Kipras garša

2013. gada 20. augusts 00:00

(Turpinās no 13.augusta)

Saimniece, manīdama mūsu interesi, laipni aicina pagaidīt svaigo sieru un būt klāt tapšanas procesā. Daudz nedomājot, piekrītam – tas taču interesanti! Tikmēr uzzinām arī neredzēto darbu sākumu.
Vispirms sieviete uzkarsējusi kazas un aitas piena maisījumu, pievienojusi tējkaroti īpaša fermenta (tas atrodams daudzos Kipras veikalos), atdzesējusi, tad ar pašdarinātu zirnekļveida ķepu maisījusi rūgušpienu, līdz tas sācis velties. Nu vērojam, kā viņa veiklām rokām no sūkalām izceļ biezpienu. Tas jau it kā daudzām mājsaimniecēm zināms process, tik vien kā, gatavojot halumi, tiek izmantots šis specifiskais ferments - himozīns. Himozīns tiek iegūts no teļu, jēru vai kazlēnu kuņģiem, un tā recināšanas īpašību dēļ tiek uzskatīts par ideālu fermentu siera ražošanā. Turklāt – tas ne tikai padara sieru vieglāk sagremojamu, bet arī palielina glabāšanas ilgumu. Līdzīgā veidā topot arī mocarellas siers.
Tik gudras nu esam, varam vērot tālāk, kā, nolikusi sev blakus nelielus pītus grozus, sieviete tur iepilda savākto masu. Tad cieši nospiež, un - tā vienu grozu pēc otra. Viņa to paveic tik ātri, ka jau pēc brīža uz galda guļ piecas baltas cepures – izlīdušas no grozu apgāztajām mutēm. Katru no tām sadalījusi četros gabalos, kipriete tos uz īsu brīdi iegremdē karstās sūkalās. Nu masa kļuvusi padevīgāka, plastiskāka un viegli izspiežama. Iegūtos siera gabalus viņa vēl uz brīdi iegremdē aukstā ūdenī, un mums jau šķiet - halumi gatavs!
Tikmēr pie sūkalu katla piestājusi saimniece – viņa iedošot mums pagaršot arī anari. Jau esam paspējušas noskaidrot - pēc izskata tas atgādina mūsu biezpienu, tik vien, ka anari pietrūkst skābuma. Pēc līdzīgas tehnoloģijas tiekot gatavots arī itāļu rikota - nevis no piena, bet sūkalām.
Uzkarsējusi katlu līdz deviņdesmit grādiem, viņa lēnām maisa sūkalas un gaida parādāmies pārslas. Kad tās uzpeldējušas, saimniece ar lielu caurduri tās izsmeļ, iesien marlītē un piespiež ar koka dēlīti. Cik pazīstami! Anari gatavs.
Toties halumi gabaliņi vēlreiz iegrimst karstajās sūkalās. Nu tiem uz lēnas uguns pusstundu jāpavārās, līdz neuzpeld. Kad tie parādīsies virspusē, siers būs gatavs. Piesēdinājusi mūs pie galda, saimniece izsaiņo svaigo, irstošo anari. Kamēr gaidām halumi, drīkstam cienāties. Priecājamies, ka esam viņai tā iepatikušās un bažījamies - cikos tad īsti būs halumi?
Otra sieviete no katla neatiet ne soli un turpina lēno maisīšanu.
Kā paiet pusstunda, īsti nemanām, jo aizņemtas ar anari nesteidzīgu baudīšanu – pa kripatai vien, jūtamies pilnīgi paēdušas.
Tomēr halumi īsto galaproduktu mēs tā arī nesagaidām - no sūkalām izņemtās siera plāksnes vēlreiz tiek nospiestas, pārlocītas uz pusēm, apsālītas, apbārstītas ar piparmētrām, sapildītas burkās un atkal pārlietas ar sūkalām. Lai nu stāv.
Tikai tagad saimniece smaidot atklāj, ka priekšā vēl nostāvēšanās jeb iemarinēšanās process. Vismaz diennakti vai divas. Ja notur ilgāk – līdz pat divus mēnešus, siers iegūst citu konsistenci - kļūst cietāks, sausāks, smaržīgāks un vairs nav cepjams. Tieši tādu halumi iecienījuši kiprieši.
Bet par pacietību esam nopelnījušas paprāvu halumi gabalu – tādu, kas jau piesūcies ar piparmētrām. Turpat iegādājamies vēl vienu un jūtamies laimīgas.
Mājup braucot nopērkam arī arbūzu, jo – ja jau mums ir halumi, jābūt arī piedevām. Lai gan – pasāļo halumi var ēst arī ar medu, un tas nemaz nešķiet nepareizi. Bet varbūt izcelt pagalmā grilu un apcept? Kopā ar olīvām un pitu (kipriešu maizi) būs lieliskas vakariņas.
Jā, šoreiz mums paveicās – halumi ne tikai nogaršojām, bet arī iepazinām tuvāk. Līdz šim to pirkām oficiālās tirdzniecības vietās – lielveikalos un tūrisma zonas mazajos kioskos jeb periptoros. Nu zinām, ka tikpat labi to var atrast pavisam nejauši – braucot meklēt jaunus iespaidus.

