Bērnu izņemšana no ģimenēm maksā dārgi

2013. gada 20. augusts 00:00

174

Problēmas, kas saistītas ar neapmierinošu bērnu uzvedību un vardarbību ģimenēs, visbiežāk slēpj tā dēvētās prestižās skolas, kā arī mazās skoliņas, kas baidās, ka bērna izņemšanas no ģimenes gadījumā varētu neizdoties noformēt klasi, intervijā neslēpj Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa.
- Kādi ir aktuālākie jautājumi, problēmas, par ko šobrīd saņemat sūdzības?
- Vasaras periodā, it īpaši uzklausot bērnu zvanus pa uzticības tālruni, kļūst skaidrs, ka daudzās pašvaldībās ir problēmas ar brīvā laika pavadīšanu. Vecākiem atvaļinājums visbiežāk ir vienu mēnesi gadā, bet bērnu brīvlaiks ir krietni vien garāks. Ja arī vecāki var atļauties aizsūtīt savus bērnus uz kādu no nometnēm, jāsaprot, ka tās ilgst vien pāris nedēļu, bet pārējā laikā bērni tā īsti nav nodarbināti, un arī paši sev viņi nodarbošanos neatrod. Ir pašvaldības, kas šo jautājumu risina, organizējot, piemēram, dienas nometnes pie skolām, kur skolēni tiek iesaistīti sabiedrībai derīgās aktivitātēs, viņi tiek pieskatīti un pie viena viņiem ir arī interesanti. Tajā pašā laikā ir pašvaldības, kurās realitātē nenotiek nekas, kur viss ir tikai vecāku ziņā. Jāapzinās, ka ne visiem vecākiem ir iespējas noorganizēt bērniem brīvā laika pavadīšanas iespējas. Līdz ar to bērni ir nepieskatīti, un nelaimes gadījumu skaits vasarā ir liels – ir noslīkušie, satiksmes negadījumos bojā gājušie un tamlīdzīgi. Tas viss liecina, ka bērni vasarās netiek pienācīgi pieskatīti, nodarbināti.
- Kurās pašvaldībās šajā jomā ir viskritiskākā situācija?
- To ir grūti pateikt – lielā daļā pašvaldību tā ir problēma. Īpašu aptauju, lai varētu pateikt, kurā pašvaldībā ir vissliktāk, neesam veikuši, un tas arī diez vai būtu lietderīgi. Turklāt bērnu zvani visbiežāk ir anonīmi – viņi nesaka, no kuras pašvaldības viņi ir.
Vēl viena būtiska problēma vasaras periodā ir bērnudārza darba organizācija, ar ko ir neapmierināti vecāki. Bērnudārzi vasarā parasti vismaz uz mēnesi tiek slēgti. Dažās pašvaldībās tiek organizētas dežūrgrupiņas, dažās – dežūrbērnudārzi. Ir pašvaldības, par kurām vecāki sūdzas, ka bērnudārzs vasaras periodā ir ticis piedāvāts pavisam citā pagastā. Ir arī gadījumi, kad bērnudārzs tiek slēgts tikai uz mēnesi, bet tā darbība netiek atsākta paredzētajā laikā – ieilgst remontdarbi un uzrodas vēl dažādas citas lietas, kas vecākiem sagādā diezgan lielas rūpes.
- Kādu redzat iespējamo risinājumu brīvā laika pavadīšanas problēmai, ņemot vērā, ka visnotaļ daudzas pašvaldības var pateikt – naudas nav, tās visam nepietiek?
