Atceroties skolas laiku...

2013. gada 30. augusts 00:00

926

Ar krāsainiem asteru pušķiem, gracioziem gladiolu kātiem un spurainām dālijām iesāksies nākamās nedēļas sākums, jo kārtējo reizi būs pienākusi Zinību diena un skolēni uzsāks jauno mācību gadu. Zinību dienā, vērojot ielās skaisti saposušos skolēnus, ne viens vien pieaugušais atceras savu skolas laiku. Arī mēs, “Dzirksteles” žurnālisti, atceramies skolas laiku.

Ar asarām burti galvā salien

Ginta Alberte
Skolas gaitas man ļoti negribējās sākt. Atceros, ka mamma, atsaukusi mani no brīnišķīgajiem klaiņojumiem pa Galgauskas pļavām un laukiem kopā ar draudzenēm, iedeva skaistu ielūgumu un stāstīja, ka tieku uzaicināta uz 1.klasi. Biju satriekta, jo likās, ka manai laimīgai brīvajai pasaulei nu ir gals. Skaisto ielūgumu nikni burzīju, aiz šķūnīša slēpdamās. Man pa galvu šaudījās niknas domas, ko tā skolotāja man neliek mieru, lai tos ielūgumus dod citiem bērniem, jo ir taču tādi, kas grib iet uz skolu. Iespējams, tāpēc tik ļoti pirmajā klasē man nevedās ar lasīšanu. Tuvojās jau Jaungada eglīte, un mana pirmā audzinātāja un skolotāja Aina Resele strostēja manu mammu, nu kā tā var būt, ka ciema bibliotekāres meita nemāk vēl lasīt. Ar asarām burti galvā pēc tam salīda. Nu redz, kā sanāk, ka lasīšana ir visa mana dzīve, tā ir gan nozīmīga darba sastāvdaļa, gan hobijs un dzīvesstils.

Gandrīz kā filmā

Diāna Odumiņa
Nevaru vairs pateikt, kurā tieši Gulbenes 1.vidusskolas klasē tolaik mācījos. Vien varu sacīt, ka mēs bijām “bēči” un mūsu klases audzinātājs – visu mīlētais un cienītais Georgs Šabaļins. Bijām milzīga klase ar vairāk nekā 30 skolēniem. Uzvedāmies skaļi un nepaklausīgi. Pat G.Šabaļinam nebija absolūtas varas pār dumpīgajiem prātiem. Par to liecina kāds gadījums, kā saka, iz dzīves. Klase bija vienojusies “bastot” stundas un aizbraukt uz Stāmerienu izpeldēties ezerā. Tā kā es biju no pareizajām, kura tādās avantūrās nekad neiesaistījās, man par klasesbiedru slepeno vienošanos nekas nebija zināms. Es atnācu uz stundām un klasesbiedrus nesastapu, par ko biju dikti izbrīnīta. Vēl lielāks mans izbrīns bija nākamajā mācību dienā, kad klasesbiedri nezin kāpēc ar mani nerunāja vai apsaukāja par nodevēju. Tikai vēlāk uzzināju, ka kaut kā skolā tomēr bija dabūjuši zināt par klases “tusiņu” Stāmerienā un to, ka tur lietots arī alkohols un kāds no klasesbiedriem, iedams peldēties kunga prātā, gandrīz noslīcis.
Bija skandāls. Un klasesbiedri uzskatīja, ka viņus nodevu es. Lieki teikt, cik ļoti man sāpēja netaisnība. Es taču nebiju vainīga! Vēl tagad nezinu, kurš patiesībā nodeva klasi...

Aiz bizēm valkā klasesbiedreni

Malda Ilgaža
Skolas gaitas uzsāku mazā lauku skolā - tagadējā Smiltenes novada Blomes pamatskolā. Biju apzinīga un kārtīga skolniece, tomēr visus pamatskolā pavadītos astoņus gadus baidījos no sestdienām. Sestdienās parasti bija četras mācību stundas. Pēc tām visi skolēni un skolotāji sanāca skolas zālē uz tā saukto līniju. Tā bija savā ziņā tāda kā kaunināšanas procedūra, jo skolas dežuranti un skolotāji izsauca priekšā tos skolēnus, kuri aizvadītās nedēļas laikā bija slikti mācījušies vai arī slikti uzvedušies. Būdama 1.klases skolniece, arī es divas nedēļas pēc kārtas tiku nostādīta vienā rindā ar sliktajiem, bet klases audzinātāja dienasgrāmatā uzvedībā ielika divnieku.
Pirmo reizi visas skolas priekšā tiktu izsaukta par to, ka noskaitusies aiz bizēm pa klasi valkāju klasesbiedreni Līgu. To pamanīja skolas dežurants. Droši vien man nepatikšanu nebūtu, ja Līga nebūtu mēdījusies un apsaukājusies. Man pirms došanās uz skolu gan tika pieteikts, ka ir jābūt pieklājīgai, tāpēc metos sevi aizstāvēt.

Nes mājās kotletes

Inita Savicka
No pirmajām klasēm, kuras man aizritēja Balvu pamatskolā, atceros tikai vienu – negaršīgās pusdienas skolas ēdamzālē. Uz turieni gāju kā uz soda izciešanas vietu, jo klases audzinātājas nostāja bija barga, stingra un nelokāma: “Jāapēd viss! Citādi uz nākamajā stundām klasē iekšā netiksi ielaista!” Man kā apzinīgai skolniecei tas bija šausmīgs pārdzīvojums – skolas gaitas tikko sākušās, bet man neļaus mācīties! Tad nu es sēdēju pie pusdienu šķīvja un prātoju, kā lai kartupeļus sastumda šķīvī tā, lai to vizuāli izskatītos mazāk un skolotāja padomātu, ka esmu ēdusi. Savukārt kotletes vienmēr ietinu savā dvielīti, kas bija obligāti jāņem līdzi uz ēdamzāli, un stiepu tās mājās. Tā kā mājas atradās otrā pilsētas malā, tad pa ceļam cienāju visus suņukus, kas nāca pretī. Bet kotletes patiešām bija negaršīgas, jo pat klaiņojošie suņi tās atteicās ēst...

Kā izvairīties no stundas?
Evita Brokāne

Pirmos deviņus skolas gadus es aizvadīju Žīguru pamatskolā. Mācības man padevās labi, un es biju apzinīga un paklausīga skolniece. Nerātnības skolā nevarēju arī īpaši atļauties – mana mamma bija skolotāja šajā skolā un turklāt vēl arī mana klases audzinātāja. Bet, protams, pa kādam nedarbam gadījās arī man. Laikā, kad mācījos skolā, mums obligāti vasarā bija jādodas strādāt skolas lauciņā, kur tika audzēti augļi un dārzeņi, kas pēc tam tika izmantoti, gatavojot maltītes kopgaldam. Rudenī paši skolēni ražu palīdzēja arī novākt. Kādā reizē mani un vēl divas klasesbiedrenes palūdza izlobīt no pākstīm pupas. Zinot, ka nākamā stunda ir angļu valoda, kurā skolotāja, kura bija ļoti stingra, noteikti atprasīs vārdiņus, kas bija jāiemācās, nolēmām saēsties pupas, lai kļūtu slikti. No angļu valodas stundas un vārdiņu atbildēšanas mēs, protams, veiksmīgi izvairījāmies, bet arvien vēl atceros nepatīkamās sajūtas pēc pupu pārēšanās.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atceroties skolas laiku...

Kategorijas