Ļaujiet bērnam garlaikoties!

2013. gada 20. septembris 00:00

“Man ir garlaicīgi. Ko man padarīt?” Vai jūsu bērns kādreiz ir uzdevis šādu jautājumu? Ja ir, tad esat daudzo mūsdienu vecāku vidū, kuru bērns ir “saslimis” ar garlaikošanos. Ko darīt vecākiem, ja bērns arvien biežāk sāk uzdot šādu jautājumu? Pirmais ieteikums – vecākiem nav jābūt “ugunsdzēsējiem”, kas vienmēr izdomās jautru nodarbošanos. Šāda ir psihologu pamācība vecākiem, kuru bērni mēdz sūdzēties par garlaicību. Taču slimības bacilis pats neizzudīs, tādēļ pašplūsmā garlaikošanos atstāt nevajag. Ja garlaikošanās ir sākusies, tā visbiežāk plešas plašumā, nevis sarūk pati no sevis. It sevišķi, ja vecāki jūtas atbildīgi par to. Tā var kļūt kaitinoša un sākt piemeklēt bērnu pat tādos brīžos, kad pret to neko nevar iesākt – sabiedriskajā transportā, braucot mājās no bērnudārza vai skolas, gaidot pie kases veikala rindā. Tā var atnākt brīdī, kad vecāki ir parūpējušies, lai atvasei būtu, ar ko nodarboties. Mājās ir jaunākās rotaļlietas, kuras reklamē televizora ekrānā, ledusskapī ir pārtika, kura tikai jāizņem no iepakojuma, bet skolas vecuma bērns brīvdienu rītā pienāk pie vecāku gultas un saka: “Man nav, ko darīt, gribu ēst!”

Kā tas varēja sākties?
Kaut arī mēdzam pasmīkņāt par vecmāmiņu teikto “Kad es augu, mana vienīgā rotaļlieta bija lupatu lelle un koka klucīši”, tajā ir liela daļa patiesības. Bērnu garlaikošanās par masveida problēmu ir kļuvusi pēdējos gados, un psihologi tam ir atraduši izskaidrojumu. Bērniem ir ļoti daudz ārējo stimulatoru, kas novērš viņu uzmanību no tā, lai viņi paši izdomātu sev nodarbošanos, norāda dāņu pedagogs, ģimenes terapeits un daudzu grāmatu par bērnu audzināšanu autors Jespers Jūls. Dažādās intervijās, interneta portālos, semināros un lekcijās terapeits vērš vecāku uzmanību uz problēmu, ko sabiedrībā ienesusi tehnoloģiju attīstība. Ārējās stimulācijas pārdozēšana – šādi pedagogs skaidro situāciju. Bērns pat vēl nemāk runāt, kad viņu televizora ekrānā aizrauj reklāmas, kustīgās bildītes un dažādas vides reklāmas. Pēc tam viņš iemācās runāt, multfilmu skatīšanās kļūst par ikdienas nodarbi, datorspēles – par neatņemamu sastāvdaļu.
Ārējai efektu stimulācijai bērni ir pakļauti visas dienas garumā, arī skolā, un daudzi vecāki tai pakļaujas arī mājās. Daļa vecāku grib sniegt bērnam labāko un jūtas atbildīgi par to, ka bērnam ir garlaicīgi, tādēļ izdomā, kā bērnu nodarbināt. Daļa pieaugušo grib pēc darba dienas vienkārši atpūsties un ļauj bērnam pie televizora pavadīt garas stundas vai arī sūta bērnus pēcpusdienās uz dažādām nodarbībām, lai bērns negarlaikotos. J. Jūls ierosina: “Ļaujiet bērnam garlaikoties! To jūs varat darīt ar tīru sirdsapziņu.”

Trūkst brīvā laika
Vairums bērnu jūt nepatīkamu satraukumu, kad viņiem ir garlaicīgi, un šo trauksmi viņam sevī nav viegli nomierināt. Trauksme rodas, jo bērns ārējo stimulu dēļ ir pieradis būt par patērētāju, bet viņa radošums snauž. Lai atmodinātu radošumu un fantāziju, vecākiem ir jāļauj bērnam garlaikoties, skaidro J. Jūls. Kad bērns ir uzvilcies no domas, ka viņam ir garlaicīgi, vecāku ieteikumi, kas nav saistīti ar interesantu izklaidi, tiek noliegti. Palasīt grāmatu, uzzīmēt kaut ko vai sakārtot savu istabu – šādi ieteikumi bērnu vēl vairāk satracina. Ko darīt? Nevajag pakļauties spiedienam un, piemēram, ieslēgt televizoru. Klusums daudzus biedē, arī pieaugušos, taču tas pamodina bērnā fantāziju, un viņš pēkšņi saredz sev apkārt lietas, ar ko spēlēties. Ļaut garlaikoties – tas ir veids, kā atrast iekšējo līdzsvaru un mieru – neatkarīgi no vecuma. Tas ir veids, kā izkļūt no atkarības pēc nemitīgas ārējas stimulācijas, kas neprasa līdzdalību. Tas ir nepieciešams, lai bērns iemācītos pats atrast sev patīkamu nodarbošanos.
Sekošana radošumam un fantāzijai attīsta bērnu. Rezultātā viņa pašapziņu nespēs ietekmēt nenozīmīga kritika un viņam nebūs nepieciešama nemitīga uzslavēšana, lai kaut ko paveiktu. Tie ir ieguvumi, kas rodas, ja bērns iemācās būt radošs. Tas sekmē patstāvīgumu bērnos. Mūsdienās tas ir īpaši svarīgi, jo vecāki saplāno bērna dzīvi līdz sīkumiem. Bērni vairs neizaug pagalmos, un sliktā puse šādas pieredzes trūkumam – bērniem nav sava brīvā laika, ko viņi izmanto pēc sava prāta. Viņu vietā nodarbošanos izdomā audzinātāji, skolotāji, pulciņu vadītāji, vecāki, vakarā viņus izklaidē televizors.

