Jutos kā uz rezervistu sola

2013. gada 13. septembris 00:00

418

Bijušais novada domes priekšsēdētāja vietnieks Dainis Švika tagad rosās savā saimniecībā Lejasciema pagastā.
“Šobrīd domāju, ka politikā vairāk neiešu, bet nekad nesaki nekad! Gribētos vēl strādāt, bet, lai tas būtu saistīts ar manu pamatprofesiju – celtniecību. Ja būšu vajadzīgs, esmu gatavs strādāt. Pa šiem gadiem ir arī sakrājies daudz darāmā savā saimniecībā. Ir jāsakārto mežs, arī mājā vajadzīgs remonts. Žēloties par dzīvi būtu grēks, jo bērni ir izskoloti, mazbērni aug,” saka D.Švika.
- Kāds tad bija galvenais iemesls, kāpēc nekandidējāt?
- Doma, ka vairāk nekandidēšu vēlēšanās, neradās vienā brīdī. Savulaik 16 gadus tiku nostrādājis Lejasciema pagasta padomes vadītāja amatā, tāpēc, kad tika veidots novads un pārmaiņas skāra arī visas pašvaldības, piekritu strādāt novada domē, lai gan tagad uzskatu, ka tur tiku ielikts nepārdomāti. Nevienu amatu pats neesmu meklējis. Man tos ir piedāvājuši. Godīgi atzīšos, ka novada domē sevi tā īsti neatradu. Iespējams tāpēc, ka nācu no opozīcijas, jo iepriekšējā sasaukumā Gulbenes novada domes priekšsēdētājas Sandras Daudziņas vietnieka amatā tiku ievēlēts no Tautas partijas, man neizdevās panākt saskaņu un uzticēšanos. Šos četrus gadus jutos kā svešinieks, it kā sēdētu uz rezervistu sola. Esmu saimniecisks cilvēks, kam patīk konkrēts darbs, bet es pie tā veikšanas netiku.
- Kā tad varēja sastrādāties?
- Tikai pēdējā darbības gada laikā ar bijušo novada domes priekšsēdētāju izveidojās mazliet labāka saskaņa un uzticēšanās. Protams, man bija savi pienākumi, kurus pildīju. Nekādā gadījumā šobrīd nejūtos aizvainots, jo vienmēr ir pirmā persona, kas uzņemas atbildību. Viss, kas ir labi vai slikti izdarīts, vienmēr ir izdarīts ar priekšnieku ziņu. Kas bija pārējie, tos vēsture nekad īpaši nepiemin. Man negribas minēt arī konkrētus lēmumus un kādu apvainot, bet bija lēmumi, kuru pieņemšanā tika pieļautās nopietnas kļūdas, tika lauzti līgumi, kā rezultātā novada dome zaudēja lielas naudas summas. Kad par to uzzināju un iebildu, bija jau par vēlu. Arī kadru izvēlē un darba organizācijā tika pieļautas kļūdas.
Man sevišķi pašvaldības darbā gribas, lai tad, ja cilvēks ir izdarījis kaut ko labu, tas tiek novērtēts. Strādājot Lejasciema pašvaldībā tā bija. Novada domē visi centās kaut ko runāt un gudri izteikties. Tas, kam šī runāšana labāk izdevās, tika uzskatīts par gudrāko. Tas, kurš pauda pretēju viedokli, tūlīt bija slikts.
- Kas tie bija par jautājumiem?
- Tika diskutēts par Ozolkalna pamatskolas likvidēšanu vai saglabāšanu. Atļāvos būt nepopulārs un šīs skolas skolotājiem pateikt, ka viņi slikti strādā, jo skolēni nemācās. Uzreiz tiku nostādīts pret visiem novada pedagogiem, kā viņu noniecinātājs. Uzskatu, ja gribam kaut ko panākt, lietas ir jāsauc īstajos vārdos. Svētki ir tie, kad visus cildinām, pasniedzam diplomus un puķes, bet ikdienā ir darbs, kad jāizvērtē, ko mēs katrs īsti darām, kāds ir mūsu darba rezultāts. Atklāti pausta kritika nevienam nepatīk. Salīdzinoši biežāk paliku zaudētāja lomā, kad domē strīdējos pretim saistībā ar dažiem projektiem, kur tika solīts, ka viss kārtībā, bet apskatoties uz vietas – nekā.
Manuprāt, tika pieļauts aplams lēmums slēgt Rēveļu pamatskolu. Vairākkārt rosināju braukt uz Rīgu, tikties ar ministrijas pārstāvjiem, sakot, ka pašvaldība ir ar mieru pārņemt arodskolu, tikai atvēliet papildus vienu miljonu latu, bet neizdevās. Joprojām uzskatu, ka vislabākais būtu bijis abas pamatskolas pārcelt uz Rankas profesionālas vidusskolas telpām. Rankas pamatskola atrodas tālu no centra, tāpēc lielākā daļa bijušās Rēveļu pamatskolas bērni tiek vesti uz skolu Jaunpiebalgā, kas tagad pašvaldībai izmaksā dārgi. Kritēriju, ka nauda seko skolēnam, vienmēr esmu uzskatījis par aplamu. Tas ir piemērots Rīgas skolām, nevis laukiem, kur mazās skolas savā starpā cīnās par skolēniem. Tikai no Sinoles vien seši skolēni brauc uz Galgauskas skolu, lai gan varētu mācīties Lejasciema vidusskolā. Katru pirmdienas rītu viņiem no Galgauskas atbrauc pakaļ autobuss. Saka, vecāki tā rīkojas, domājot par bērna izglītības līmeni, bet laukos vienai otrai māmiņai šis līmenis vispār neinteresē. Viņai ir svarīgi, lai bērns ir paēdis un nemaisās pa kājām. Tas nedrīkstētu būt galvenais arguments.
