Mājās, nevis bērnudārzā

2013. gada 27. septembris 00:00

Mājas bērns. Šādi parasti tiek saukts divgadnieks, trīsgadnieks vai četrgadnieks, kurš dažādu iemeslu dēļ neapmeklē bērnudārzu, bet dienas vada mammas, omītes vai cita pieskatītāja paspārnē. Kāds nav sagaidījis rindu uz pašvaldības dārziņu, cita vecākiem principā šķiet nepieņemama doma atdot savu mazulīti striktajā iestādē, vēl kāds protestē, nemitīgi slimojot vai rīkojot skaļus rīta tračus. Lai kā arī būtu, mammām un tētiem svarīgi parūpēties, lai atvasīte līdz iešanai skolā ne tikai apgūtu vecumam atbilstošās intelektuālās prasmes, bet arī mācētu sevi apkalpot un draudzēties, norāda psiholoģe Aiga Jankevica.

Laiks jāpavada jēgpilni
Speciālistu vidū pastāv uzskats, ka bērna attīstībai līdz trīs gadu vecumam pilnībā pietiek tikai ar mammu un tēti. «Taču nevar teikt, ka 21. gadsimtā tas īsti darbojas. Ja vecāki ir stresā, ka netiek uz darbu, jo mazajam nav pienākusi rinda uz bērnudārzu, nezinu, vai viņa bērnam būs labs atbalsts. Drīzāk, ja vecāki ir apmierināti ar sevi un apzināti izvēlējušies šo situāciju, viņi var pilnvērtīgi nodrošināt sava bērna attīstību,» min psiholoģe, vēršot uzmanību uz negatīvo emocionālo fonu, kas nereti pavada mājas bērna audzināšanu. Bieži vien vecākos rūgst neapmierinātība par atvases neiekļūšanu bērnudārzā – kā tad tā, man taču solīja, man pienākas, biju tam sagatavojies –, kas nomāc visu «mājās būšanu». Tomēr ir ļoti būtiski šo laiku, kaut līdz piecu gadu vecumam, kad sākas obligātā sagatavošanās skolai, pavadīt jēgpilni, pārliecināta A.Jankevica.
«Ja mazais neapmeklē bērnudārzu, noteikti jārod iespēja viņam iziet ārpus mājas. Tās varētu būt tā saucamās bēbīšu skoliņas, dažādi rīta pasākumi vai nodarbības – kā nu kurā vietā tās tiek organizētas. Vienu vai vairākas reizes nedēļā aizvest bērnu, lai viņš varētu satikties ar citiem bērniem, padziedāt, padancot, pastrādāt ar pirkstiņiem. Bieži šādās nodarbībās mazais ir kopā ar mammu. Tas ir ļoti labi, jo ne tikai stiprina attiecības, bet arī dod ierosmi, kā darboties ar bērnu mājās,» risinājumu iesaka psiholoģe.

Svarīga sadarbība ar
vecākiem
Ikdienā strādādama pirmsskolas izglītības iestādē, A.Jankevica praksē novērojusi, ka tomēr pastāv liela atšķirība starp bērniem, kuri apmeklē bērnudārzu, un tā saucamajiem mājas bērniem, kuri kādā brīdī piepulcējas dārziņa kolektīvam. «Lielākoties šie bērni atšķiras pašapkalpošanās un saskarsmes iemaņu ziņā. Piemēram, spējā pašam paēst, saģērbties, aiziet uz tualeti, veidot un uzturēt attiecības ar vienaudžiem. Nevaram arī īpaši pārmest, jo mājas bērniem nav tādas pieredzes būt lielā grupā. Mājās parasti ejam vieglāko ceļu, piemēram, palīdzot mazajam paēst. Taču nevar teikt, ka tas būtu nepareizākais, jo, tēlojot lidmašīnīti, kas piegādā un mutē «izkrauj» ēdienu, jokojoties un spēlējoties, bērns ne tikai paēd, bet ir kopā ar vecākiem,» spriež speciāliste. Viņa mudina ievērot līdzsvaru, jo, izdarot visu bērna vietā, liedzam viņam attīstīt patstāvību un pašam nonākt līdz vajadzīgajiem secinājumiem.
«Ienākot jaunam bērnam dārziņā, uzreiz vedinām viņu pašam darboties. Ne vienmēr mazais ar prieku atsaucas, tāpēc ļoti svarīgi panākt sadarbību ar vecākiem. Lai viņi nevis pēc pirmā pieprasījuma saģērbj atvasi, bet ļauj darīt pašam. Kaut vai jokojoties un spēlējoties – vienu zeķi es, otru tu!» iesaka A.Jankevica.

