas nav iespējams. Ja vīrietis ir tikai naudas maks, tas nebūs uz ilgu laiku.
Visi mēģinājumi uzlabot attiecības beidzās ar sakāvi. Uz pāris nedēļām kļuva labāk, bet tad viss atkal aizgāja vecajās sliedēs. Man ir vesels plaukts ar grāmatām par attiecībām, kuras daļēji izlasīju tikai es. Kad palūdzu otrai pusei tajās ieskatīties, skanēja atbilde: «Tev ir problēmas? Lasi un risini pats!» Taču problēmas attiecībās jārisina abiem. Vienpusēji tas nav iespējams!
Vēl pie vainas varēja būt raksturu nesaderība. Esmu praktiķis. Cik tad ilgi vari būt kopā ar cilvēku, kurš lidinās pa gaisu? Saka, ka pretpoli pievelkas. Varbūt. Taču tad vismaz domām un mērķiem būtu jābūt vienā virzienā. Cik ilgi arī varēja tā, ka vienam balts, otram melns! Vienalga, ko dari, nav labi! Varbūt tūkstoš reižu dzirdēju: «Ja kaut kas nepatīk, vācies!» Aizvācos arī, tiklīdz sapratu, ka ir nopietna motivācija ko mainīt. No ekssievas bieži arī dzirdēju teicienu: «Inteliģenti cilvēki ar seksu nenodarbojas.» Nu zin’ vai – negribu būt inteliģents!
Esmu pārliecināts, ka vardarbībai nav vietas ģimenē. Ar pirmo sitienu zūd cieņa, bet varbūt var piedot un sadzīvot. Otrā reize kļūst par pieradumu. Vēlāk – par komunikācijas veidu. Pacelt roku pret sievieti ir pret manu būtību. Taču laikam vajadzēja, kad viņa pirmo reizi sita man, – lai vairāk pat neiedomājas! Konflikti kopumā bija kļuvuši par mūsu komunikācijas veidu. Pēdējos gados attiecības kārtojām arī bērnu klātbūtnē. Tas nav piedodami, ka bērni neredz mīlošus vecākus. Nedrīkst arī otru nošķirt no viņa radiem un draugiem. Kaut gan – tas ir paņēmiens, lai pār otru labāk valdītu. Ir tāda patiesība – vīrietis apprecas, cerot, ka sieva nemainīsies. Sieviete apprecas ar domu vīru mainīt. Diemžēl ir otrādi. Pats piedzīvoju.
Ilona: - Atskatoties pagātnē, varu secināt, ka mana pirmā laulība bija sasteigta. Pirms izšķirties par tik ļoti nopietnu soli, tik tiešām par to būtu kārtīgi jāpadomā. Sākumā jau viss bija skaisti, bet...
Vislielākā kļūda, manuprāt, bija tā, ka pēc kāzām pārvācāmies dzīvot pie vīra vecākiem. Lai arī cik ideāli un labi viss liekas, nekad tam nebūtu piekritusi, ja zinātu, ka ar laiku šis lēmums radīs milzīgas domstarpības. Divas saimnieces zem viena jumta nekam neder – pastāvēs sāncensība!
Mēs ar pirmo vīru arī nepratām izrunāties. Kā jau kopdzīvē mēdz būt, ir lietas, par kurām jāvienojas. Nevar stingri palikt pie sava. Būtībā runa nav par piekāpšanos, bet sava viedokļa izskaidrošanu otram. Ir grūti, ja abi ir stūrgalvīgi. Piekāpjoties vienu, otru un “ento” reizi, tas sakrājas, un agri vai vēlu notiek sprādziens. Sākas strīds, kura laikā attiecībās rodas plaisas. Ar laiku tās tiek salīmētas, bet tāpat paliek atmiņā – redz, kā viņš man toreiz... Mums pietrūka brīžu, kad vienkārši apsēstos viens otram pretī un izrunātos. Es gan runāju, bet dažbrīd likās, ka tas viss ir kā pret sienu – viņš mani klausījās, bet nedzirdēja. Mēs arī maz laika veltījām tikai viens otram. Jo ilgāk kopā dzīvojām, jo mazāk. Beigās – vispār nemaz.
- Ko cerat sagaidīt savā otrajā laulībā, ko neatkārtot?
Krišjānis: - Ceru sagaidīt mīlestību, cieņu, sapratni, novērtējumu. Līdzīgu dzīves uztveri un saprotošu cilvēku. Vēlos kopā ar Ilonu nosirmot un izbaudīt ar viņu laimīgu dzīvi. Jebkuras attiecības ir mācība. Vēlos vairāk būt kopā. Paklusēt, kad nepieciešams, un runāt ne tikai tad, kad nepieciešams. Nedrīkst būt noslēpumu starp tuviem cilvēkiem un melu ne tik! Grūti gan salīdzināt – katru divu cilvēku kombinācija darbojas citādi. Tā ir ķīmija un ne tikai. Jābūt sapratnei no pusvārda un izpratnei, pat ja otrs ko dara vai uzskata citādi. Nedrīkst otru noniecināt. Jāpaslavē, jāatbalsta un jāpalīdz otram. Taču – viss, kas noticis, ir uz labu. Ja man nebūtu tādas pieredzes un noticis tas, kas noticis, es noteikti nebūtu saticis konkrēto cilvēku attiecīgā laikā un situācijā, lai abi kļūtu laimīgi kopā.
Ilona: - Es ceru sagaidīt vismaz sudrabkāzas. Ja Dievs dos – arī tālākas kāzu gadadienas. Un nevis tādas, kur ciemiņi ierodas, pienākuma vadīti, bet ar prieku par mūsu mīļajām attiecībām. Vēl es vēlos, lai no malas varētu dzirdēt – redz, cik viņi vēl aizvien tik mīļi viens pret otru! Jā, protams, rodas dažādas situācijas, kad jāpieņem kopīgs lēmums lielākās vai mazākās lietās, bet ļoti ceru, ka mēs, izrunājot visus «par» un «pret», spēsim vienoties. Pats svarīgākais, ka esmu atradusi cilvēku, kuram patīk runāt par attiecībām. Arī Krišjānis ir apdedzinājies ar skarbo attiecību izbeiguma momentu. Līdz ar to mēs esam piesardzīgāki viens pret otru. Mēs daudz runājam par to, kā kuram gājis iepriekšējā laulībā. Cenšamies izprast, kas bija galvenie strīdus jautājumi. Kāds cilvēks, kuram aiz muguras ir 20 laimīgi laulībā pavadīti gadi, atzina, ka tas lielā mērā panākts, jo viņi vismaz reizi mēnesī izbrīvē laiku randiņam. Bez bērniem, bez telefona. Vienkārši kādu laiku viņi velta viens otram. Nav jau nemaz jāiet uz restorāniem vai jābrauc uz kādu viesu namu. Pietiek pastaigāties divatā kaut kur dabā un šajā laikā nerunāt par problēmām. Vēl esmu sapratusi, ka nezāles jāravē, kamēr tās nav izaugušas lielas!

