Gulbenes novada ugunsdzēsības vēsture

2013. gada 12. septembris 00:00

167

Gulbenes novada Vēstures un mākslas muzejā līdz 23.septembrim skatāma izstāde “Visi par vienu, viens par visiem”. Izstāde ir muzeja veltījums novada ugunsdzēsējiem. Tā tapusi sadarbībā ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona Gulbenes daļu un Latvijas Ugunsdzēsības muzeju.
Pēc Gulbenes ugunsdzēsības daļas komandiera Vijāra Griķa ierosinājuma, sākot ar 2012.gada nogali, muzejs uzsāka Gulbenes ugunsdzēsības vēstures izpēti. Darba rezultātā tapa izstāde un muzeja krājums papildinājās ar 78 priekšmetiem. Krājuma papildināšanā muzejs saka paldies Velgai Pilskalnei, Jānim Bēcim, Valdai Briedītei un Birutai Zīvertei.
Šis Gulbenes novada ugunsdzēsības vēstures izpētes posms beidzas 2013.gada septembrī, tādēļ piedāvāju ielūkoties novada ugunsdzēsības vēsturē.

Mājās jābūt 4 spaiņiem,
trepēm un ķeksim
Vēl 19.gadsimta otrajā pusē zemniekiem bija saglabājusies tradīcija sniegt ugunsgrēkā cietušajam palīdzību nodegušo ēku atjaunošanā. Laukos kaimiņu veiksmīga palīdzība ugunsgrēka dzēšanā bija gandrīz neiespējama, jo to saukšana palīgā prasīja pārāk ilgu laiku un dzēšanas darbam nebija nepieciešamā inventāra. 1860.gadā izdotie „Likumi Vidzemes zemniekiem” ietvēra noteikumu par zemnieku savstarpēju izpalīdzēšanu ugunsgrēku gadījumos. Likumā pat bija noteikts, kādiem uguns dzēšanas rīkiem jābūt katram zemniekam.
Muižnieki ugunsnelaimju radīto problēmu risināšanai centās izmantot gan pastāvošo savstarpējo izpalīdzēšanu, gan likumu, gan paša zemnieka materiālās atbildības noteikšanu. Šie ir galvenie punkti, kurus 19.gadsimta otrajā pusē un vēl 20.gadsimta sākumā iekļāva muižas zemes rentnieka līgumā saistībā ar iespējamo ugunsnelaimi.
Šos apgalvojumus apstiprina Gulbenes novada Vēstures un mākslas muzeja krājumā esošie zemnieku māju iznomāšanas kontrakti.
Noteikums par ugunsgrēku radītās skādes segšanu no paša rentnieka līdzekļiem iekļauts gandrīz katrā kontraktā. Atsevišķos kontraktos paredzēta obligāta savstarpēja izpalīdzēšana. Tā Valkas apriņķa Blomes muižas gruntsgabala „Silamiķeļi” un Vecgulbenes muižas gruntsgabala „Vecbriškas” rentniekiem bija noteikta obligāta palīdzības sniegšana citiem muižas zemju rentniekiem, piegādājot ugunsgrēkā cietušo ēku atjaunošanai nepieciešamos būvmateriālus. Savukārt 1895.gada Valkas apriņķa Dūres muižas gruntsgabala „Veškalni” iznomāšanas kontraktā noteikts, ka rentniekam mājās pastāvīgi jābūt četriem ūdens spaiņiem, trepēm un ķeksim. Ar šiem noteikumiem muižnieki centās nodrošināties no ugunsgrēku izraisītiem materiāliem zaudējumiem muižas zemnieku saimniecībās. Turklāt neizpostītas un darboties spējīgas muižas zemnieku saimniecības bija nozīmīgs muižas labklājības garants, tādēļ ugunsgrēkos cietušo zemnieku māju un saimniecības ēku iespējami ātrāka atjaunošana bija arī muižas īpašnieka interesēs.

Ar dzēšanu gāja grūti
Zemniekiem nomāto gruntsgabalu ēku apdrošināšana likuma kārtā bija noteikta muižnieku un valsts uguns apdrošināšanas biedrībās. Situācija sāka mainīties ar 1880.gadu, kad uz Krievijas impērijas Iekšlietu ministrijas apstiprinātiem statūtiem sāka dibināties brīvprātīgi veidotas zemnieku savstarpējās uguns apdrošināšanas biedrības. Pateicoties šīm zemnieku organizācijām, apdrošināšana valsts vai muižnieku apdrošināšanas organizācijās vairs nebija obligāta.
Gulbenes novada teritorijā pirmā savstarpējā uguns apdrošināšanas biedrība izveidojusies Lejasciemā 1881.gada 9.februārī. Vēl 1881.gadā šādas biedrības nodibināja Galgauskas, Tirzas, Stāmerienas un Druvienas zemnieki. 1884.gadā uguns apdrošināšanas biedrība tika izveidota Jaungulbenē, 1887.gadā - Ramkā (Ranka), 1889.gadā - Litenē. Turpmāk šādas biedrības izveidojās arī Vecgulbenē, Lizumā, Beļavā un Sinolē.
Katras izveidotās biedrības darbības rajonam (biedru gruntsgabalu teritorija) bija jābūt nelielam, lai savstarpēji labāk uzraudzītu un nepieciešamības gadījumā veiktu ugunsgrēka dzēšanas darbus. Zaudējumu samazināšanas nolūkos apdrošināšanas biedrību interesēs bija iegādāties specializēto ugunsdzēsības inventāru un tehniku. Ierobežotie cilvēku, zināšanu un finansiālie resursi neļāva nodrošināt iegādātās ugunsdzēsības tehnikas pastāvīgu uzturēšanu darba kārtībā, tādēļ neilgā laikā pat jauna tehnika zaudēja darba spējas un ugunsgrēka gadījumā varēja nedarboties.

Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību dibināšana
Atsevišķās muižās to īpašnieki bija brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību (BUB) veidošanas iniciatori un atbalstītāji. Gulbenes novada teritorijā muižu īpašnieku vadībā neviena oficiāli reģistrēta BUB netika izveidota, lai gan novadpētnieces Anitas Liniņas rīcībā esoša fotogrāfija liecina par Jaungulbenes muižas ugunsdzēsēju komandas izveidošanu.
1909.gada 23.septembrī Krievijas impērijas Vidzemes guberņas biedrību un organizāciju reģistrā savus statūtus reģistrējusi “Aahof” jeb Lejasciema BUB. Citas Gulbenes apkārtnes BUB reģistrētas jau pēc Latvijas valsts nodibināšanas Latvijas ugunsdzēsēju biedrību un organizāciju savienībā: 1925.gadā – Latvijas dzelzceļa Vegulbenes ugunsdzēsēju komanda, kā arī Vecgulbenes BUB, 1933.gadā - Rankas, Beļavas un Tirzas, 1935.gadā - Jaungulbenes, bet 1936.gadā - arī Lizuma BUB. Gulbene kā administratīvi teritoriāla vienība vēl nebija izveidota, tādēļ šīs BUB atradās Madonas, Valkas un Cēsu apriņķos.

(Turpinājums sekos.)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gulbenes novada ugunsdzēsības vēsture

Kategorijas