Mīlu skolotāja darbu

2013. gada 6. septembris 00:00

496

Skolotāja ar lielo burtu. Tieši tā gribas teikt par Gulbenes vidusskolas skolotāju Elitu Reinsoni, kura māca mazos otrklasniekus. Viņa saviem skolēniem vienlaikus prot būt gan prasīga un stingra skolotāja, gan mamma, gan tētis, gan omīte un pat labākais draugs vienlaikus. Viņas pedagoģiskais darba stāžs ir 41 gads, no tiem 18 gadus Elita strādā par skolotāju, bet līdz tam bijusi bērnudārza audzinātāja un arī vadītāja. Sākoties jaunajam mācību gadam, Elitai tika pasniegts novada Atzinības raksts par apzinīgu darbu un ieguldījumu skolēnu izglītošanā.
- Tas bija bērnības sapnis – kļūt par skolotāju?
- Jau kopš 5.klases zināju, ka būšu skolotāja, un mērķtiecīgi uz to gāju. Vasarās pēc 8.klases es strādāju bērnudārzos. Atceros arī notikumu no savas bērnības, kad pati vēl mācījos 6.klasē un kaimiņos meitenīte neprata lasīt. Viņa nāca pie manis, un es iemācīju viņai lasīt.
- Kā pa šiem gadiem ir mainījušies bērni?
- Kādreiz varbūt bērni nebija tik atraktīvi, bet viņi bija zinātkārāki. Tagad bērni ir vairāk zinoši. Viņi jau paši prot daudz ko pastāstīt. Tas tāpēc, ka ir pieejamas dažādas tehnoloģijas - internets, arī televīzijā ir daudz vairāk informācijas nekā agrāk.
- Par skolotāju strādāt ir viegli?
- Man šis darbs patīk un nesagādā grūtības. To, ka es nogurstu - jā, tā ir, bet es šo darbu mīlu. Nekad neesmu domājusi mainīt profesiju. Un nekad neesmu nožēlojusi, ka esmu kļuvusi par skolotāju. Man ļoti patīk mācīt bērnus, īpaši mazos. Kādu brīdi es arī strādāju par vadītāju bērnudārzā, bet man nepatika. Kāpēc? Ļoti nepatīk mācīt pieaugušus cilvēkus. Atšķirībā no bērniem pieaugušiem cilvēkiem iemācīt vairs nevar, viņus var tikai pāraudzināt, un man tas nepatīk, jo sekas parasti ir konflikti.
- Arī jūs meita izvēlējās skolotājas profesiju.
- Sākumā viņas izvēli ne visai atbalstīju, jo saprotu, cik ļoti daudz laika paņem tieši darbs un sveši bērni. Mums, skolotājiem, ir 1.septembris, bet tikai ne kopā ar saviem bērniem. Es nevarēju veltīt saviem bērniem tik daudz laika, cik bija vajadzīgs, un es to nožēloju. Skatoties fotogrāfijas, redzu, ka bērnus uz skolu 1.septembrī veda vīrs (treneris, sporta skolotājs Vilnis Reinsons - red.). Tagad priecājos, ka mazbērniem sanāk veltīt vairāk laika, nekā kādreiz veltīju saviem bērniem. Meita tagad strādā Rīgā par skolotāju mūzikas skolā Ķengaragā. Viņa jau man teica - redz, es tāpat kā tu un tētis kļuvu par skolotāju. Jā, mēs abi ar vīru bijām skolotāji un ļoti atdevāmies darbam.
- Jaunais mācību gads skolotājiem kārtējo reizi sācies ar neziņu par algām.
- Neziņa ir visu laiku – it kā kaut ko pieliks un it kā kaut ko noņems. Tā ir, un tas ir sāpīgi. Ņemšanās ar un ap skolotāju algām notiek nepārtraukti. Bet par algām es gribētu teikt tā – jā, gribētos, lai palielina, bet, kad es paskatos uz savu audzēkņu vecākiem un zinu, kā viņiem ir jāstrādā un cik viņiem ir lielas algas un vēl mazi bērni jāaudzina un jāskolo, tad viņiem iet vēl grūtāk. Protams, skolotāji nav tik labi atalgoti un atzīti, jo skolotāja profesijas prestižs krītas. Pensionēšanās vecumu pagarina, līdz ar to jaunajiem skolotājiem, kuri beidz augstskolas, nav vietas, jo vecajiem ir jāstrādā. Domāju, ka mediķiem, skolotājiem un policistiem būtu jābūt apmēram vienādi atalgotiem. Vieni atbild par cilvēka dzīvību, otri - par to, kāds cilvēks izveidosies garīgi, bet trešie sargā mūsu drošību.
