Bija ideālists, nu ir reālists

2013. gada 11. oktobris 00:00

Citādi domājošais. Šis padomju gados politiskajā leksikā ienākušais apzīmējums pensionētajam juristam Pēterim Smoļskim piestāv. Aizvakar, vakar un šodien tāds viņš ir bijis vienmēr. Pirms 25 gadiem šis cilvēks bija Tautas frontes Gulbenes rajona nodaļas pirmais priekšsēdētājs. Liekas, viņš ārēji maz ir mainījies. 71 gadā – joprojām jauneklīgs. Taču šodien viņš reti redzams izejam sabiedrībā. P.Smoļski grūti izvilināt no mājām. Savrupībā viņš vada savu pelnītās atpūtas ikdienu, Gulbenē mitinoties dzīvoklī, kas atrodas 19.gadsimta otrajā pusē celtajā vēsturiskajā muižas mežsarga mājā. Sarunai ar “Dzirksteli” P.Smoļskis piekrīt pēc ilgākas pierunāšanas, uzsvērdams, ka par Tautas fronti daudz runāt vairs negrib, jo savulaik jau visu ir pateicis. Tomēr tieši tagad ir iespējams uz bijušo palūkoties ar vērtējošu skatienu.
- Gulbenieši joprojām Tautas frontes laikus novadā asociē ar jums...
- Tas periods ir salīdzināms ar jaunības emocijām. Atceros Tautas frontes otro kongresu, kas 1989.gada oktobra sākumā ilga divas dienas. Toreiz apstiprinājām, ka izvēlamies kursu uz Latvijas valsts neatkarību. Nodziedājām “Dievs, svētī Latviju!”. Daudziem bija asaras acīs. Man arī.
Ar manu tagadējo prātu, zinot, kā tālāk attīstījusies situācija Latvijā, šodien es vairs nebūtu tik pārliecināts kā toreiz. Jaunieši brauc projām no Latvijas! Ko darīt, ja nav darba? Jābrauc ir projām. Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā! Tā likās pirms 25 gadiem. Tas bija pārspīlēti. Lielākā daļa no mums ar retiem izņēmumiem Tautas frontē bijām ideālisti. Ticējām, ka Latvijā dzīvosim ar godu. Bet tad dēlī tika salaista ekonomika, tika iznīcināta rūpniecība, lielsaimniecības, sākās mežonīgais kapitālisms... Tagad saprotu, ka atsevišķi cilvēki Tautas frontē jau no paša sākuma gāja ar mērķi taisīt sev karjeru, vairot savu bagātību. Ierāvēji!
- Vai neizdevās klauvēt pie šo cilvēku goda jūtām?
- Kad Latvijā sākās reāla neatkarība, mūs, kuri bijām ideālisti, izstūma. Karjeristi noteica visu. Viņiem dziesma “Dievs, svētī Latviju!” bija tikai dziesma. Ietekmēt tur neko nevarēja, jo grūti ir atraut no siles tos, kuri tai piekļuvuši. Tas bija, kā jau teicu, mežonīgais kapitālisms.
Jā, Tautas frontē pašā sākumā mēs pieņēmām nozīmīgus lēmumus. Tika sasniegts galvenais – atgūta valsts neatkarība. Tāpēc šodien es to laiku savā dzīvē nenožēloju. Bet tajā pašā laikā uzskatu, ka saimniecisko situāciju mums, ideālistiem, ietekmēt nebija iespējams. Jāsaprot, ka ekonomiku ar ideoloģijas palīdzību veidot nevar. Padomju Savienības beigu posmā Mihails Gorbačovs arī gribēja piešķirt sociālisma cilvēcības vaibstus, ieviešot zināmus kapitālisma elementus. Kas no tā iznāca? Krahs!
- Kas, jūsuprāt, nākotnē gaida Latviju?
- Latvijai nav citu ievērības cienīgu dabisko resursu, izņemot mežus. Kad tie būs izcirsti, nebūs nekā. Latvijas attīstība iespējama, vienīgi pasaulei pārdodot savu intelektuālo īpašumu, kādu izgudrojumu, tehnoloģiju, atklājumu, ražojumu. Latvijai vajag savu “Nokia”. Latvija visu pērk no citām valstīm. Pat elektrību! Esmu par to, ka Latvijai vajadzēja uzbūvēt savu atomelektrostaciju, kaut vai kopā ar Lietuvu vai Igauniju. Tad mēs būtu ekonomiski neatkarīgāki. Ir par to jādomā! Nepiepildījās Ivara Godmaņa vārdi, ka Latvija ar savām Baltijas jūras ostām būs tilts starp Rietumiem un Austrumiem. Krievija itin labi izliek bez mūsu ostām.
- Tautas frontes pirmsākumos daudzi pateica cits citam, ko domā, vēlāk varbūt pat nācās nožēlot?
- Saprotiet, tas notika pēc ilgiem klusēšanas gadiem! Man šajā ziņā bija vieglāk. Es nekad nebiju bijis komunists. Pēc pārliecības nebiju. Jā, komjaunatnē tiku sastāvējis, bet tas arī viss. Neticēju tai ideoloģijai. Tajā laikā mājās lasīju labāk konversācijas vārdnīcu. Un kaut ko vairāk zināju par to, nevis... Gulbenē dzīvoju kopš 1976.gada. Padomju gados man jau bija darīšana ar valsts drošības komiteju par mutes palaišanu. Es biju pateicis, ko domāju par krieviem Latvijā. Kāpēc viņi nedzīvo savā zemē, kāpēc brauc šurp? Toreiz man pat valsts drošības komitejas Gulbenes galvenais šefs gribēja krimināllietu ierosināt par nacionālā naida kurināšanu. Esmu tāds, man patīk izrunāties. Bet tagad, re, ķīnieši brauc uz Latviju! Tad jau labāk slāvi šurp būtu braukuši.
