Mežā nekad nav garlaicīgi

2013. gada 23. augusts 00:00

151

Ziemeļaustrumu virsmežniecības speciālistam vides aizsardzības jautājumos Vilim Ziņģim ļoti patīk atrasties mežā. Viņš saka - tas ir vislabākais, kas vien var būt. Un mežā nekad nav garlaicīgi. Vienmēr kaut ko var atrast. Protams, jāmāk ieklausīties, jāmāk vērot. Ir arī jāzina, kurā vietā ir jānostājas, lai kaut ko ieraudzītu. Reizēm arī gan pavisam nejauši gadās ieraudzīt ko interesantu.
Mūsu mežos ir sastopami dažādi savdabīgi, arī aizsargājami augi, dzīvnieki un putni, bet vai šo sugu un dabas aizsardzībai kopumā mēs pievēršam pietiekamu uzmanību, vai nedarām pāri?
V.Ziņģis uzskata, ka dabas aizsardzībai mūsdienās tiek veltīts daudz uzmanības, par to tiek runāts, daudz tiek arī darīts, taču vai tas viss nonāk līdz visu cilvēku ausīm un vai šajos jautājumos pietiekami iedziļinās visi, ir diskutējams jautājums. Par piemēru varētu ņemt pavasarī notiekošās lielās sakopšanas talkas. „Par tām tiek daudz un plaši runāts, cilvēki iet un arī izdara daudz, taču paiet gads un situācija atkal ir tāda pati. Un atkal ir jārīko talka un tajās pašās vietās jāvāc atkritumi. Lai arī visi šie atkritumi ir bezpersoniski, ne jau sveši cilvēki te tik daudz piemēslo, lielākoties vietējie iedzīvotāji,” ir pārliecināts V.Ziņģis. Viņš piebilst, ka arī mežos ir samērā daudz atkritumu, turklāt reizēm var atrast jau senus atkritumus, reizēm arī meistarīgi noslēptus atkritumus. Šad tad vietās, kur jau vienreiz ir izmesti atkritumi, krājas arvien jauni un dabai tas rada kaitējumu, bet, lai būtu iespējams saglabāt dabas daudzveidību, jāaizsargā tā.

Arī vienai puķei var izveidot mikroliegumu
Lai aizsargātu un saglabātu dabas daudzveidību, tiek veidotas aizsargājamās dabas teritorijas. Mežos tiek veidoti mikroliegumi (teritorijas, kas tiek noteiktas, lai nodrošinātu īpaši aizsargājamas sugas vai biotopa aizsardzību ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām). Mikroliegumos nosaka dažādus saimnieciskās darbības ierobežojumus, kas varētu apdraudēt retās sugas vai biotopa pastāvēšanu. „Mikroliegumu veidošana sākās ar 2000.gadu. Atceros, ka toreiz mikroliegumi cītīgi tika veidoti bijušā Alūksnes rajona teritorijā. Cik tika izveidots šajā pirmajā gadā, tik tagad varbūt pa šiem visiem gadiem kopumā ir nākuši klāt jauni mikroliegumi,” stāsta V.Ziņģis. Ja īpašnieks vai jebkura cita persona mežā atrod kādu aizsargājamu sugu, var ziņot par to un eksperti izvērtēs un pieņems lēmumu par mikrolieguma izveidi. „Daudz kas būs atkarīgs no platības, kādā suga ir sastopama, arī no tā, cik reta ir šī suga. Ja, piemēram, tās būs silpurenes, ko Gulbenes pusē jau aizsargā mikroliegumi, iespējams, jaunu mikroliegumu neviens nesteigsies veidot, taču, ja tiks atrasta kāda puķe, kas nav atrasta pēdējos 20 gadus, tad arī vienai puķei var izveidot mikroliegumu,” stāsta speciālists. Viņš stāsta, ka, ņemot vērā saimnieciskās darbības ierobežojumus, sākotnēji no mežu īpašnieku puses bija dzirdams daudz iebildumu, bet pēc tam tika noteikts, ka cilvēki saņem par to kompensācijas, dažkārt pat ievērojamas, un asumi norima, dažs pat vēlējās, lai viņa mežā tiktu izveidots vēl kāds mikroliegums. Pēc tam gan nāca krīze un kompensāciju izmaksas tika apturētas. Solīts gan tiek, ka ar nākamo gadu kompensācijas atkal tiks maksātas, tiesa, to izmaksas shēma būs citādāka, visticamāk, šīs kompensācijas būs mazākas.