- Ko jūs domājat par darba burtnīcām?
- Saprotu, ka vecākiem sanāk mazāk tērēt savu budžetu, bet skolotājiem tajā pašā laikā tiek uzlikts liels slogs, lai varētu labi un kvalitatīvi novadīt mācību stundu. Ir tādi mācību priekšmeti, kur nu nekā nevar iztikt bez darba burtnīcām. Arī bērniem vismaz pirmajās trīs klasēs ir vieglāk strādāt, ja ir darba burtnīcas, tā viņiem ir vieglāk apgūt vielu. Mazie bērni neprot un nevar tik daudz pierakstīt kladēs, cik lielie. Tagad skolotāji domā, ko un kā darīt, lai bērni varētu apgūt mācību vielu.
- Jums kā skolotājai ir svarīgi iemācīt ne tikai to, kas ir ierakstīts programmā.
- Bija gadījums, kad kāds tēvs vaicāja - ko tad te pirmajās klasēs vispār māca? Es viņam pārjautāju pretī - bet kad bērns mācās lasīt, kad sāk pagūt pirmos pamatus matemātikā, iepazīt dabu? Kad iemāca? Ne jau 4. vai 5.klasē. Kādreiz skolā tika norādīts, ka bērns nedrīkst šķīvi aiznest, klasi slaucīt un tāfeli notīrīt. Teikšu atklāti – es šos likumus pārkāpu un arī šobrīd man bērni visu laiku kaut ko dara, un vecāki man piekrīt, jo, ja bērns neko nedarīs skolā, viņš nedarīs arī neko mājās. Un kā viņš pēc tam sabiedrībā tiks galā ar visu to, kas viņam būs jādara? Vai viņam mamma sēdēs klāt un visu izdarīs? Neizdarīs. To es arī mācu saviem audzēkņiem. Es runāju ar viņiem kā ar pieaugušiem cilvēkiem. Man nav uzstādīta barjera, ka es esmu skolotājs un jūs - bērni. Tā es panāku disciplīnu un respektu. Protams, ne ar visiem bērniem var strādāt vienādi. Ir tādi, kuriem vairāk jāpievērš uzmanība, bet man pa visiem šiem gadiem nav bijis neviena slikta bērna. Esmu izdarījusi visu, lai bērns saprastu, iemācītos un izdarītu to, kas ir jāizdara. Arī vasarās es bez darba neiztieku, vecāki individuāli mani uzmeklē, lai palīdzu viņu bērniem matemātikā, lasītprasmē. Un rezultāts ir. Bet tie nav mūsu skolas bērni. Tie ir citu skolu bērni.
- Ar katru gadu skolēnu paliek mazāk.
- Arī no manas audzināmās klases divu skolēnu ģimenes aizbrauca prom no Latvijas uz dzīvi ārzemēs. Viena šī skolēna mamma man pirms kāda laika “draugos” atrakstīja, ka viņas bērns skolā esot labākais matemātikā. Man par to ārkārtīgs prieks, jo pamati tam visam taču ielikti šeit! Taču tajā pašā laikā bija tik ārkārtīgi smagi, kad viņi izlēma aizbraukt no Latvijas. Šķiet, viena ģimene arī atteicās pat no pilsonības. Apstākļi cilvēkus piespiež to darīt. Cilvēkiem nav naudas, darba, un viņi meklē labāku dzīvi, tāpēc arī aizbrauc. Bet ko gan var gribēt, ja nav atbalsta no valsts, ja par bērnu pabalsts ir 8 lati, tad ko gan māmiņa var nopirkt par šo naudu un ja vēl viņai nav darba? Esmu dzirdējusi, ka vecāki saka, ja būtu labāka materiālā situācija, atļautos arī trešo bērnu.
- Savā darbā esat piedzīvojusi dažādas reformas?
- Visgrūtākais laiks man kā skolotājai bija deviņdesmitie gadi, kad mēs pārgājām no sociālisma uz kapitālismu. Tad mums, pedagogiem, bija pavisam grūti. Abi ar vīru bijām naudas grūtībās. Nevarējām samaksāt par dzīvokli. Bija trīs bērni, kuri jālaiž skolā. Kaut gan, kad atnācu uz darbu, savas problēmas vienmēr atstāju aiz skolas durvīm. Beidzās darbs, gāju mājās un tad domāju par savām personīgajām problēmām. Jā, manai ģimenei tas bija grūts laiks. Tagad savukārt palaikam piedzīvojam izglītības ministru maiņas, un katrs ministrs atstāj aiz sevis kaut kādas pēdas un parasti diemžēl negatīvas. ◆

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mīlu skolotāja darbu

Kategorijas