Mēs esam starp jums

2013. gada 4. oktobris 00:00

438

„Gulbenē vislielākā problēma ir rehabilitācijas iespējas, jo nav ne masāžu, ne vingrošanas iespēju tieši cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Kad Rīgā ārstiem stāstām, ka mums tādu nav, tad viņi nesaprot, kā var tā būt,” saka Gulbenes 2.vidusskolas 7.b klases audzēkņa Matīsa mamma Inga Baranņikova.
Par šo un citām problēmām, ar kurām jāsastopas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, Gulbenes 2.vidusskolā notika diskusija „Mēs esam starp jums”, kurā piedalījās vecāki, skolēni, pašvaldības deputāti, speciālisti un sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Diskusiju ir paredzēts turpināt.

Vairāk par visu informēt
„Ar nobrauktuvēm, uzbrauktuvēm un ceļiem gan jau paši tiksim kaut kā galā. Arī skolā puslīdz normāli tiekam ar visu galā,” saka Inga, kura jau otro gadu ir dēla asistente, kas Matīsam ir blakām gan mājās, gan skolā. Viņa uzskata, ka arī Matīsam ir labāk, ka viņa asistente ir mamma, nevis svešs cilvēks, jo māte dēlu labāk izprot.
„Ja es gribu, lai Matīss ir sabiedrībā kopā ar visiem, lai mācībās tiek visiem līdzi, man tas ir jādara. Pagaidām man nav laika domāt par to, kādas būs Matīsa darba iespējas, kad būs pabeigta skola. Ja būs iespējams kaut ko atrisināt uz vietas, tad risināsim. Gulbenē ir Juridiskās koledžas filiāle, kāpēc neizmantot šo iespēju?” spriež Inga.
I.Baranņikova atzīst, ka par nodarbībām, kas palīdzētu dēlam uzlabot veselību, viņa būtu gatava maksāt arī pati, bet, ja tās notiek ceturtajā stāvā vai pagrabstāvā, tad cilvēkam ar kustību traucējumiem tur nav iespējams nokļūt.
Matīsa mamma arī vēlētos, lai Gulbenes pilsētas sociālais dienests būtu pretimnākošāks. „Lai nebūtu tā, ka es nāku pie viņiem un kaut ko lūdzu, bet, ja dienesta speciālistiem ir jaunākā informācija, kas ir būtiska saistībā ar manu dēlu, lai viņi tajā padalās ar mani, atsūtot elektronisko vēstuli vai zvanot pa tālruni, piemēram, ka pienākas atlaides kartes elektrībai. Man nav laika nepārtraukti apmeklēt šo dienestu. Arī tas, ko mums ir izdevies panākt, piemēram, stāvlaukums pie skolas, uzbrauktuve pie mājas, ierīce, lai Matīss varētu pārvietoties pa kāpnēm, ir pašu neatlaidība. Arī par iespēju būt par Matīsa asistenti, mani informēja viņa klases audzinātāja,” stāsta Inga.

Negribas būt lūdzējam
Andris Vītols no Galgauskas pagasta, kurš pārvietojas ratiņkrēslā, Gulbenes bibliotēkā strādā jau deviņus gadus. Darba iespējas viņam radās, izmantojot Nodarbinātības valsts aģentūras subsidēto darba vietu invalīdam bezdarbniekam. Pēc noteiktā gada Andris joprojām turpina strādāt. „Man būtu grēks sūdzēties, bet ir cilvēki kuri dzīvo laukos, kam aktuāla ir iespēja izkļūt no mājas. Ja man nebūtu iespējams nopelnīt naudu, lai samaksātu cilvēkiem, kuri var man palīdzēt, tad es nevaru iedomāties, kā tiktu galā. Aizejot uz pašvaldību, man atbild, ka viņiem neesot cilvēka, kas prot strādāt ar āmuru un naglām, lai palīdzētu man atjaunot uzbrauktuvi pie mājas. Līdzīgi ir ar citām problēmām, piemēram, ziemā pagalms pilns ar sniegu. Zvanīju pašvaldībai, bet nesaņēmu palīdzību. Vairākas reizes iestigu ar mašīnu un nācās pašam meklēt palīdzību, lai izkļūtu,” stāsta Andris. Viņš uzskata, ka novadā trūkst cilvēka, kas apkopotu visu informāciju, pie kura varētu vērsties un uzzināt visu jauno. „Mums jau stāsta, ka ir labais cilvēks – sociālais darbinieks, kas par visu ir lietas kursā, bet tas kaut kā nefunkcionē. Es personīgi ļoti maz ko esmu prasījis sociālajam dienestam un pat tajos gadījumos, kad esmu to darījis, saņēmu atbildi, ka palīdzēs, bet vienalga aizmirst to izdarīt. Negribas būt lūdzējam,” saka A.Vītols.

Cenšas cilvēkiem palīdzēt
Gulbenes novada domes deputāts Valtis Krauklis apliecina, ka pašvaldība cenšas šiem cilvēkiem palīdzēt, bet daudzi jautājumi nav sakārtoti valsts līmenī. „To es uzskatu par lielāko problēmu. Tas ir saistīts ar šo cilvēku rehabilitāciju, iespēju nokļūt pie ārsta un tamlīdzīgi. Uzskatu, ka Gulbenē daudz kas ir arī paveikts,” norāda V.Krauklis.
Gulbenes novada sociālā dienesta vadītājs Jānis Antaņevičs skaidro, ka Gulbenes novadā cilvēku īpatsvars, kuri pārvietojas ratiņkrēslā, nav liels. „Apzinot šīs personas, skaits tuvojās aptuveni simtam. Piekrītu, ka sociālais dienests nesniedz šiem cilvēkiem visu aktuālo informāciju, kas būtu viņiem svarīga, jo mums nav ar viņiem arī tiešā kontakta, lai to izdarītu. Domāju, ka mums pieklibo arī saikne starp sociālo dienestu un Gulbenes novada invalīdu biedrību. Vēl vairāk abpusēji ir jārunā par invalīdu problēmām un to risināšanas iespējām. Perspektīvā esam domājuši par speciāla transportlīdzekļa iegādi šo cilvēku aizvešanai pie ārsta un tamlīdzīgi. Diemžēl sociālajam dienestam tiek uzlikta arvien lielāka un lielāka nasta. Reizēm man šo darbinieku kļūst žēl, lai gan saku, ka sociālais darbs ir šo cilvēku misija. Cik ir mūsu spēkos, tik palīdzam,” saka J.Antaņevičs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mēs esam starp jums

Kategorijas