Veterinārārsta darbs kā dzīvesveids

2011. gada 9. maijs 12:54

1544

«Mīli savu darbu vai nemīli - tam nav sakara ar profesiju. Katram cilvēkam tā ir daļa no dzīves, un dzīvi nevar sadalīt,» teic ne vien mūsu valstī, bet arī starptautiskajā apritē pazīstamais veterinārārsts Juris Tolpežņikovs.

«Šodien piestrādāju par sanitāru,» smaida LLU Veterinārmedicīnas fakultātes Zirgu klīnikas vadītājs Juris Tolpežņikovs, zāļu sistēmā nomainīdams tukšo lidokaīna devas trauku pret pilnu. Ķēvei Formai, protams, nav ne jausmas, ka tā ir daktera pirms dažām stundām rūpīgi veiktā koliku operācija, kas atbrīvojusi no mokošajām vēdersāpēm. Bet, kas zina, - varbūt arī ir. Forma rāmi un uzticīgi ļauj pārbaudīt, vai šķidrums pa iedurto adatu plūst, kā nākas. Un tad, starp turpmākajām manipulācijām ar sistēmas traukiem, atliek laika arī mūsu sarunai.

- Intervijās ar cilvēkiem, kuri šķiet kā savam darbam radīti, nereti atklājas, ka specialitātes izvēle bijusi nevis mērķtiecīgs solis, bet drīzāk nejauša sagadīšanās. Vai tas maz iespējams?

Savā ziņā tāds ir arī mans gadījums. Tēvs bija ārsts, un droši vien cerēja, ka arī dēls pievērsīsies cilvēku medicīnai. Bet es pusaudža gados sāku neiet uz skolu, klenderēju apkārt ar kompāniju. Slikti draugi? Varbūt arī nemaz tik slikti nebija. Kā tagad partijās - lāga cilvēki sanāk kopā un paliek par neliešiem. Mammas tādos gadījumos mēdz meklēt, kurš tas sliktais draugs, bet patiesībā katrs pats ir par sevi atbildīgs un pats vainīgs. Astoto klasi beidzu ar avansā ieliktām atzīmēm un norunu, ka savā skolā vairs nesperšu kāju. Bija skaidrs, ka vidusskola nav priekš manis. Patiesībā nebiju priecīgs par sevi. Jutu, ka Rīgā palieku slikts cilvēks. Māsu skolā stipendijas deva tikai sekmīgajiem. Bet Daugavpils pusē varēja izmācīties par veterinārfeldšeri, un, kā es tagad teiktu, - Dievs mani aizsūtīja uz Bebreni. Uz vietu, kur satiku kolosālus cilvēkus, kur pavērās cita pasaule.

- Varbūt pats jau bijāt guvis mācību un kļuvis cits cilvēks?

Iestājeksāmenus noliku uz piecniekiem, bet raksturojums, kā varat iedomāties, nebija tas labākais. Lika rakstīt solījumu, ka uzvedīšos kārtīgi. Rakstu, ka centīšos, bet mani palabo: nevajag, lai censtos, bet - lai uzvestos. Kā teicis kāds gudrais: jādara viss, ko bērns grib, jo tikai tā vari saglabāt cerību, ka no viņa izaugs bandīts. Tas, kas mani šajā skolā pārsteidza un acīmredzot arī pamazām mainīja, bija normālās sarunas, pedagogu ārkārtīgā cilvēcība un vienlaikus prasīgums. Par pīpēšanu tur necepās, bet disciplīna bija stingra. Vienubrīd līdz ar dažiem citiem tiku izmests no kopmītnēm, īrējām dzīvokli, bet pēc laika mūs piespieda nākt atpakaļ. Taču pats galvenais - nevienā brīdī nejutāmies pazemoti. Skolu pabeidzu ar labām atzīmēm un «zaļo karti» uz augstskolu. «Pa ceļam» vēl pastrādāju kolhozā «Suntaži» par vetārstu. Iestājies Lauksaimniecības akadēmijā, pārcēlos uz Rīgu. Naktī strādāju slimnīcā par sanitāru, lai būtu sava iztikšana, un mācījos ķīmiju. Jāatzīst, uz Alma mater nācu kā uz gaismas pili, taču drīz vien sapratu, ka te nebūs tādu attiecību kā tehnikumā, ka profesionālā vidē mēdz būt arī daudz ārišķības. Taču tas nenozīmēja attieksmes maiņu pret pašu profesiju - tā man patika un joprojām nav «raspatikusi».

