Dūnu ligzda vai lauvu bedre?

2013. gada 4. oktobris 00:00

Balta un pūkaina ligzda, kas vienā mirklī var pārvērsties par lauvu bedri vai rāpuļu terāriju. Šādu skarbu salīdzinājumu nereti izpelnās darba kolektīvi, kurus raksturo noteikts lielums – sievietes. Latvijā tas nav nekas neierasts. Uz daiļā dzimuma pleciem ir lielākā tiesa izglītības, sociālās un medicīnas aprūpes jomas un citu darbu. Cik daudz pazīstam bērnudārza audzinātājus vīriešus vai medbrālīšus?

Tieksme veidot grupiņas
«Sieviešu kolektīvi ir tajās jomās, kur atalgojums jau pēc definīcijas ir zems. Neesmu nekāda «zilzeķe» vai feministe, bet sievietēm arī vadošos amatos parasti maksā mazāk nekā vīriešiem. Tāpēc jautājums par nevienlīdzību ir aktuāls. Ja sievietes būtu nodrošinātas, aprūpētas un varētu pilnvērtīgi baudīt, piemēram, bērnu kopšanas atvaļinājumu un viņām nevajadzētu uzreiz domāt par pelnīšanu iztikai, būtu daudz vieglāk,» psiholoģe Ilze Āna min vienu no faktoriem, kas spēj radīt spriedzi sieviešu kolektīvā. Taču, lai pilnībā izprastu, kā darbojas šāda organizācija, jālūkojas daudz dziļāk, norāda speciāliste.
«Ļoti trāpīga ir atziņa, ka sieviešu kolektīvs ir noslēgta vide, kas dzīvo pēc saviem iekšējiem likumiem. Tie veidojas katrā atsevišķā kopienā. Arī tā saucamie lielie kolektīvi, kuros ir 30 vai vairāk darbinieču, parasti sadalās mazākās grupiņās, jo sievietēm vēlme draudzēties ir izteiktāka nekā vīriešiem. Jau mazas būdamas, viņas aicina līdzi draudzenīti, lai, rokās sadevušās, ietu uz pagalmu vai pat tualeti. Mēs visur gribam veidot tādas kā mazas ligzdiņas,» raksturo psiholoģe, aicinot pavērot aptuveni deviņu līdz divpadsmit gadu vecu meiteņu uzvedību. Tas ir laiks, kad viņas puiši vēl īpaši neinteresē, bet par visu svarīgāk šķiet atrast sev draudzeni un pārspriest, ko tās citas teikušas, kā paskatījušās un izturējušās. Šo uzvedības modeli sievietes parasti atkārto arī pieaugušas.

Sāncensība attīsta
«Sievietes prot radīt viegli eiforisku, bet mānīgu sajūtu, ka viss ir labākajā kārtībā, līdz viens notikums visu iegriež citās sliedēs,» turpina I.Āna. Viņa skaidro – ja izdodas izveidot līdzīgi domājušu, viendabīgu kolektīvu, atmosfēra tajā tiešām būs jauka. Taču daiļajam dzimumam raksturīga arī spēcīga sāncensība, piemēram, sieviete vīrieša dēļ parasti nepucējas tā, kā to dara citas sievietes, konkurentes, dēļ. «Tas ir viens no dzinuļiem, kas mūs attīsta. Izteikti sieviešu kolektīvi ir tendēti uz lielu izaugsmi gan sevis, gan visa uzņēmuma pilnveidošanā. Protams, turpat līdzās ir otra galējība – pārāk liela konkurence rada intrigas. Sieviešu kolektīvā tās būs vienmēr. Tomēr, lai gan tas ir liels izaicinājums, labākais ieteikums būtu intrigās neiesaistīties,» dod padomu psiholoģe. Taču mierīgi reaģēt uz to, kas notiek kolektīvā, sievietēm nav viegli. Viņas ir emocionālākas un empātiskākas nekā vīrieši, ko nosaka arī daiļā dzimuma fizioloģija un hormonu svārstības. Tāpēc pat nevērīgi izteikta frāze «kādi tev šodien mati!» vai «kas tev šodien mugurā!» spēj uzpūsties lielā emociju burbulī. «Tādos brīžos labi, ja no darba līdz mājām jāiet kāds gabaliņš. Var gadīties ieiet veikalā un sabļaut uz neveiklu pārdevēju, norādot viņas vietu. Sieviete sievietei daudz vairāk nepiedod,» ironizē speciāliste.