Jo mazāk uzmanības –jo labāk
V.Ziņģis apliecina, ka mūsu virsmežniecības teritorijā nav lielo dabas liegumu, bet mazākas aizsargājamās teritorijas ir lielās platībās. Tātad arī mūsu puses mežos ir daudz dažādu interesantu, arī retu un aizsargājamu augu, dzīvnieku un putnu sugu, un tikpat daudz un pat varbūt vairāk ir arī tādu, kas nav atklātas. „Putniem, piemēram, patīk, ka viņus pēc iespējas mazāk traucē, un, ja biotops viņiem ir atbilstošs, tad viņi šajā apvidū arī vairojas. Ja putni tiek traucēti, viņi jūt apdraudējumu un citugad jau meklēs ligzdai vietu kādā klusākā nostūrī. Šobrīd daudz tiek rādīts un stāstīts par melnajiem stārķiem. To noteikti ir diezgan daudz, bet viņi slēpjas un ligzdas nevar gadiem atrast. Zivju ērgli, piemēram, var ļoti viegli konstatēt – viņš ir skaļš. Ja pieiesi ligzdai tuvāk, uzreiz sāks klaigāt. Turklāt atliks vien paskatīties uz galotnēm, kur šie putni taisa ligzdas, un viņu varēs ieraudzīt. Melnais stārķis savukārt ligzdu taisa uz sānu zara un uzvedas ļoti klusu, tādēļ nav tik viegli pamanāms,” stāsta V.Ziņģis. Pirms kāda laika viņš melnā stārķa spalvu, piemēram, atradis Naglenes pusē, turpat zemē zem ligzdas. Togad gan stārķis tur nav ligzdojis.
„Notiek arī lidvāveru meklēšanas akcija. Ir zināms, ka mūsu pusē viņa ir bijusi, un vienīgā cerība ir, ka te tā vēl varētu būt atrodama, jo esam ziemeļu galā, taču pēdējā laikā nekas nav atrasts, jo šo dzīvnieku ir grūti ieraudzīt. Pēdējā zināmā lidvāveres atradne konstatēta pirms vairāk nekā desmit gadiem Viļakas novada Žīguru pusē. Šīgada pavasarī tika saņemta informācija, ka tā varētu būt redzēta, cērtot mežu, Liepnas pusē, tomēr, vai tā tiešām bija lidvāvere, apstiprinājuma nav. Šogad, piemēram, uz Liepnas pusi brauca meklēt arī kādu retu puķi, taču diemžēl tā netika atrasta. Iespējams, šī suga tur vairs neaug, jo mainās arī meži.”

Kaut kas izzūd, kaut kas parādās no jauna
Protams, gadu gaitā atsevišķas sugas izzūd, un tas ir neizbēgami. „Vēl tagad ir dzīvi cilvēki, kas savulaik purvos tika redzējuši balt-irbes, tagad nevienā purvā balt-irbju vairs nav. Kādreiz arī ļoti viegli bija konstatēt, kur tās mitinās. Ziemā tām bija baltas spalvas maskēšanās nolūkā, bet pavasarī tās baltās spalvas nomainīja uz brūni pelēkām un baltās spalvas turpat arī palika, tādējādi ogojot tās varēja viegli ieraudzīt. Tagad nevienu baltu spalviņu vairs neieraudzīsi,” saka V.Ziņģis. Taču tas vairāk ir saistīts ar klimata izmaiņām, nevis ar cilvēka darbību. „Ļoti daudz kas mainās klimata ietekmē. Kaut kas izzūd, protams, kaut kas arī nāk klāt. Nereti, piemēram, ornitologi novēro kādas neraksturīgas putnu sugas, protams, tie var būt arī tikai maldu viesi. Jāpiekrīt gan, ka klimata pārmaiņu rezultātā pēc gadiem vēl daudz ko piedzīvosim, piemēram, speciālisti paredz, ka skuju koki ar laiku te īpaši labi nejutīsies, tiem būs par karstu, sāks slimot un panīks, vairāk augs lapu koki.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mežā nekad nav garlaicīgi

Kategorijas