- Kā tas nācās, ka īpaši pievērsāties zirgiem?

Ja man kāds piektajā kursā būtu vaicājis, ar kādiem dzīvniekiem nestrādāšu, atbildētu - ar zirgiem. Varbūt nebija gadījušies pareizie skolotāji, bet šie dzīvnieki man šķita lieli, dumji un bīstami. Sākumā vairāk ārstēju cūkas, govis. Pēc tam vienu laiku suņus un kaķus. Bet gadījās tā, ka kolēģis, kas strādāja ar zirgiem, aizgāja no darba un «pāradresēja» tos man. Pirms tam kopā ar viņu biju Tērvetē veicis tādu kā akorda darbu - simts ērzeļu pa abiem izkastrējām. Zirgu audzētāji uzzināja, sāka zvanīt un interesēties. Drīz vien sapratu, ka no šīs jomas netikšu vaļā. Tas bija deviņdesmito gadu sākumā, un tagad varu teikt, ka zirgs ir viens no cilvēkam draudzīgākajiem un inteliģentākajiem dzīvniekiem.
- Kopš tā laika būsiet izārstējis simtiem pacientu. Atmiņā droši vien paliek tie smagākie gadījumi?
Neteikšu, ka tā. Dažreiz operācija gana sarežģīta, bet ātri aizmirstas. Gandarījums, protams, ir ikreiz, kad pacients izveseļojas. Jāpiebilst arī, ka veterinārajā medicīnā ārsta un pacienta attiecībās pa vidu ir moderators - dzīvnieka saimnieks. Vajag, lai arī viņš uzticas. Faktiski es strādāju ar saimnieka rokām, un operācija ir tikai daļa no procesa. No pēdējā laika komplicētākajiem gadījumiem atceros kājas lūzumu kādam kumeļam pagājušajā gadā. Nepatīkamā vietā bija lūzis, vēlu atveda, varēja būt arī slikts iznākums, bet izdevās saārstēt tā, ka tagad skrien un pat neklibo. Koliku operācijas zirgiem nekad nav standarta - kad griez vēderu vaļā, lai izmeklētu 40 metrus zarnu, esi gatavs uz visu, un viss arī ir bijis. Ja acīmredzami mirstošu zirgu dabū veselu, - tā ir bauda. Bet droši vien visu mūžu atcerēšos arī to govi pašā manas vetārsta prakses sākumā, kurai nebiju uzstādījis pareizo diagnozi. Tā ir, ka mācāmies ne vien no grāmatām, ko sarakstījuši par mums gudrāki autori, no kolēģiem semināros un konferencēs, bet reizēm arī no savām kļūdām.

- Vai veterinārārsti savā starpā konsultējas arī par konkrētiem slimniekiem? Kāda loma jūsu profesijā ir personīgajai saskarsmei ar kolēģiem?

Astoņdesmito gadu beigās man radās iespēja nodibināt kontaktus ar ļoti zinošiem profesionāļiem Amerikā. Pavadīju mammu braucienā pie sen neredzētiem radiem, bet ceļojums izvērtās par praksi. Bibliotēkā atradu enciklopēdisku izdevumu ar ziņām par 50 tūkstošiem valsts veterinārārstu. Trīs dienas un naktis šķirstīju cauri, meklēdams un izrakstīdams latviskus vārdus un tālruņu numurus. Tā arī radās daudzi kontakti, tostarp ar, nebaidīšos teikt, vienu no spožākajiem ASV veterinārārstiem Andri Kaņepu, un viņš joprojām ir autoritāte, pie kuras varu vērsties jebkurā laikā. Uzklausīs, kas par lietu, mirkli paklusēs, padomās un tad sāks runāt tā, it kā viņa priekšā būtu grāmata ar visiem konkrētās situācijas piemēriem, skaitļiem un procentiem. Apbrīnojams profesionālis un cilvēks! Kaut nakts vidū atsauktos Sveins Bake Norvēģijā. Esmu konsultējies arī ar kolēģiem Dānijā, Somijā. Dažu citu tuvējo valstu veterinārārsti savukārt vērsušies pēc padoma klīnikā pie mums. Viens no pēdējiem kopīgajiem projektiem ir Baltijas Veterinārās homeopātijas biedrības dibināšana. Tā ir interesanta un aizraujoša ārstniecības joma, kurā patlaban apgūstam tikai pirmo līmeni, un acīmredzot mācīšos līdz savai nāves stundai.