Nenostāties nevienas pusē
Brīžos, kad emocijas, intrigas, grūstīšanās un izrēķināšanās kolektīvā sit augstu vilni, ļoti svarīga ir vadītāja nostāja. «Sievietei vadītājai iesaku darīt visu iespējamo, lai sieviešu kolektīvs būtu saliedēts, nevis konfrontētu. Vadot vīriešu kolektīvu, palaikam var iemest ko tādu, kas izraisa konfliktiņu, – šajā procesā dzimst labas lietas. Taču sieviešu organizācijā tas nekādā ziņā nedarbosies pozitīvā virzienā. Vētras radīsies pašas, bet, ja tās vēl nāk no «augšas», būs ļoti grūti strādāt. Konfliktsituācijās parasti ieslēdzas pašaizsardzības mehānismi, kas mēdz būt arī agresīvi. Mobings un viss, kas saistās ar neieredzēšanu, ienīšanu un izstumšanu, sieviešu kolektīvā norit emocionālāk un izteiktāk. Tāpēc, ja notiek šāda «šūpošanās», vadītājai ieteiktu nekad nenostāties nevienas pusē, bet paiet nost un palūkoties uz to visu no malas. Vadītājam principā jāstāv pāri,» teic I.Āna.

«Pelēkās peles» taktika
Lai veiksmīgāk iekļautos un «izdzīvotu» sieviešu kopienā, būtu jāņem vērā vēl daži padomi, turpina psiholoģe. «Ir diezgan grūti to nedarīt, bet, ienākot sieviešu kolektīvā, nevajadzētu akcentēt savas labās īpašības un prasmes. Nelielies un nestāsti par to, kas tevī labs! Ar vīriešiem ir citādi – viņiem tieši jāsit sev pie krūts, cik es spēcīgs. Sieviete starp sievietēm, šādi rīkojoties, var iemantot vien nicinājumu un nevērību. Daudz vairāk atmaksājas pieticība. Esi «pelēka pele» un redzēsi – kļūsi par princesi!» dramatizē Ilze.
Organizācijā, kuru veido tikai daiļā dzimuma pārstāves, palīdz noturēties arī pieklājība, labvēlība, patiesums un draudzīgums. «Lai gan sieviešu kolektīvos parasti izveidojas ļoti draudzīgas attiecības, organizācijas mērķis nav radīt draugu kopu. Tai ir citi mērķi un uzdevumi, ko īstenot. Tāpēc nepieciešams darīt visu iespējamo, lai izvairītos no konfliktiem un strīdiem. Esi pieklājīga, draudzīga un patiesa, un darbavieta tev būs komfortabla un viegla,» sava dzimuma māsas uzrunā I.Āna. Ienākot kolektīvā kaut vienam vīrietim, spēles noteikumi mainās, jo sāk darboties dzimumlomas. Taču tas jau ir cits stāsts.

Dažas dzēra nervu zāles

Daina (38), skolotāja

Mazā lauku skola, kurā strādā tikai sievietes, ir mana pirmā un vienīgā darbavieta. Tāpēc nemaz nevaru iedomāties, kā būtu jauktā vai izteikti vīrišķīgā kolektīvā. Kopumā esam draudzīgas un saprotošas. Taču esmu sapratusi, ka tas lielā mērā ir atkarīgs no direktores personības. 15 gadu laikā mums viņas bijušas trīs. Visgrūtāk gāja ar pirmo. Viņa bija īsta «ragana» – izkomandēja padotās, izvirzīja neadekvātas prasības, bija ļoti aizdomīga, aprunāja. Kolektīvs bija vienkārši sašķelts, jo dažas kolēģes bija iemantojušas izteiktu direktores labvēlību, kamēr pārējās no rītiem dzēra nervu zāles, lai mierīgi izturētu dienu un visus priekšnieces «uzbraucienus». No otras puses, tas šo grupiņu «nelaimīgo» ļoti satuvināja. Bija, par ko starpbrīžos izkratīt sirdi, arī pasmaidīt vai pat sarīkot kādu sazvērestību, lai stūrī pasmietos, kā direktore atkal «iet pa gaisu». Piekrītu, tas nebija glīti, bet šajā gadījumā uztvērām to kā terapiju. Cik tad ilgi krāsim sevī visas negatīvās emocijas! Interesanti, ka tieši šajā laikā dzimušas stiprākās draudzības. Vairākas skolotājas sen strādā citur, bet vienalga bieži sazvanāmies un labprāt tiekamies. Ir, par ko parunāt un atcerēties. Grūtības tiešām apvieno. Kad direktore aizgāja pensijā, bija interesanti pavērot viņas labvēles. Pēkšņi no bravūrīgām viņas bija kļuvušas zemākas par zāli. Centās visādi pielabināties gan mums, pārējām, gan priekšniecībai. Taču zaudētu cieņu jebkurā gadījumā atgūt nav viegli. Varbūt mācījušās no šīs dramatiskās situācijas, bet abas nākamās direktores, kas bija nākušas no mūsu pašu vidus, bija pilnīgs pretstats. Skolotājas vairs netika dalītas labajās un sliktajās. Daudz biežāk braucām ekskursijās, rīkojām dažādus vakarus ar interesantu cilvēku piedalīšanos. Tāpēc droši varu teikt, ka uz darbu eju ar prieku. Ja rodas kāda problēma, mierīgi visu izrunājam. Vairs nav jābaidās, ka sauks uz «kafiju» aiz slēgtām durvīm.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dūnu ligzda vai lauvu bedre?

Kategorijas