Tīnim nepieciešami vecāku “garlaicīgie” jautājumi

2013. gada 30. augusts 00:00

Bez pieaugušo uzraudzības nedrīkst atstāt bērnus līdz septiņu gadu vecumam – to nosaka Bērnu tiesību aizsardzības likums. Ar likumu pagarināt bērnu pieskatīšanas vecumu līdz 13 gadiem – šāds plāns saniknojis daudzus vecākus. “Man ir tiesības saņemt no valsts pakalpojumus, bet kur paliek pienākums?” saniknotajiem vecākiem jautā psihoterapeite Inese Putniece. Viņa ir pārliecināta, ka šādi likuma grozījumi ir nepieciešami, lai liktu sabiedrībai saprast, cik liela vērtība ir bērns. “Lielais bērnu traumatisms Latvijā ir pierādījums faktam, ka bērns ģimenē nav vērtība. Bet sociāli infantilie komentāri internetā parāda, ka nemākam uzņemties atbildību,” skarba ir psihoterapeite. Viņa ir strikta pret vecāku aizbildināšanos, ka viņiem nav iespēju nodrošināt bērnu uzraudzību arī pusaudžu vecumā. “Tad man gribas teikt, kā teicis mans kolēģis psihoterapeits Viesturs Rudzītis – tad nevajadzēja tos bērnus taisīt.”

Nevajag pārspīlēt
“Skaidrs, ka atšķiras bērna pieskatīšana trīs un trīspadsmit gadu vecumā. Sabiedrībai nevajag pārspīlēti uztvert bērna pieskatīšanu,” iesaka psihoterapeite. Pusaudzis spēj būt patstāvīgs, taču lielākā kļūda – domāt, ka bērnam vairs nav vajadzīgas pieaugušā rūpes. Pat, ja bērns kādreiz nevēlas atbildēt vai atbild rupji, izturas noraidoši pret kontroli, tas nenozīmē, ka viņš jau pieaudzis. “Patiesībā vecāku garlaicīgie jautājumi par ikdienas nodarbēm pusaudzim ir pierādījums, ka viņš ir vajadzīgs. Otra lieta, ko vecākiem vajadzētu atcerēties – šajā vecumā joprojām ir svarīgs fizisks kontakts. Samīļošanās rituālam joprojām vajadzētu būt ikdienai,” uzskata I. Putniece. Nākamais solis saprātīgas pieskatīšanas modelim – parūpēties, lai bērns atrastu kādu pulciņu, kur nodarboties pēc stundām skolā, norāda I. Putniece. Katrā pašvaldībā vai pat skolā noteikti ir kāds pulciņš, kas pusaudzi var ieinteresēt. Vecākiem tikai jāierāda ceļš uz to.
Kā negatīvo modeli bērnu pieskatīšanā psihoterapeite min vecāko bērnu iesaistīšanu mazāko māsu un brāļu uzraudzīšanā. Protams, ka ir normāli uz pāris stundām vecākos atstāt kopā ar jaunākajiem. Taču tas nevar būt viņu pienākums. “Tā ir vecāku atbildība un pienākums,” atgādina I.Putniece. “Vecākais bērns pieskata jaunāko, kurš nejauši saplēš omītes kristāla vāzi, un atbildība par notikušo tiek uzkrauta uz vecākā bērna pleciem. Tas ir nepieņemami,” situāciju ieskicē psihoterapeite. Sekas šādās situācijās – bērnam pieaugušā vecumā var būt pārspīlēta atbildības sajūta vai gluži pretēji – viņš izvairās un nespēj uzņemties atbildību. “Es redzu savā kabinetā, kādas ir nepieskatīto bērnu problēmas. Nepieskatītos pusaudžus ārstēju no anoreksijas un depresijas, kad viņi izaug līdz studentu vecumam,” pastāsta psihoterapeite.

Jāredz abas lomas
“Bērns ir mans un vīra, un mēs viņu arī pieskatām. Esmu pret to, ka vecākajiem bērniem jāpieskata jaunākie. Izmantoju šo opciju reti, un tad par šādu pieskatīšanu maksāju. Omes ir omes, un viņām ir jālutina mazbērni, nevis jāiesaistās audzināšanā,” tik vienkārša ir trīs bērnu māmiņas Māras izpratne par to, kura pienākums ir bērnu pieskatīšana.
Šāda attieksme ir pareiza. “Pati daba ir paredzējusi, ka bērna radīšanā piedalās gan vīrietis, gan sieviete, un ir dabiski, ka abi vecāki piedalās bērna audzināšanā,” pastāsta I. Putniece. Viņa norāda, ka ir vecāki, kuri par lielāko pārbaudījumu uzskata bērniņa iznēsāšanu un grūtniecības laiku. “Viss tikai sākas ar bērniņa piedzimšanu,” par audzināšanu saka I. Putniece.
Katrā vecumposmā tēta un mammas loma audzināšanā ir atšķirīga. Jau pirmajos dzīves gados bērns iemācās saprast, kādas ir dzimuma atšķirības, kāda ir sievietes un vīrieša loma attiecību un ģimenes veidošanā. Bērns sevi identificē ar savu dzimumu. Skolas vecuma bērniem rodas nodarbošanās, kurās viņi piedalās tikai ar mammu vai tikai ar tēti. “Šīs attiecības bagātina bērnu un iemāca, kā jādzīvo pasaulē, kurā ir sadalītas dzimumlomas. Lai izaugtu harmoniska personība, ir ļoti svarīgi, ka bērna audzināšanā piedalās gan mamma, gan tētis. Ģimenēs, kurās bērnu audzina tikai tētis vai mamma, parasti trūkstošā dzimuma lomu uzņemas tantes, krustmātes, opīši vai omītes,” novērojumos dalās psihoterapeite.

