Kipras garša

2013. gada 3. septembris 00:00

Kipras augļi
Rosinot lasītāja iztēli, varētu vaicāt: jūsuprāt – kādi augļi sastopami Kiprā, un droši zinu – citrusaugļi tiktu minēti kā pirmie. Tur klāt vēl vīnogas, āboli, ķirši, banāni, un visas atbildes būtu pareizas. Kāds varbūt vēl minētu granāt-ābolus, tomēr ar to vien sortiments nebeidzas. Gluži tāpat kā pie mums, katram mēnesim tas ir savs, neskatoties uz to, ka daudziem dārzeņiem un augļiem gadā tiek novāktas vairākas ražas. Svaigu augļu un dārzeņu sezona tur turpinās gandrīz visu gadu. Kartupeļus, piemēram, novāc 3-4 reizes gadā. Apelsīni, citroni un granātāboli tur aug uz ielas, tomēr tos neviens nenovāc. Tiek uzskatīts, ka tā ir pilsētas dekorācija, turklāt – turpat blakus taču ik dienas brauc mašīnas.
Veselīgo augļu un dārzeņu sortimentu iepazīstu Pafosā iecienītajā veikalā „Frutērija” – tur ik dienas tiek piegādāta svaiga produkcija, kas pārsteidz ar savu daudzveidību. Gandrīz katram auglim vai dārzenim pieejami divi/trīs cenu varianti, kas viens no otra atšķiras ar preces piegādātāju vai izmēru, un zemākā cena nebūt nenozīmē sliktāko preci.
Tie, kuri uz Kipru dodas maijā, jūsmo par vietējiem citroniem un greipfrūtiem – to sulīgums šajā mēnesī ir pārsteidzošs. Kāda pazīstama kiprieša dārzā savācam pāris kastes citrusaugļu, un nu citronu sulu spiežam ik dienas. Brieduši subtropu klimatā, tie ieguvuši citu garšu, tāpēc pat ūdensglāzei pielietā ceturtdaļa sulas nešķiet par daudz un sniedz patīkamu veldzi. Īpašu garšu iegūst arī ar citronu sulu pārlieti salāti un gaļas ēdieni. Arī greipfrūtu sārtais mīkstums šeit ieguvis saldumu, tāpēc to bieži pievienojam desertam.
Šajā dārzā beidzot uzzinu, kā sauc savādās dzeltenās plūmes ar trim cieši sakļautiem kauliņiem pašā viducī. Mespilas jeb kā tās sauc Vidusāzijā – mušmulas. Tā kā tās nogatavojas jau martā, maijā kokos palikušās ir īsti gatavas, un ar pilnu sauju pilnīgi pietiek, lai izbaudītu saldo mīkstumu. Saimnieks gan pamāca, ka cieto miziņu labāk nomizot, un patiešām - gatavām ogām tā nolobās viegli.
Kam līdzinās to garša? Gribas atbildēt ar nesen lasītu anekdoti. „Jūs zināt, kā garšo zemenes? Un banāni? Tad, lūk, ne zemenēm, ne banāniem pēc garšas mespilas nelīdzinās.”
Jūnijā veikalos parādās zemeņu otrā raža, pirmā bijusi jau februārī. Ogas tik sārtas un sulīgas, ka pašas prasās mutē, tik vien, ka pirmajām zemenēm cena nav maza. Pagaidīsim, kad ogu būs vairāk.
Tikmēr ķeram brīžus, kad veikalā tiek ievesta čerešņa. Ķirši Kiprā neaug – pārāk karsts klimats, toties čerešņa padodas izcili salda un sulīga. Vislētāk tos iegādāties kādā no kalnu ciematiem - Pedulas vai Omodos, tur tie ir vislētākie.
Jūnijā Kiprā parādās aprikozes jeb hrisomila – tā šos augļus sauc kiprieši. Tulkojumā tas nozīmē – zelta ābols. Šajā laikā tur nogatavojas arī aprikozes, kas pēc izmēra līdzinās plūmēm – kaisas. Tās ir tikpat sulīgas un gardas.
Mēs gan esam arbūzu piekritēji – divās dienās 4 - 6 kilogramu arbūzs apēdas nemanot. Ja pareizi prot to izvēlēties, tad gatavs arbūzs pats atveras, jau iegriežot vien. Īsteni sārts, saldi sulīgs un sātīgs. Kopā ar halumi – lielisks deserts.
Jūlijā „Frutērijā” var nopirkt persikus – tagad tie ir īsti gatavi. Un, protams, vīģes. Ar nepacietību gaidīju to parādīšanos, jo šī augļa maigā un īpašā garša man ļoti patīk. Latvijā šos augļus reti izdodas nogaršot, jo vīģes slikti uzglabājas un tāpēc ir grūti pārvadājamas.
Tā kā esam noskaņotas pagaršot ko eksotisku, izvēlamies papaiju - melones izmēra, arbūza svara augli, kas dabā aug kokā un patiesībā izrādās oga. Šis vērtīgais diētiskais auglis šurp atceļojis no Centrālamerikas. Noskaidrojam, ka to iesaka ēst tiem, kas vēlas samazināt holesterīnu un notievēt. Nomizojušas cieto mizu, tikušas līdz mīkstumam, secinām – smarža nebūt nav kārdinoša, lai gan esam dzirdējušas viedokli – garša līdzinās melonei. Varbūt, bet nu zinām – nākamreiz tomēr labāk izvēlēsimies meloni. Tām šajā laikā ir medains saldums un neatkārtojams aromāts.
