Par vizīti naudu neprasa

2013. gada 8. oktobris 00:00

314

Ar aktivitātēm svaigā gaisā un veselīgāku uzturu vasarā izdarījām organismam labu pakalpojumu. Taču vitamīnu rezerves tērējas ātri, un nereti saaukstēšanās ir klāt līdz ar rudens lietavām. Lai retāk nāktos vērt aptiekas un poliklīnikas durvis, izmantosim iespēju – pīlādzis un melnais plūškoks par vizīti naudu neprasa.

Izmantot var visu
Pīlādzis, pīlēģis, pīleņģis, pucenis, saldoksnis, sērmūkslis, cārmuška izsenis atzīts par vērtīgu kokaugu. Mūsu senči zināja, ka pīlādzis sniedz enerģētisko aizsardzību mājoklim un papildina veselīgas pirtsslotas buķeti. Košos, ogām līdzīgos augļus novērtē ne tikai putni. Daudzu sugu, piemēram, Morāvijas un miltu pīlādža augļus uzturā labprāt lieto arī cilvēki. Pīlādžu ievākšanu gan nedrīkst nokavēt: mitrā laikā ogas saplaisā un pūst.
“Pīlādzis ir izmantojams pilnīgi viss – augļi, lapas, ziedi, pumpuri, miza. Augļus novāc no augusta līdz pat oktobra beigām,” atgādina uztura speciāliste, Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas biedre Ilze Začeste. Viņa uzsver pīlādžu augļu bagātīgo sastāvu – ābolskābe, vīnskābe, citronskābe, sorbīnskābe, dzintarskābe, cukuri, miecvielas, pektīnvielas, rūgtvielas, ēteriskās eļļas, 16 aminoskābes (lizīns, cisteīns, histidīns, arginīns, alanīns, tirozīns u.c.), minerālvielas (kālijs, nātrijs, kalcijs, dzelzs, varš, cinks, magnijs), C vitamīns, liels P vitamīna daudzums, karotinoīdi – augļos ir vairāk karotīna nekā daudzās burkānu šķirnēs (beta karotīns u.c. 0,5–4,7 mg %).
“Profilaktiski pīlādžogas var lietot arī aterosklerozes un hipertonijas gadījumā. Tautas medicīnā tās izmanto nierakmeņu un urīnpūšļa akmeņu ārstēšanā, kā diurētisku līdzekli, minerālvielu maiņas traucējumu novēršanai un menstruāciju regulēšanai, kā arī gremošanas veicināšanai. Žults ceļu ārstēšanā, anēmiju novēršanā, elpceļu iekaisumu un saaukstēšanās gadījumos,” uzskaita I. Začeste.
Kopumā pīlādžu darbība ir savelkoša, pretiekaisuma, labs polivitamīnu avots, pat ievārījumos saglabājas liela A vitamīna deva. Arī lapas satur ievērojamu daudzumu C vitamīna, bet miecvielu pīlādžu mizās ir pat vairāk nekā ozola mizās.