- Jūs pats esat latvietis?
- Esmu īsts čangalis ar poļu asinīm senčos un ar latvisku domāšanu un pārliecību. Vispār esmu no Rēzeknes puses. Mani vecāki bija nabadzīgi zemnieki bez izglītības. Tēvs negribēja daudz bērnu ģimenē, jo visiem nevarētu atstāt zemi mantojumā. Pārāk maz tās bija. Kādam nāktos palikt par kalpu. Vecākiem mēs bijām divi dēli. Padomju vara mūs sadzina kolhozā. Mamma tur strādāja, mēli izkārusi. Tēvam bija ekstrasensa dotības. Viņš prata aizrunāt dažādas slimības. Žēl, ka viņš man mantojumā neatstāja vārdus. Cilvēki nāca pie viņa pēc palīdzības.
Kad atjaunojās Latvijas neatkarība, es Rēzeknes pusē mantoju gandrīz 15 hektārus zemes, 10 no tiem pārdevu. Nepilni 5 hektāri zemes vēl ir palikuši. Es būtu ar mieru kādam čangalim kaut vai par brīvu ļaut lietot šo atlikušo platību kādam, kurš būtu ar mieru to darīt. Bet... Latgalē visapkārt zemi ir sapirkušies ārzemnieki.
- Jūs kopumā ar savu dzīvi
esat apmierināts?
- Pēc horoskopa esmu Zirga gadā dzimis Vēzis. Emocionāls, nenoturīgs jūtu cilvēks, fantazētājs. Ir dzīvē bijis daudz ieceru. Taču kaut kā pietrūka, lai realizētu līdz galam. Arī vēlēšanās pārgāja. Tāpēc neesmu audzis profesionāli, neesmu ieņēmis augstus amatus. Vienmēr arī bija kāds, kas aizliek kāju priekšā. Savulaik manu kandidatūru gribēja izvirzīt tiesneša amatam. Taču kāda padomju varas amatpersona toreizējā Gulbenes rajonā iebilda. Nezinu, kāpēc es viņam nepatiku. Tā Gulbenē mans darba mūžs pagāja, strādājot par juriskonsultu mežrūpniecības saimniecībā, vēlāk virsmežniecībā, no kurienes mani palūdza aiziet, jo darbu vajadzēja citiem, kuriem ir ģimenes ar bērniem. Savādi, ka šajā profesijā tas ir arguments. Piemēram, ārstiem un skolotājiem tādu iemeslu dēļ neviens nelūdz doties pensijā. Visbeidzot strādāju Valsts ieņēmumu dienestā, kur biju finanšu inspektors.
- Kur šodien rodat optimismu?
- Neesmu ne nu pesimists, ne nu optimists. Esmu reālists. Uztveru dzīvi tādu, kāda tā ir. Kā es, pensionārs, varu ietekmēt šo realitāti? Vienīgi piedaloties vēlēšanās! To arī daru. Balsoju arī šāgada novada domes vēlēšanās. Taču uzskatu, ka īsti nav nozīmes, vai pie novada vadības stūres tiek viens, otrs vai trešais cilvēks – Nikolajs Stepanovs, Andis Caunītis vai Sandra Daudziņa. Ne pret vienu man nav nekādu iebildumu. Taču viens pats politiķis neko neizšķir. Pašvaldībā ir vesela armija speciālistu! Tie arī strādā. Vienīgi jāsaprot, ka pašvaldība drīz būs apguvusi Eiropas Savienības fondu finansējumu, realizējusi projektus. Mūžīgi jau Eiropa mūs neuzturēs. Kā tālāk notiks novada attīstība?
- Kādreiz rakstījāt dzeju, vai vēl darāt to?
- Vairs ne. Tagad es veidoju krustvārdu mīklas. Manējās ir publicētas dažādos laikrakstos, jaunākā – “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”. Tā ir iespēja nopelnīt honorāru un arī neļaut smadzenēm ierūsēt. Man patīk būt starp grāmatām. Reizēm braucu uz laukiem. Citus hobijus nepiekopju, kaut man ir arī mednieka tiesības, bet nav ieroča.
- Jūs dzīvojat skaistā vietā – Spārītes parka malā.
- Šeit esmu kopš 1977.gada. Guļbūves baļķu māja ir celta 1874.gadā. Kaut ēka ir ļoti veca, grīdas dēļi nečīkst, spoku nav, jo te neviens nekad nav miris nedabīgā nāvē. Dzīvot var mierīgi, vasarā te ir kā Dieva azotē, arī lapkritī ir skaisti, bet ziemā gan mēdz būt auksti. Nevar vien piekurināt. Arī sniegs pagalmā reizēm piekrīt līdz padusēm. Tad ir rokās jāņem lāpsta. Akā pagalmā ūdenim ir paaugstināts dzelzs saturs. Bet ar manu pensiju te izdzīvot var. Šis dzīvoklis bez labierīcībām ir manā īpašumā.
- Redzu, ka dzīvojat starp gleznām. Mājās pie sienām ir 13 gleznas!
- Tās lielākoties ir reprodukcijas. Ir arī divas novada mākslinieka Ernesta Zvirbuļa (1923-1992) gleznas. Atceros, ka vienu no tām savulaik nopirku par 70 rubļiem izstādē, kas bija sarīkota veikalā “Aromāts”, kura tagad vairs nav... Šajās gleznās ir dabas ainavas.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Bija ideālists, nu ir reālists

Kategorijas