Opuncija mani kārdinājusi jau sen – grūti iedomāties, kā var garšot... kaktusa auglis. Lai arī par tā dzimteni tiek dēvēta Meksika, Kiprā tas iedzīvojies jau 18.gadsimtā un tāpēc tiek pieskaitīts vietējiem.
Ciematos un daudzviet ielu malās var redzēt milzīgu savvaļas kaktusu – opunciju dzīvžogus, kas krietni pārsniedz cilvēka augumu. Savulaik, kad piesēdos tādam blakus, lai nopozētu fotokamerai, vēl nezināju, ka tā augļi tā vienkārši ir ēdami. Tolaik vairāk uztraucos par to, lai nesavainotos ar garajiem dzeloņiem. Tikai vēlāk turpat blakus pamanīju daļēji nolobītus augļus un mizas, bet pāris dienas vēlāk secināju – jā, tie ir tie paši, kas par niecīgu cenu tiek pārdoti gan „Frutērijā”, gan daudzviet ceļa malās – turpat kur arbūzi, melones un vīģes.
Beidzot esmu to nogaršojusi. Patiešām sulīgs auglis, ar patīkamu saldskābu garšu, tikai – nenolobīts tas ir ārkārtīgi durstīgs un – iekšpusē pilns ar mazām sēkliņām. Gribētos redzēt, kā to mizo vietējie. Mēs „atadatošanu” paveicām ļoti lēnām un prātīgi – ar šķērītēm. Veikalā šiem augļiem blakus novietotas speciālas knaibles un uzraksts „Ar rokām neaiztikt!”.
Ikreiz, kad ieeju veikalā, skatiens pakavējas pie košās eksotikas „Dragon fruit” – pūķa augļa jeb pitaijas. Arī tas ir kaktusa auglis, tikai šoreiz bez dzeloņiem. Tā dzimtene gan ir Dienvidamerika, tomēr arī tepat blakus pie Pafosas, Polisā, tas labi padodas. Tā kā pitaijas augļi ir nesamērīgi dārgi, tik vien noskaidrojam, ka tie lieliski dzesē slāpes. Iespaidus par garšu lai šoreiz aizstāj košais auga ietērps.
Par to, vai gribu nogaršot zaļus grieķu riekstus, neesmu pārliecināta – svešāda šķiet to zaļā miziņa, kas šajā gatavības stadijā pēc taustes ir mīksta. Iepriekšējās Kipras apmeklējuma reizēs esmu nogaršojusi no šiem zaļajiem riekstiem gatavoto ievārījumu. Fantastiski! Tagad noskaidrojam, ka tie patiešām šādā zaļā veidā nav ēdami, savukārt ievārījuma gatavošana ir sarežģīts process, kas prasa daudz pacietības. Riekstus sešas dienas mērcē, regulāri mainot ūdeni, tad mērcē vēl daždažādos šķīdumos un beigu beigās trīs dienas vāra pa desmit minūtēm. Tagad es saprotu, kāpēc šis ievārījums nopērkams tikai mazās burciņās un ir tik dārgs.
Ceratoniju pākstis pēc izskata nu nemaz nešķiet kārdinošas - brūni pelēkas un sačokurojušās tās atgādina izkaltušas kāršu pupa pāksti. Tomēr tās var grauzt arī tikko rautas no koka – pēc garšas saldas, tikai cietas un sīkstas. No tām visbiežāk vārot sīrupu. Interesanti, ka šim senajam Vidusjūras reģiona kokam visām sēklām ir identisks svars – pat pākstij izkalstot – 0,2 grami. Senatnē juvelieri tās izmantojuši dārglietu un pērļu svēršanai, bet koka itāļu nosaukums „carato” savulaik devis nosaukumu mērvienībai – karāts.
Stāstot par citiem eksotiskiem augļiem, ko iespējams pagaršot Kiprā, minēšu dzelteno, četru daivu augli karambolu. Biežāk gan to esmu redzējusi izmatotu kā dekoru – šķērsgriezumā šķēlīte atgādina mazu zvaigznīti. Tai ir patīkama smarža un saldskāba garša. Kiprieši zina, ka nākamajā dienā pēc krietnas iedzeršanas īpaši labi palīdz tieši karambola.
Marakuja jeb pasiflora, jeb kaisles auglis ar savu skābi saldeno garšu attāli atgādina citronu, tikai pēc izmēra līdzinās lielai vīnogai. Nogatavojušās ogas ir nedaudz krunkainas, tomēr – par stipru, lai ēstu vienas pašas. Marakuju visbiežāk lieto kā sastāvdaļu sulās un smuzi.
Ķīniešu bumbieris jeb naši izskatās kā ābols ar bumbiera miziņu un tā arī garšo – kā bumbier-ābols. Kraukšķīgs, salds un sulīgs. Lai arī skaitās Ķīnas auglis, tas labi jūtas arī Kiprā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kipras garša

Kategorijas