Rūgtumu var noņemt
Pīlādžu sastāvā esošās vērtīgās vielas, piemēram, karotinoīdi ir antioksidanti, no beta karotīna tālāk organismā sintezējas A vitamīns.
“P vitamīns lieliski stiprina asinsvadu sieniņas, uzlabo aknu darbību. Minerālvielas regulē osmotisko spiedienu, fermentu reakcijas, nervu impulsu pārvadīšanu. Aminoskābes ir būvelements, no tām organismā veidojas dažādi olbaltumi, kas nepieciešami tālākai fermentu darbībai, hormonu izveidei, imunitātes veidošanai un daudzām citām funkcijām. Pīlādži ir lielisks aminoskābju avots, tajā skaitā arī dažu neaizstājamo,” zina I. Začeste.
Tikko norautu pīlādžogu garša ir skābena līdz rūgta, bieži vien miltaina, tādēļ svaigā veidā tās izmanto reti. Īpatnējo rūgtumu var noņemt, vācot dabas velti pēc salnām vai vienu diennakti paturot saldētavā. Ērtāk izmantojami ir ēdamie, saldie jeb dārza pīlādži, ko pagaidām uzskata par ekskluzīvu augļaugu kultūru. Dažām saldo pīlādžu ogām piemīt tikko jaušams patīkams rūgtenums, bet citām miecvielu nav vispār. Kompota, želejas, sulas, sīrupa vai liķiera veidā aromāts izpaužas visā pilnībā, tie arī labi glabājas, jo tāpat kā dzērvenes satur dabisko konservantu buķeti. Saldo pīlādžu ogas var saglabāt arī svaigas – pēc novākšanas tās nomazgā, vairākas stundas apžāvē, saber polietilēna maisiņos, liek saldētavā un strauji sasaldē -18°C temperatūrā. Vēlāk var uzglabāt mazākos mīnusos, bet nemainīgā temperatūrā. Pēc atlaidināšanas ogas pilnībā saglabā savu sākotnējo konsistenci, garšu, kā arī vērtīgo bioķīmisko sastāvu, tāpēc izmantojamas sukādēm, sāļajām mērcēm. Pēdējā laikā populāra kļuvusi sukāžu gatavošana. Garšīgais un, galvenais, veselīgais našķis ir laba piedeva jogurtiem, lieliski noder konditorejas izstrādājumos.
Ogas kaltējot, I. Začeste iesaka pievērst uzmanību temperatūrai, tā nedrīkst pārsniegt 60 grādus. “Ogas žāvē siltā vietā vai arī cepeškrāsnī ar pavērtām durtiņām, lai saglabātu visas vērtīgās vielas.” Organisms būs pateicīgs, ja periodiski pagatavosit pīlādžogu uzlējumu, aplejot divas ēdamkarotes augļu ar glāzi vāroša ūdens, apsedzot krūzi ar vāciņu un ļaujot ievilkties apmēram 20 minūtes. “Sakaltētu ogu novārījums ir labs līdzeklis pret caureju un pūšļa kaitēm, bet ogu ievārījums – iecienītas zāles nierakmeņu un pūšļa kaitēs un arī pret caureju,” lasāms arī 1932. gadā iznākušajā “Zelta mājas grāmatā”.

Aizbaida pat kurmjus
Kurzemnieki melno plūšu koku jeb plūškoku dēvē arī par pliederi, nosaukums, iespējams, cēlies no zviedru vārda “flader”. Citos novados tas sastopams ar nosaukumu plūkšķene, pušķene, pusirbene. Melnais plūškoks Latvijā introducēts pirms aptuveni 300 gadiem, Rietumeiropas literatūrā aprakstīts krietni senāk. Agrāk šis augs pie mums bieži bija sastopams upju, arī Abavas, krastos, pamazām kā košumkrūms ieaudzēts daudzos dārzos, un selekcionētās plūškoka šķirnes dod labu ogu ražu.
Latvijā pirmais melno plūškoku dārzs 2000. gadā sākts veidot Eglona Brūna zemnieku saimniecībā “Meldri E.B.” Nīcas novadā – ar šķirni ‘Haschberger’ apstādīti 13 hektāri. No svaigiem ziediem dārzkopis iegūst ziedu sīrupu, ziedus kaltē ārstnieciskajām tējām, bet ogas izmanto garšīgu, veselīgu ievārījumu gatavošanai. Sulu E. Brūns uzkarsē līdz +80°C, lai tā nezaudētu savu bioloģisko aktivitāti, kā to prasa “Latvijas Ekoprodukts” ražošanas noteikumi. Sula izmantojama dzērienos, saldajos ēdienos, dabīgajos mājas vīnos.
Plūškoks, tāpat kā pīlādzis, spēj aizbaidīt ļaunos, nelabvēlīgos spēkus – tam ticēja senie latvieši un šos kokus stādīja pie mājām, saimniecības ēkām. Nereti plūškoks “pašiestādās” cilvēku tuvumā, it kā attaisnojot pieņēmumu: daba rūpējas, lai būtu pieejami tie augi, kas nāk mums par labu.
Plūškoka lapām raksturīgā īpatnējā smarža nepatīk odiem un citiem kukaiņiem. Iespējams, tādēļ muižu parkos soliņus atpūtai mēdza novietot plūškoka pavēnī. Plūškoka saknes daži dārzkopji izmanto kurmju un ūdensžurku aizbaidīšanai.