Ikviens pelnījis otru iespēju

Sandis Ratnieks, ģimenes terapeits
◆ Laulības šķiršanu katrs cilvēks piedzīvo ne tikai kā cerību sabrukumu, bet arī personīgu neveiksmi. Jautājums – kādus secinājumus katrs no tā izdara un ko vispār sagaida no attiecībām. Kopumā varētu teikt, ka cilvēki laulību vairs nesaredz kā mūža savienību. Mūsdienās daudzi vārdu «ģimene» uztver kā simbolu. Ir maz tādu, kam bērnībā bijusi ļoti pozitīva pieredze. Rodas ilgas pēc kopības, bet priekšstats ir neskaidrs – gribu, lai man būtu ģimene un labāka nekā tā, kas bija! Taču cilvēki ne vienmēr ir gatavi atbildībai, kas, stājoties laulībā, abiem jāuzņemas. Abiem jāiesaistās, lai tiktu nodrošinātas gan materiālās, gan emocionālās vajadzības. Atšķiras arī priekšstati par grūtībām, kas varētu sagaidīt. Jautājums ir, kurā brīdī to ir daudz par daudz, kad attiecības vajadzētu pārtraukt. Kādam apnīk, ka viņu gadiem ilgi dauza, bet citam – ka pazudis īstais «fīlings». Cilvēki jau teic, ka precas mīlestības dēļ, bet kurš vispār zina, kas tā ir? Daudzi priekšplānā izvirza fizisko pievilcību. Tā ir svarīga, bet daudz svarīgāks ir pats cilvēks – mūsu spēja pacelties pāri tīri funkcionālām un egoistiskām lietām un patiesi ieraudzīt otru cilvēku. Gribēt viņu! Te gan jābilst, ka mūsdienas ir nelabvēlīgas dziļām un nopietnām jūtām. Katrā ziņā – ikviens ir pelnījis otru iespēju! Arī laulību. Tajā gan būs daudz izaicinājumu, piemēram, attiecības ar pirmajā laulībā dzimušajiem bērniem. Tāpēc būtu labi, ja satiktos cilvēki ar daudzmaz līdzīgu skatījumu un vēl pirms precībām daudzas lietas kārtīgi izrunātu. Lai pēc tam nedarītu viens otram pāri, bet kļūtu īsti dzīves draugi!

Vairāk šķirtu vīriešu

Pērn Latvijā laulībā stājušies 11 244 pāri. 2927 vīriešiem un 2703 sievietēm no viņiem bijusi šķirta iepriekšējā laulība. Atkārtoti apprecējušās arī 345 atraitnes un 246 atraitņi.
Avots: Centrālā statistikas pārvalde

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Otrreiz precējušies – gudrāki un saudzīgāki

Kategorijas