Pieredze
Pilnīgs absurds
“Bērnu pieskatīšana līdz 13 gadiem, manuprāt, ir pilnīgs absurds, tad valstij ir jāapmaksā vienam no vecākiem normāla alga, lai var sēdēt mājās līdz tiem gadiem 13, kā citādāk? Latvijā bērni nav tik nesvarīgi, lai līdz 13 gadiem būtu pie rokas jāvadā. Mērķauditorija likumam – klaiņojoši bērni, vecāki alkoholiķi, kuri savus bērnus atstājuši novārtā. Šie cilvēki tikpat šo likumu neievēros un cietīs normālās ģimenes, kuras cenšas dzīvot likumīgi. Ģimenes, kurās jaunāko māsu un brāļu pieskatīšana ir vecāko bērnu pienākums, nodara pāri saviem bērniem. Šāda pieredze bija manam vīram. Sekas – ilgi mums gāja, kamēr vīrs vispār gribēja bērnus. Viņam bija deviņi gadi, kad piedzima brālis. Tad nu vecāki viņam uzticēja bērnu ne tikai pa dienu, bet arī pa nakti, kad gāja atpūsties. Vīra atmiņas ir murgainas. Viņš atceras, kā staipījis brāli pat līdz trijiem naktī uz rokām, lai viņš neraud.”
IEVA, 28 GADI

Maksā “santīmiņus”
“Es piekrītu, ka arī 13 gadus veci bērni ir pieskatāmi, bet jautājums, kā tā pieskatīšana izpaužas. Liekas nereāli un pilnīgi nevajadzīgi meklēt aukli 12 gadus vecam bērnam, lai no skolas pārvestu, vai tamlīdzīgi. Vienkārši ir jābūt lielākai kontrolei un robežām nekā pret 15 vai 16 gadus veciem tīņiem. Manuprāt, māte un tēvs ir galvenie bērna audzinātāji un pieskatītāji jau kopš dzimšanas. Mūsu ģimenē tētis ātri pieslēdzās pieskatīšanai – gan, kad piedzima vecākā, gan jaunākā meita. Protams, ka pabarot ar krūti varu tikai es, bet nolikt gulēt un visādi citādi tikt galā ar bērniem vīrs vienmēr ir varējis, un tas ir pareizi. Omes iesaistās tad, kad pašas izrāda vēlmi. Vecākā māsa ir pieskatījusi jaunāko meitiņu tikai tad, kad pati esmu bijusi mājās, piemēram, esmu otrā istabā, vai man kaut kas steidzami mājās jāizdara. Vecākajai meitai par to esmu arī kādus santīmiņus maksājusi.”
ANDRA, 33 GADI

Iemācīt izvēlēties
“Neuzskatu, ka bērni līdz 13 gadu vecumam būtu jāstaidzina pie rociņas, tomēr uzskatu, ka vecākiem ir jāzina, kur bērns atrodas, ar ko ir kopā, ir jābūt jebkurā brīdī sasniedzamam. Obligāti noteiktā laikā ir jābūt mājās. Bērnos ir jāaudzina patstāvība un jāizglīto, ko drīkst un nedrīkst, jāpastāsta, kā tādā vai citādā situācijā jārīkojas. Pusaudzim ir jāuzticas saprāta robežās. Ir jācer, ka viņi izdarīs pareizo izvēli, šķērsojot ielu, dodoties kaut kur, draudzējoties ar kādu. Es atbalstu, ka vecākie bērni dažreiz, neatliekamas nepieciešamības gadījumos, palīdz pieskatīt jaunākos bērnus. Ja vecākie bērni grib piepelnīties, var pieskatīt mazākos par samaksu aukles vietā. No sākuma mammai, protams, jāauklējas ar mazuli, bet tētim ir iespēju robežās jāiesaistās. Omes var iesaistīties, ja pašas grib, ar noteikumu, ka nejaucas audzināšanā ar savu “vispareizāko” variantu.”
DIĀNA, 37 GADI

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Tīnim nepieciešami vecāku “garlaicīgie” jautājumi

Kategorijas