Kā saimniekot, lai nopelnītu

2013. gada 12. septembris 00:00

286

“Mazajiem zemniekiem, kuri savu saimniekošanu izvērš uz desmit hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes, nav vajadzīgi Eiropas piešķirtie maksājumi. Viņiem ir jārada iespējas pārdot saimniecībā saražoto, pat ja tas ir nelielā daudzumā,” uzskata Beļavas pagasta zemnieku saimniecības „Baloni” saimnieks Vilis Krilovs. Viņš, būdams pilsētnieks, ir starp pirmajiem Breša zemniekiem, kurš ilgajā saimniekošanas laikā izmēģina dažādas ražošanas nozares.

Audzē gan ķiplokus, gan aitas
„Pašā sākumā biju zemnieks bez zemes, jo visapkārt bija saimnieki, kas paši tika ar to galā, bet tad tiku pie desmit hektāriem, kurus apsaimniekoju vēl šobrīd. Nekādu mantojuma platību nebija, tikai paša iegādātā māja. Īpašumā piešķīra arī nelielu meža platību. Tas ļāva uzbūvēt šķūni. Pūrā no bijušā kolhoza man tika arī četras slaucamas govis, tāpēc domāju par to skaita palielināšanu. No šīs ieceres ātri atteicos, jo par piena litru tolaik maksāja nieka septiņus santīmus,” stāsta „Balonu” saimnieks. Pirmajos saimniekošanas gados viņš audzējis arī aitas, bet problēma – aitas gaļas un vilnas pārdošana. Neilgu laiku Vilis pats kāvis aitas un pārdevis gaļu, bet tad šo iespēju lieguši noteikumi, ka pārdošanai aitas kaujamas tikai sertificētā kautuvē. „Tuvumā sertificētas kautuves nebija, bet, parēķinot, cik izmaksā lopa aizvešana uz kautuvi un tās pakalpojums, sapratu, ka tas neatmaksājas. Ķēros pie ķiploku audzēšanas. Lielākais apjoms, ko izaudzēju, bija 500 kilogrami ziemas ķiploku. Sākumā varēju ķiplokus pārdot par 1,70 latiem kilogramā, bet tad šo iespēju izkonkurēja ievestā produkcija un ķiploku kilograms maksāja vairs tikai 70 santīmus. Atkal nācās zaudēt,” stāsta zemnieks. Sākot saimniekošanu, viņam bijušas arī 20 bišu saimes. Šobrīd saimniecībā ir tikai piecas saimes, lai medu varētu izlietot pašpatēriņam.

Jāatjauno sagādes punkti
Divus trīs gadus sevi attaisnojusi truškopība, bet tad atkal saimniekam nācies domāt, kam pārdot truša gaļu. „Ja es uzreiz varētu piedāvāt vismaz tonnu truša gaļas, tad būtu, kas paņem, bet neliels daudzums nevienu neinteresē. Uz vietas arī nebija, kam pārdot. Arī no trušiem atteicos un nolēmu pievērsties kazām, jo kaimiņi uzdāvināja kazu,” smejas Vilis. Šobrīd ganāmpulkā jau ir desmit kazas. Ar tām pietiek, lai pašiem būtu gan piens, gan biezpiens un siers. „Kazas gan ir dzīvnieki, kurus mazā zemnieku saimniecībā ir vērts turēt,” piebilst saimnieka dzīvesbiedre Jevgēnija. „Ja man būtu lielsaimniecība, iespējas labas peļņas ieguvei būtu lielākas, bet mazajam zemniekam katru dienu jādomā, kā no tā paša mazumiņa gūt peļņu. Tiklīdz mainās likumi, prasības un noteikumi, tā mēs ciešam visvairāk. Situācija būtu daudz labāka, ja tiktu atjaunoti kādreizējie sagādes punkti, ja ēdināšanas uzņēmumi varēti pa tiešo no zemnieka pieņemt, piemēram, dārzeņus. Aizvedu, nodevu produkciju, saņēmu naudu un varu saimniekot tālāk,” prāto Vilis. Saimnieks ir nolēmis izmēģināt vēl vienu iespēju, proti, lielākā daudzumā audzēt un pārdot cāļus. Viņš jau divus gadus šim nolūkam izmanto paštaisītu nelielu inkubatoru. Drīzumā, pārveidojot ledusskapi, taps jauns inkubators, kurā būs iespējams ievietot jau simts olu. Interesanti, ka, lai pasargātu vistas no vanagu uzbrukuma, Vilis pagalma vidū novietojis spoguli, kas atstaro saules starus. Praksē pierādījies, ka vanagiem spogulis nepatīk un „Balonu” vistas var justies drošas.

Ar racionalizatora ķērienu
Savulaik Vilis no vecām daļām uzmeistarojis traktoru, tikai pēc kāda laika iegādāts lietots traktors, kas ir saimnieka vienīgais atbalsts. Paša rokām gatavoti arī visi lauksaimniecības agregāti, lai nevajadzētu prasīt palīdzību kaimiņiem. Lai atvieglotu kartupeļu stādīšanu, Vilis izdomājis, kā šo procesu modernizēt, jo esot apveltīts ar racionalizatora ķērienu. „Mazā zemnieku saimniecībā galvenā racionalizācija ir izdomāt, kā saimniekot, ar ko nodarboties,” saka „Balonu” saimnieks. Viņš uzskata, ka arī apvienošanās kooperatīvos nedos cerētos rezultātus, jo, viņaprāt, kopus cūka nebarojas. „Divus gadus esmu bijis arī veikalnieks. Līdzīgi kā citi atvēru nelielu veikaliņu, bet nespēju izturēt lielveikalu konkurenci. Trīsdesmit gadus esmu nostrādājis Gulbenes pastā. Kādreizējā Gulbenes kinoteātrī „Miers” biju pirmais kinomehāniķis. Man nav svešas ne tehnikas un elektrības, ne celtniecības un lauksaimniecības lietas. Esmu izracis arī prāvu dīķi, lai tajā audzētu zivis, kā arī lielā daudzumā tiek audzētas pupiņas,” palepojas saimnieks. ◆

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kā saimniekot, lai nopelnītu

Kategorijas