- Vispirms tas ir jautājums nevis par naudu, bet gan par katras konkrētās pašvaldības prioritātēm. Arī pietiekami turīgās pašvaldībās bērniem ne vienmēr ir nodrošinātas aktivitātes vasaras periodā. Vienkāršākais risinājums, kas arī neprasa milzīgus finanšu ieguldījumus, ir dienas nometņu veidošana pie skolām. Protams, tur ir jābūt kādam pieaugušajam, kas darbojas ar bērniem, taču jāņem vērā, kā skolotāju atvaļinājumi arī neilgst gluži trīs mēnešus jeb visu vasaru. Tātad ir iespējams iesaistīt tos pašus pedagogus, atrodot tam salīdzinoši mazu papildu finansējumu, paredzot vecāku līdzmaksājumu, un, galvenais, – dot iespēju bērniem tur kaut ko darīt. Jūs jautājāt, kurās pašvaldībās situācija šajā jomā ir vissliktākā, taču es vairāk varu pateikt par labajiem gadījumiem – piemēram, Jelgavas pašvaldība ļoti daudz domā par to, ko darīt bērniem vasarā, gan organizējot dažādas nometnes, gan dodot iespēju viņiem kaut ko darīt pilsētas labā, vides sakopšanā.
- Vai var teikt, ka tas – ir vai nav bērni nodarbināti vasaras periodā – nav atkarīgs no tā, cik bagāta vai nabadzīga ir pašvaldība?
- Tieši tā! Arī pietiekami pārtikušās pašvaldībās tam ne vienmēr ir pienācīga uzmanība.
- Pavasarī aktualizējās jautājums par vardarbību skolās, bet visas diskusijas par šo jautājumu faktiski beidzās līdz ar mācību gada noslēgumu. Kāda situācija šai jomā tiek prognozēta, sagaidot jauno mācību gadu?
- Kamēr nenotiek kāda nelaime, par ko masu saziņas līdzekļi saceļ publisku ažiotāžu, pašvaldības var mierīgi ignorēt to, ko likumdošana varbūt jau sen paredz. Diemžēl tikai traģiski notikumi piespiež paskatīties uz lietām citādāk. Pēc gadījuma, kad Jaunjelgavas skolas tualetē tika piekauts zēns, ir izveidota starpprofesionāļu sadarbības komanda, ko jau var uzskatīt par sasniegumu. Līdz tam informācijas apmaiņa starp skolu, bāriņtiesu un sociālo dienestu nebija pietiekami laba. Varbūt šis gadījums liks padomāt arī citām skolām par to, ko un kā tās dara. Bieži vien skolas, pārprotot rūpes par savu prestižu, apzināti noklusē informāciju par problēmām. Netiek ziņots par problēmām saistībā ar kādu no bērniem.
Maijā stājās spēkā grozījumi Ministru kabineta noteikumos, kuros precīzi norādīts, kā skolām jārīkojas konkrētos gadījumos. Ja skolas varēja aizbildināties, ka nezina, ko iesākt ar tiem bērniem, kuri neapmeklē skolu... Ir noteikumi, kuros skaidri pateikts, kam kas ir jāziņo. Tāpat ir pateikts, kā jārīkojas attiecībā uz tiem bērniem, kuriem ir uzvedības problēmas. Tādējādi šādu grozījumu izdarīšana dod skolām labākus priekšrakstus par to, kā rīkoties.
- Iznāk, ka normatīvā bāze attiecībā uz to, kā skolām būtu jārīkojas katrā konkrētajā situācijā, ir, bet trūkst kontroles mehānisma?
- Tā ir Latvijas kopīgā nelaime, kas attiecas ne tikai uz šiem gadījumiem. Tiesiskais regulējums mums ir pietiekami labs, bet ne vienmēr tas tiek izmantots praksē. Protams, nevar izveidot universālu uzraudzības iestādi, kas izsekotu līdzi katra bērna dzīvei no piedzimšanas līdz pilngadībai. Uzraugošās iestādes iesaistās tikai tad, kad ir noticis kāds incidents, kad ir kāda sūdzība, kāds iesniegums. Būtiski ir tas, lai skolā tiktu veidota draudzīgāka vide, kamēr vēl nekas slikts nav noticis. Ir skolas, kas par to domā laikus, bet ir arī tādas, kas tam pievērš uzmanību tikai brīžos, kad jau ir kāds publisks skandāls.
- Vai zināms, kurās Latvijas skolās ir bērniem nedraudzīgākā vide?