Sarkanais – indīgs!
“Dabā sastopams melnais, sarkanais un lakstainais plūškoks. Sarkanā un lakstainā plūškoka ietekme maz pētīta, bet daudzos avotos minēts, ka augi ir indīgi,” brīdina uztura speciāliste. No sarkanā plūškoka jāturas pa gabalu, taču melnā plūškoka pielietojums ir samērā plašs. “Ziedu un augļu tējas uzlējumu veidā lieto kā sviedrējošus, atkrēpojošus un diurētiskus līdzekļus. Taču ogas drīkst lietot uzturā tikai tad, kad tās pilnībā nogatavojušās – no augusta līdz pat oktobra vidum.”
Augļi satur vērtīgas organiskās skābes – ābolskābi, vīnskābi u.c., miecvielas, rūgtvielas, karotīnu, ievērojamu daudzumu C vitamīna, gļotvielas un cukurus. Auglīša sēklas satur eļļas, arī vērtīgās Omega 6 un 9 taukskābes.
Organiskās skābes sekmē skābju –sārmu līdzsvaru, piedalās dažādos organisma bioķīmijas procesos, no karotīna organismā veidojas A vitamīns, kas nodrošina redzes procesus, gļotādu veselību, C vitamīns sekmē dzelzs uzsūkšanos, veic antioksidanta funkcijas, stiprina imunitāti.
Žāvētu augļu uzlējums noder kā žults dzinējs un maigs caurejas līdzeklis, kā arī ārstē diabētu un mazina tūskas. Plūškoka ogas ir efektīvs antibakteriāls un pretvīrusu līdzeklis.
Senākos laikos, kad aptiekas nebija viegli sasniedzamas, cilvēki uzticējās dabas terapijai. Ne tikai zāļu sieviņas jūnijā vāca plūškoka ziedus tējai, kas noderēja sviedru dzīšanai, asins attīrīšanai, gremošanas sakārtošanai un daudzām citām kaitēm. Kopā ar salvijas tēju, medu un etiķi to izmantoja kā rīkles skalošanas līdzekli. Savukārt lapu tēja un novārījums pienā lietots uz hemoroīdiem un apdeguma vātīm, sautēti augļu spilventiņi – kaulu sāpju remdēšanai.

RECEPTES

Pīlādžu želeja
Uz 1 litru pīlādžu sulas ņem 1,5 kg cukura. Ja ogas lasītas pirms salnām, tās nomazgā, noplaucē un ūdeni nolej. Pārlej no jauna tīru ūdeni tā, lai ogas nosedzas, un vēlreiz noplaucē. Atdzesē un izspiež sulu. Izmanto arī ūdeni, kurā ogas pēdējoreiz tika plaucētas. Pieliek cukuru un ļauj tam 24 stundas pakust. Var arī uz straujas uguns 10–15 minūtes vārīt tūlīt. Karstu lej burkās un aizvāko. Želeja sarec pēc aptuveni 3 stundām, kad atdzisusi.

Pīlādžu želeja un džems
Pīlādžus notīra, liek sulu tvaicējamā katlā. Sulai 1:1 pievieno cukuru, vāra želeju apmēram 10–15 minūtes. Karstu pilda burciņās, noslēdz ar metālisko vāciņu. Atlikušās pīlādžogas liek katliņā, pielej nedaudz ūdens, uzvāra. Karstu izberž caur sietu. No iegūtās masas vāra džemu. Cukura un masas attiecība: 1:1. Iegūtais džems ir maigāks nekā želeja no sulas.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Par vizīti naudu neprasa

Kategorijas