- Ko no četros gados paveiktā uzskatiet par savas neatlaidības panākumu?
- Kādu laiku neesmu braucis pa Gulbenes- Rēzeknes ceļu, bet savulaik iestājos par to, ka no Gulbenes līdz Stāķiem ir jāierīko veloceliņš. Novada domes priekšsēdētājas vietā aizbraucu uz vienu sanāksmi, kur divu stundu garumā vairākkārt centos pārliecināt par tā nepieciešamību. Sapulces beigās man tas arī izdevās. Uzskatu, ka veloceliņš būtu jāierīko arī līdz Ozolkalnam.
- Kā tad jāstrādā labai pašvaldībai?
- Visu nosaka kolektīvs. Pašvaldības darbinieka atbilde nevar būt: „Tas nav mans jautājums, ejiet pie cita!” Ja cilvēks vēršas pie pašvaldības pēc palīdzības, viņš ir kaut vai jāņem pie rokas un jāizvadā pa kabinetiem, lai saņemtu atbildi. Ja vajadzīgs, jāstrādā arī brīvdienās, protams, par to pasakot paldies. Nepareizi tika darīts, ka uz krīzes rēķina pašvaldībās tika nogrieztas algas, jo tādējādi mēs nogriezām arī cilvēku iniciatīvu, jo neļāvām neko piemaksāt, neļāvām piestrādāt. Tieši krīzes laikā bija jāļauj cilvēkam izrādīt savu iniciatīvu, lai viņš būtu ieinteresēts „bīdīt” projektus. Ja cilvēkam pasaka, ka viņš par šo projektu nedrīkst saņemt ne latu, tas nav pareizi. Protams, katrā kolektīvā var gadīties kļūdas, bet, ja pirmais, kas tiek darīts, ir vainīgā meklēšana, tas arī nav pareizi.
Sev pārmetu, ka esmu izrādījis pārāk maz iniciatīvas, lai gan, būdams S.Daudziņas vietnieks, paspēju pietiekami daudz pastrīdēties gan ar deputātiem, gan citiem novada domes speciālistiem. Strīdi bija pietiekami pamatoti. Piemēram, ar bijušo deputātu Gunti Blūmu bija interesanti strīdēties, jo viņš ir cilvēks, kas spēj atzīt savas kļūdas arī pēc kāda laika. Daudz grūtāk ar tiem, kas pat pēc gada neatzīst, ka nav bijusi taisnība. Ir jāprot atzīt, ka viedoklis nav bijis pareizs. Gulbene nav ne Jūrmala, ne Ventspils, atceros, cik daudz darba bija jāiegulda, lai Gulbenes vārds izskanētu Latvijā. Te savulaik ļoti daudz izdarīja pašreizējais Gulbenes novada domes priekšsēdētājs Nikolajs Stepanovs, bet mēs pieļāvām, ka Gulbenes vārds noplok. Arī Latvijas vadībā mainījās cilvēki, kas Gulbenes vārdu saistīja tikai ar KNAB. Slikti bija tas, ka iepriekšēja novada vadība un mana komanda noniecināja priekšgājēju paveikto. Tas spīdēja cauri deputātu izteikumiem. Manam tēvam bija trīs klašu izglītība, bet viņš man iemācīja nenicināt cita darbu. Mēdz sacīt, ka vienā upē divreiz neiekāpt, ceru, ka jaunajā domē tā nenotiks.
- Ne jau visu izšķir tikai labāks vai sliktāks domes darbs.
- Protams, jo arī mūsu valstī vajadzīga lielāka disciplīna. Diemžēl ir mainījušās vērtību skalas. Ir daudz veiksmīgu uzņēmēju, kam goda lietai vajadzētu būt sava biznesa paplašināšanai, tā vietā, lai domātu par lielu džipu un māju. Mums ir labi ārsti, kuri katru dienu atvilktnē noliek vismaz pārsimt latu. Cik no tiem tiek samaksāti nodokļos, to neviens īsti nezina. Ja tas tā notiek, nav pamata iziet uz ielas, lai kliegtu, cik mums ir slikti ceļi. Ja pats godīgi nepiedalies spēlē, tad arī no valsts neprasi godīgu atdevi. Uzskatu, ka valstij vajadzētu būt tai, kas sakārto šo disciplīnu. Es atzīstu eiro ienākšanu, jo līdz ar to vienai daļai finanšu lietās tiks sadots pa nagiem, liekot strādāt godīgāk. Kādreiz Krievijā teica, ka ir divas problēmas - dorogi un duraki. Tās tagad ir pārcēlušās uz Latviju. Man ir skarbs raksturs. Ja iekarstu, nespēju savaldīties. Uzskatu, ka cilvēks var būt čaklāks vai slinkāks, bet vistrakākais ir strādāt, ja cilvēks ir muļķis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Jutos kā uz rezervistu sola

Kategorijas