- Tas parasti ir raksturīgs prestižām skolām. Šobrīd negribētu nosaukt nevienu konkrētu skolu, bet, saņemot vecāku vēstules, bieži vien tiek norādīts, ka viņi ir vērsušies skolas administrācijā, bet viņu sūdzība ir ignorēta, vai arī norādīts, ka gadījumā, ja viņiem kaut kas nepatīk, var meklēt citu skolu. Turklāt ko tādu ir grūti pierādīt.
Vēl viena problēma – tās nelielās skolas, kam trūkst skolēnu, par problēmām nerunā, jo baidās to darīt – ziņojot, ka kādam bērnam ir problēmas, jo viņš ģimenē cieš no vardarbības, šo bērnu var izņemt no ģimenes, un kādas klases pastāvēšana skolā var tikt apdraudēta. Tāpēc skolas par tādām lietām izvēlas klusēt.
- Nereti gan dzirdams, ka bāriņtiesas pārāk intensīvi izmantojot savas tiesības, izņemot bērnus no ģimenēm.
- Bāriņtiesu darba statistikas dati tiek apkopoti reizi gadā. Statistika par 2012. gadu neparāda pieaugumu šai jomā. Bērnu izņemšanas skaita pieaugums sākās līdz ar krīzes iestāšanos valstī, kad stresa situācijas ģimenēs pieauga, kad vecāki daudz dažādas problēmas risināja uz bērna rēķina. Nav runa par to, ka ģimenes būtu nabadzīgas un nevarētu pabarot bērnus – stresu, kredītu un dažādu citu apstākļu dēļ pieauga vardarbība pret bērniem ģimenēs. Tātad kāpums šai jomā bija raksturīgs krīzes sākumam. Pagājušais gads neparādīja, ka šādu gadījumu skaits pieaugtu. Var teikt tā – šādu gadījumu skaits ir stabili augsts. Daļa sabiedrības un masu mediju to mēģina skaidrot ar bāriņtiesu ļaunprātību, jo tās speciāli atņemot vecākiem bērnus, lai varētu viņus nodot adopcijai. Tas ir pilnīgs izdomājums! Neviena bāriņtiesa nav ieinteresēta to darīt kaut vai tāpēc vien, ka pašvaldības ļoti rūpīgi skatās, kas notiek šai jomā. Iemesls tam ir vienkāršs – katrs no ģimenes izņemtais bērns izmaksā pašvaldībai pietiekami dārgi, jo nebūt ne visi bērni tiek adoptēti – lielākā daļa tepat, Latvijā, vien mitinās. Šādi bērni ir gan audžuģimenēs, gan diemžēl bērnunamos. Līdz ar to uzskats, ka bāriņtiesas tā vienkārši labām ģimenēm atņem bērnus, drīzāk saistīts ar stereotipiem, ka pret bērniem slikti izturas tikai dzērājģimenēs. Savukārt, ja ģimenes locekļi nav dzērāji un tas, kas ģimenē norisinās, tiek rūpīgi slēpts no apkārtējiem, daudziem var šķist, ka bāriņtiesas bērnus atņem tāpat vien. Tā nav! Jārēķinās arī ar faktu – jo vairāk sabiedrība ir izglītota, jo vairāk apkārtējie iesaistās un ziņo bāriņtiesai par vardarbību, jo biežāk arī tiek pieņemti dažādi attiecīgi lēmumi. Savukārt, ja vardarbība netiek atpazīta, to ir vieglāk slēpt, un bērni tā arī paliek šādās ģimenēs.
- Raugoties tikai no finansiāliem apsvērumiem, pašvaldības ir ieinteresētas, lai bērni netiktu izņemti no ģimenēm?
- Tā ir. Ir pašvaldības, kurās bāriņtiesai jāatskaitās par katru izņemto bērnu, jāpamato, kāpēc tas ir darīts – tieši tāpēc, ka pašvaldībai tas maksā pietiekami dārgi. Protams, jāmin arī fakts, ka Latvijā nav pietiekami attīstīts sociālais darbs ar ģimenēm.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Bērnu izņemšana no ģimenēm maksā dārgi

Kategorijas