Meklē alternatīvas izglītības iespējas
Līdz piecu gadu vecumam mājās parasti paliek vai specifiskas privātās mācību iestādes izvēlas to bērnu vecāki, kuri neatzīst valstī pieņemto pirmsskolas izglītības sistēmu. «Lai arī ir iespēja, šo vecāku pārliecība neļauj sūtīt atvasi grupiņā, kurā ir 26 vai vairāk bērnu. Skaits gan parasti nav noteicošais. Svarīgs saturs. Uzsverot, ka vēlas, lai bērns būtu radošs, nekļūtu tikai par izpildītāju, vairāk vadītos pēc savām izjūtām, nevis pulksteņa, viņi meklē alternatīvas izglītības iespējas. Tās arī iespējams atrast. Piemēram, ir Valdorfa, Montesori pedagoģijas vai latviskās dzīves ziņas skoliņas. Taču jādomā, kas būs tālāk,» teic psiholoģe.
Vēl lielajā bērnudārzā parasti «neierakstās» bērni ar speciālajām vajadzībām, lai gan pirmsskolas izglītības posmā nevajadzētu būt šķēršļu iekļaujošajai izglītībai, pārliecināta speciāliste. Jautājums, vai iestādes vadība ir gatava šiem bērniem panākt solīti pretim. «Es nerunāju par ļoti smagiem gadījumiem, bet, ja mazajam redzes korekcijas nolūkos ir «aizlīmēta» actiņa, viņš klibo, cieš no kādas alerģijas, nedaudz lēnāk strādā vai viņam piemīt valodas attīstības problēmas, nedomāju, ka viņa vieta ir speciālā grupā vai mācību iestādē,» pauž A.Jankeviča.

Izmanto slimošanu savā labā
Speciāliste min, ka atsevišķās situācijās tiešām ir vērts izņemt mazo no bērnudārza. Piemēram, ja viņš visu dienu ārkārtīgi pārdzīvo šķiršanos no mājām un tāpēc nespēj koncentrēties nodarbībām. Taču šādu gadījumu nav daudz, un lēmums parasti tiek pieņemts, iesaistot grupas audzinātāju, iestādes vadību un atbalsta personālu. Biežāk gan notiek tā, ka par bērna mājās palikšanu izšķiras tikai vecāki, jo nevar izturēt, ka mazais, piemēram, sācis nemitīgi slimot vai rītos sirsnīgi raud. Psiholoģe pārliecināta, ka tomēr tas nav iemesls, lai nelaistu atvasi dārziņā.
«Tā ir ļoti ierasta parādība, ka bērni, īpaši jaunākā vecuma, slimo, sākot bērnudārza gaitas. Katrs atnāk no savām mājām un vienkārši «apmainās» ar vīrusiem – imunitāte to uzķer un kā nu katram reaģē,» stiprināt bērna spējas pretoties slimībām mudina A.Jankevica. Tā vietā gan vecāki nereti padodas katra sīkākā simptoma priekšā, un mazais to steidz izmantot savās interesēs. «Sapulcēs parasti oponēju medmāsām, kuras uzskata, ka nedrīkst «iesnainu» bērnu vest uz dārziņu. Bērns ļoti ātri iemācās, kad var palikt mājās – pasūdzas, ka sāp vēders, galva vai parādījušās nelielas iesnas, un viss. Viņš tiek atstāts nedēļu, divas mājās, un adaptēties bērnudārzā paliek aizvien grūtāk,» raksturo psiholoģe, piebilstot, ka ilgstošu slimošanu mēdz izraisīt arī psiholoģiskas problēmas. Piemēram, vecāku nedrošība un nepārliecinātība, ka bērnudārzs atvasei ir piemērotākā vieta. Mazais to sajūt un «izvēlas» palikt mājās.

Manam bērnam tā bija labāk
Linda (30), sešgadīgā Toma mamma
◆ Mans vīrs ir militārpersona, tāpēc saskaņā ar Latvijas likumdošanu dēlam tika piešķirta vieta bērnudārzā ārpus rindas. Tomam nebija vēl divu gadiņu, kad viņš sāka iet dārziņā, bet drīz vien sapratām, ka viņš tam vēl nav gatavs. Pirms tam puikam ar veselību viss bija labākajā kārtībā. Pat 18 grādu salā varēja skriet pa āru plikām rokām, un nekas nenotika. Taču te uzreiz – trīs dienas paiet bērnudārzā un divas nedēļas slimo. Nolēmām, ka ņemsim Tomu laukā no dārziņa. Tā nebija liela problēma, jo arī es dzīvoju pa māju. Skaidrs, ka bija jādomā, ko darīt tālāk, jo visu dienu viņš nevar pavadīt ar mani vien. Tomam bija vajadzīgi vienaudži. Tāpēc sākām apmeklēt bērnu un jauniešu centru, kur trīsreiz nedēļā tika organizētas nodarbības tiem, kas neiet bērnudārzā. Arī mājās īpaši piedomāju, lai dēls laiku pavadītu saturīgi. Daudz runājām, lasījām grāmatas, iesaistījām viņu mājas darbos. Daudzi gan mums pārmeta, ka nelaižam Tomu dārziņā – viņš neiemācoties patstāvību. Tomēr uzskatu, ka dēlam šis bija vispiemērotākais modelis. Patlaban viņš iet skolā sagatavošanas klasē. Sākumā gan paslimoja, gan paraudāja, bet tas ātri vien pārgāja.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mājās, nevis bērnudārzā

Kategorijas