- Esat ar savām daktera prasmēm plaši pazīstams zirgu audzētāju vidū, arī gaidīts vieslektors LLU studentu auditorijā, bet uzvārdam priekšā nav oficiālā «dr.» Vai zinātniskajam grādam būtu kāds sakars ar iepriekš minēto nepatiku pret «ārišķībām»?

Tēvam bija augsti sasniegumi zinātnē, un šajā ziņā viņa priekšā jūtos mazliet neērti. Pirms sešiem gadiem aizstāvēju maģistra darbu par zirgu zobu slimībām Latvijā. Būtu materiāls arī doktora darbam, taču pašreizējā dzīves posmā tā nesanāk prioritāte.

- Kāda tad ir jūsu šābrīža ikdiena?
Braucieni pie pacientiem, darbs klīnikā, bērni un ģimene mājās. Pirms gadiem pieciem ar sievu Daci pārcēlāmies uz Valgundi. Iegādājāmies visai nolaistu īpašumu ar 300 kvadrātmetriem, kas pamazām savesti kārtībā. Tur arī rit mūsu mājas dzīve - pieci bērni, mēs, divi lielie, un kaķis. Pirmā sieva dzīvo Suntažos, pieciem vecākajiem bērniem jau sava dzīve, bet tāpat uzturam kontaktus un jūtamies kā viena ģimene. Dace ir veterinārārste, bet arī atzīta rokdarbniece - ar krustdūrieniem izšuj fantastiskas gleznas. Es to nevarētu, bet līdzi turēšanai esmu iekārtojis savu darbnīcu un jau izgatavojis šādas tādas saimniecībā noderīgas lietas - beņķīšus, galdiņus.

- Saistībā ar profesijas izvēli pieminējāt Dieva roku, vai ticat, ka tā joprojām jūs vada?

Tobrīd man ar Dievu nebija nekādu attiecību. Un arī labu laiku pēc tam - ja nu vienīgi kādreiz sašutuma vai neizpratnes brīžos gribējās izsaukties - ko tu tur, Dievs, dari un kāpēc? Bet visu pārvērta kāda tikšanās astoņdesmito gadu beigās Suntažos. Tolaik nodarbojos ar ūdensslalomu, trenēju arī jauniešus un kopā ar viņiem piedalījos Latvijas čempionātā. Trase togad bija līdzās baznīcai, un vienubrīd skatos - pa krauju lejā cauri dubļiem nāk mācītājs. Tas bija Ivars Ābels. Mans klasesbiedrs. Pēc dievkalpojuma viņš atbrauca pie manis mājās, un runājām par to, kā pasaule uzbūvēta. Dieva meklēšana - tā ir personīga lieta. Neapgalvošu, ka luterāņu baznīca būtu tā labākā vieta, kur Viņu iepazīt, tomēr nu jau ilgus gadus esmu šīs draudzes loceklis, un jāatzīst, ka, tāpat kā mācītājs sprediķī liek paskatīties uz sevi no malas, tā arī paši celtnes torņi spēj atgādināt, ka neesi pasaules naba.

- Bībele gan liek saprast, ka cilvēks ir radības kronis. Vai tas nenozīmē arī pārākuma izjūtu mūsu attieksmē pret dzīvniekiem?

Vai saimnieks uz savu māju skatās no augšas? Saimnieks viņš ir tieši tāpēc, ka par savējiem rūpējas - vai tā būtu zeme, dzīvnieki, vai kalpi. Izturēties ar cieņu arī pret to, kas, iespējams, nonāks uz tava šķīvja, - tā ir īsta saimnieka attieksme. Šajā sakarā sašutums par musulmaņu kaušanas tradīcijām ir mazizglītotu cilvēku čalas. Ja gadītos pavērot, kā šis process notiek dažā latviešu lopkautuvē, mums paliktu kauns. Ja gribat jautāt, vai pakļauts, iesprostots un liktenim nolemts dzīvnieks var būt laimīgs, mana atbilde būs - var. Tā ir Bābeles valoda, kādā ar viņiem saprotamies, un dzīvnieki nāk pie mums. Ja zirgam būtu kaut mazākais funktieris mūs nosist, vai mēs varētu izglābties? Taču nē.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Veterinārārsta darbs kā dzīvesveids

Kategorijas