Olīvu parks
Ceļojot pa Kipru, nevar nepamanīt ielu un ceļu malās augošus nelielus kociņus ar grubuļainiem, mezglainiem stumbriem un sudrabainām lapām – olīvas. Kādā brīdī aptveru, ka tikpat kā neko nezinu par tām. Gan jau arī olīvām ir atšķirīgas garšas, šķirnes un nosaukumi.
Kad par šo savu atklājumu izstāstu meitai, viņa kartē atrod Anogiras ciematu un tur esošo Olīvu muzeju. Braucam!
Pirms tam gan viņa vēl piezvana un precizē darba laiku un koordinātes, un saņem atbildi – no Pafosas līdz Olīvu muzejam – piecpadsmit zirga minūtes. Ieintriģētas par šo savādo laika jeb attāluma mērvienību, pēc darba dodamies ceļā, kā svarīgāko orientēšanās palīglīdzekli sev priekšā izklājot karti. Jau ne reizi vien esam saskārušās ar realitāti, ka daudzu tūrisma objektu norādes Kiprā vēl tikai top. Ceļa malā šur tur parādās virziena rādītāji, kā šoreiz - „Anogira”, tomēr tie ne vienmēr norāda pagriezienus.
Kad pēc četrdesmit mašīnas minūtēm kādam ciemata iedzīvotājam jautājam – vai braucam pareizi un cik vēl tālu, viņš pamāj ar roku uz priekšu un saka – vēl trīs kilometri. Tos mēs paveicam ātri, jo, lai arī šaurā ceļa abās pusēs plešas lauki, zem riteņiem - gluds asfalts. Nu zinām – piecpadsmit zirga minūtes līdzinās četrdesmit piecām mašīnas minūtēm. Savādi. Lai gan – varbūt taisni pāri kalniem ved kāda taka, ko zirgs spēj paveikt trīs reiz īsākā laikā? Bet varbūt kiprieši dzīvo pēc savām laika un attāluma mērvienībām? Tādām, kas prasītāja ausīs izskan pretimnākoši, bet realitātē liek apzināties – no pusceļa jau atpakaļ negriezīsies. Ja nu mērķis tepat aiz līkuma?
Šīs neprognozētās kavēšanās pēc Olīvu parku „Oleastro” sasniedzam īsi pirms tā darba laika beigām, tomēr mūs laipni ielaiž teritorijā, iepriekš gan atvainojoties – produkcijas degustācija un restorāna apmeklējums iespējams tikai dienas pirmajā pusē. Nu, ar to jau mēs rēķinājāmies. Mums pietiks ar ekspozīcijas apskati.
Pārkāpušas parka slieksni, vispirms uz tiltiņa sasveicināmies ar lielu plastikāta zaķi un mēģinām uzminēt – ko tāds te dara? Tomēr, kad turpat blakus pamanām rotaļu laukumu, saprotam – šeit gaidīti ir arī bērni. Parka dziļumā atrodam arī mazu zoodārzu, kurā laksta ziņkārīgi truši, un ienācējiem pretim purnus stiepj poniji, aitas un citi dzīvnieki.
Ātri vien apjaušam, ka padomāts par visu, lai tūristam tā nebūtu vienkārša pastaiga starp dažāda izmēra olīvkokiem un krūmiem, muzeja eksponātiem un olīvu apstrādes instrumentiem. Parka dizains bagātināts ar gaumīgām lapenēm, ērtiem soliņiem, nelielām strūklakām un, protams, ar aizvēsturiski seniem apskates objektiem.
Aizturētu elpu ielūkojamies milzīgas monolītas klints izdobtajā iekšpusē – tur ierīkota neliela izstāžu telpa. Senā sienas zīmējumā attēloti olīvu vācēji, un turpat blakus - senākais olīvu kauliņa nospiedums akmenī. Tam blakus stāsts par pirmo olīvu fosiliju, kas atrasta pirms 60 tūkstošiem gadu. Šī ziņa šķiet tik neticama, ka svarīgo informāciju iemūžinu fotokamerā. Patiešām – grūti iztēloties tik senus laikus...
Savukārt olīveļļas pirmatklājējs pie šī atklājuma nonācis salīdzinoši nesen – tikai pirms pieciem tūkstošiem gadu un pavisam nejauši – uzkāpjot un paslīdot uz pilnīgi nogatavojušās olīvas.
Izstaigājušas daudzas takas, apskatījušas selekcionāru brīnumdarbus, izrādījušas cieņu parka senākajam olīvkokam (tā sākums meklējams pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem), izlasījušas neskaitāmi daudz olīvu nosaukumu, pasēdējušas uz lapenīšu soliņiem un ieklausījušās kalnu klusumā, dodamies uz parka dziļumā redzamo nojumi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kipras garša

Kategorijas