Čūskas nāk mājās

2013. gada 23. augusts 00:00

764

Iedzīvotāji novērojuši, ka šovasar pilsētā ložņājam manīti zalkši.
Mēdz dusmīgi šņākt un pat kost
“Dzirkstele” jau rakstīja gadījumu, kad šovasar palīgā tika saukti glābēji, jo zalktis bija ielīdis daudzdzīvokļu nama kāpņu telpā. Zalktis redzēts ložņājām arī Nākotnes ielā, netālu no veikala, kā arī citās vietās pilsētā. Savukārt pagājušajā gadā glābēji tika saukti palīgā, jo zalktis bija ielīdis veikalā, kā arī gozējās kādā daudzdzīvokļu mājā uz radiatora.
Vides konsultante Margita Deičmane domā, ka šogad tie aktivizējušies lielā siltuma dēļ. Apkārt ir silti, pārtikas daudz (arī vardēm - zalkšu pārtikai - šis bijis ražīgs gads), tādēļ zalkši enerģiski ložņā apkārt un meklē jaunas dzīves un medību vietas. “Un gan jau, ka tuvumā ir kādi krūmi vai gara zāle, jo pa atklātām vietām čūskas pārvietojas nelabprāt,” saka M.Deičmane.
Viņa uzskata, ka saistībā ar zalkšiem darīt neko nevajag, jo no zalkša nekāda ļaunuma nebūs. Viņi gan mēdz dusmīgi šņākt un pat kost, bet, ja tos īpaši neaiztiek, tad nekādiem sevišķiem konfliktiem nevajadzētu rasties. Ja nu tie iemaldās telpās, tad tos var ar slotu iemānīt spainī vai vienkārši izslaucīt pa durvīm. Taču tas ir jādara saudzīgi, ja nevēlamies tos nogalināt, jo šie dzīvnieki nav nemaz tik izturīgi, kā šķiet. “Un, ja neesat pārliecināti, ka tas tiešām ir zalktis, labāk to rokās neņemt. No odzes gan tie labi atšķirami, jo zalkšiem ir dzelteni plankumi galvas abās pusēs, bet odzēm tādu nav. Zalkšus telpās vai māju tuvumā vislabāk uztvert kā interesantu un neparastu parādību vai kā neplānotu dabaszinību nodarbību bērniem. Nav jau viņi nemaz tik neglīti. Turklāt mūsu senči tos uzskatīja par mājas svētību,” saka vides konsultante.

Ko darīt ar odzi?
Kāda laikraksta lasītāja, kurai lauku īpašums ir Stāmerienas pagastā, nezina, ko darīt ar odzi, kura tur tagad ir radusi mājvietu. “Kā to dabūt prom?” ar “Dzirksteles” starpniecību vēlas noskaidrot sieviete.
M.Deičmane skaidro, ja odze dzīvo pie mājām un netraucē, bet saimniecei vienkārši bail, tad vislabāk ir nedarīt neko. “Katrai dzīvai radībai ir sava loma un sava vieta, jāmēģina sadzīvot. Un odzes galu galā taču mēdz ķert peles,” saka M.Deičmane un piebilst, bet, ja nu tiešām odze “maisās pa kājām” un pastāv risks tai uzkāpt vai to sagrābt aiz astes, ravējot dārzu, tad var sākt domāt par “likvidēšanu”. “Nosišana ir galējs līdzeklis, ko neiesaku. Var mēģināt odzi ar kādu koku iebīdīt spainī vai maisā un tad aiznest labi tālu prom. Bet patiešām tālu - vairākus kilometrus, jo odzes mēdz atgriezties, ja tās izlaiž tuvu vecajai dzīvesvietai,” stāsta vides konsultante.
Odzēm nepatīkot, ja tās bieži traucējot. “Mūsmājās odzes pazuda, kad sākām regulāri pļaut zāli un kad teritoriju regulāri saka “patrulēt” kaķi un suņi. Jo vairāk rosības pagalmā, jo mazāk čūsku.
Var mēģināt blakus odzes iemīļotajai atpūtas vietai uzlikt kaut ko līdzīgu kurmju atbaidāmajiem “tarkšķiem”, kas vējā grab. Čūskas labi jūt zemes vibrācijas, tā ka varbūt šī metode palīdzēs.
Nekādas smakas vai indes čūsku atbaidīšanai nav zināmas,” skaidro M.Deičmane.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Čūskas nāk mājās

Kategorijas