Nodarboties ar nekā nedarīšanu
Praktisks padoms, kas ierosinās bērnu darboties – vecākiem jāgarlaikojas kopā ar bērniem, vismaz iesākumā. Nebūs godīgi, ja mazais tiks nosūtīts uz savu istabu vai rotaļlietu stūrīti garlaikoties, kamēr vecāki turpinās skatīties televizoru. Viņš nesapratīs, kas jādara, un vēlamā rezultāta vietā viņš var sākt darīt kaut ko muļķīgu un destruktīvu, piemēram, kaut ko plēst. Garlaikojieties kopā! Tas neizbēgami iemācīs sarunāties vienam ar otru. Tas iemācīs bērnu pārvarēt nemieru, kas rodas no klusuma un garlaicības. Tas ir ceļš, kā sabiedrībā uzturēt līdzsvarā patērētāja lomu.
Pavisam no patērētāja lomas, kas atkarīga no ārējiem stimuliem, sabiedrība nespēs atteikties, taču pieaugušo ziņā ir nospraust robežas, pauž J. Jūls. Pieaugušo ziņā ir iemācīt bērniem kontrolēt dzīvi, lai mantas, lietas, jautras izklaides nenomāktu viņu radošo spēku.

baro sevi ar jaunām mantām

GATIS BUŠS, PSIHOTERAPEITS

Gan četru, gan desmit gadu vecumā bērni vecākiem sūdzas, ka viņiem ir garlaicīgi. Tas nozīmē, ka bērns nav iemācījies pats sev atrast nodarbošanos. Tā ir nodarbe, kas ir jāiemācās. Tas ir process, kas jāapgūst ilgākā laika periodā. Vecākiem, kuru bērni sūdzas par garlaikošanos, ir svarīgi pamanīt bērna iniciatīvu. Bieži gadās, ka vecāki apgalvo – manu bērnu nekas neinteresē, viņam viss ātri apnīk. Tā nav tiesa. Katram bērnam noteikti ir intereses, kuras viņu aizraus, tikai jāatrod, kas tas ir. Kad bērns sūdzas par garlaikošanos, ir aplami viņam pirkt arvien jaunas rotaļlietas. Cerības, ka jaunās mantas spēs ilgāku laiku noturēt uzmanību, nepiepildīsies. Šādā veidā vecāki mēģina bērna vietā atrisināt problēmu, taču ar jaunas mantiņas iegādāšanos to izdarīt nav iespējams. Jaunas rotaļlietas nozīmē jaunu izklaidi, taču bērnam ir jāapgūst prasme pašam atrast sev nodarbošanos, nevis izklaidi.
Der atcerēties vecmāmiņu stāstus par to, kā viņas izaugušas bez rotaļlietām, vai par to, ka vienīgā rotaļlieta bija koka klucīši. Tas attīsta bērnā dažādas spējas.
Bērni, kuri neiemācās atrast sev piemērotu nodarbošanos, pieauguši turpina darīt to pašu – pabaro sevi ar jaunām mantām.

PIEREDZE

Prot it visur atrast nodarbošanos

Manas spilgtākās atmiņas par spēlēšanos bērnībā – frizūru taisīšana uz pļavas cinīšiem. Pinu un griezu tos, it kā tās būtu cilvēku galvas. Spēlēšanās bērnam ir svarīgākā nodarbošanās. Ir bērni, kuri neprot spēlēties, ja pieaugušais nespēlējas kopā ar viņu. Šāds bērns garlaikojas, ja jāspēlējas vienam, jo neprot būt viens. Labs veids, kā sekmēt bērna spēju pašam atrast nodarbošanos, kopš agras bērnības ļaut izmantot spēlē sadzīves priekšmetus. Esmu pārliecināta, ka tas bērnos attīsta prasmi it visur atrast sev nodarbošanos. Bērns spēlējoties var izmantot aizkaru un iztēloties, ka tā ir grezna kleita. Bērns izmanto tukšos iepakojumus no precēm un iztēlojas, ka ir veikalā iepircies un atnesis mājās nepieciešamās lietas. Tas viss noder gan sadzīvisku iemaņu radīšanai, gan sekmē fantāzijas attīstīšanu.
Vēl viena mana pārliecība – ir obligāti jāierobežo laiks, ko bērni pavada pie datora. Bērns, kurš stundu lūrējis datora ekrānā, vienkārši kļūst par robotu bez smadzenēm.
ZANE, 2 BĒRNU MĀMIŅA

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ļaujiet bērnam garlaikoties!

Kategorijas