Tirzā jūtas kā savējais

2013. gada 11. oktobris 00:00

194

Tirzmalieši metālmākslinieku Mārci Mūrnieku jau astoņus gadus uzskata par savējo. Viņu ar Tirzu saista ne tikai pie Tirzas kultūras nama novietotā un vairākkārt pieminētā Dziesmu un Deju svētku diriģentu tribīne, kas ir Mārča roku darināta. Izrādās, viņš savulaik Tirzas pagastā ir iegādājies īpašumu, kā arī nolūkojis sievu. „Atsaucīgs, vienkāršs, talantīgs un ļoti cilvēcīgs,” - tā mākslinieku raksturo tirzmalieši.
„Es Tirzas pagastā ieprecējos. Mana kundze Juta Treija, kura ir tekstilmāksliniece, ir no Tirzas pagasta “Kalna Lieldakariem”. Šad un tad braucām ciemos pie radiniekiem, kā arī uz kapusvētkiem un dzimšanas dienām. Kādā ziemas dienā piezvanīja mana mamma arhitekte Ingrīda Lindenberga un teica: “Tirzas pagastā pa lēto pārdod zemes gabalu. Pērkam?” Atbildēju, nu labi, pērkam. Tā 2005. vai 2006.gada februārī, īsti neatceros, nopirkām “Mežrūžus”. Apskatīties, ko esam nopirkuši, atbraucām aprīlī, kad sniegs jau bija nokusis. Ja vispirms būtu redzējuši, ko grasāmies pirkt, tad noteikti to nedarītu. Drupas, krāsmatas un atkritumi, bet pa lēto un daudz. Ne ceļa, ne elektrības. Bet, ja lauku vidi uztver kā atpūtu, ne darbu, bez tā mierīgi var iztikt. Mūsu ģimene uz „Mežrūžiem” brauc baudīt dzīvi, nevis strādāt. Ja negribas ravēt vai betonēt, tad tas nav jādara. Mūsu uzdevums nav tur izveidot paraugsētu gada, divu vai desmit gadu laikā,” stāsta Mārcis. „Mežrūži” tiešām šķiet kā pasaules mala, jo aptuveni kilometra rādiusā nav nevienas mājas, tāpēc saimnieks mēdz jokot, ka var kaut pliks staigāt, tāpat neviens neredzēs.

Par īstu kalēju neizmācījos
41 gadu vecais mākslinieks savu, kā pats saka, saulaino bērnību saista ar laika periodu no 1975. līdz 1989.gadam. „Tolaik dabūt neko nevarēja. Maniem vecākiem daudzi draugi bija un vēl joprojām ir mākslinieki. Pārsvarā lietišķās mākslas pārstāvji. Ir arī pa kādam vizuālās mākslas piekritējam. Tādējādi man bija iespējams redzēt un saprast, ka patiesībā visas tās lietas, kas tolaik bija totāls deficīts, var uzbūvēt pats un pat daudz labāk, nekā to spēja PSRS rūpniecība. Visu - mēbeles, metālkalumus, tekstila un ādas izstrādājumus, keramikas un stikla traukus, pat tādas lietas kā laivas un teltis manu vecāku draugi mākslinieki izgatavoja paši. Mūsu ģimenei tas viss nāca ar lielām grūtībām,” atceras Mārcis. Tieši tāpēc viņš sevišķi daudz nedomādams, iestājies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā mākslinieciskās metālapstrādes nodaļā.
„Būtībā galveno lomu profesijas izvēlē man nospēlēja tēva paziņa kalējs Jānis Martinsons no Cēsīm. Kalēja amats patiesībā ir visu metāla apstrādāšanas profesiju “tēvs”. Vecos laikos pie ciema kalēja gāja pat zobus raut, nemaz nerunājot par ratu un ragavu remontu. Kalējs prot ne tikai atslēgas un eņģes izgatavot, bet arī ielikt tās durvīs. Par īstu kalēju neizmācījos, bet par metālmākslinieku gan,” stāsta Mārcis. Metālmākslinieks var būt gan kalējs, gan juvelieris, gan atslēdznieks. „Jā, tieši atslēdznieks, jo, lai uzbūvētu dizaina kāpnes vai mēbeles, visvairāk ir nepieciešamas tieši atslēdznieka prasmes,” piebilst mākslinieks. Viņš savos darbos veiksmīgi apvieno dažādus materiālus, piemēram, tēraudu, koku, stiklu, akmeni un citus, kā arī prot likt lietā visus metālapstrādes instrumentus, sākot ar kalēja veseri un beidzot ar lāzergriešanas mašīnām.

Pielāgojos klientu vajadzībām
„Vispār mākslinieks ir tāda pati profesija kā maiznieks, skolotājs, elektriķis vai dakteris. Slavenajam “bohēmas garam” ar mākslu nekāda lielā sakara nav. Sadzerties un spriest par augstām lietām var jebkuras profesijas pārstāvji. Tā nu, lūk, es labprātāk strādāju un atpūšos Tirzas pagastā,” saka mākslinieks.
Viņš ir darbojies kopā ar tādiem māksliniekiem kā Ivars Mailītis (vairāki Dziesmu un Deju svētki), Jānis Karlovs (Svētās Trīsvienības baznīcas strūklaka), Jānis Mitrevics („DD Studio”, muzejs Gobustanas nacionālajā parkā Azerbaidžānā). Mārcis uzskata, ka sadarbība ar šādiem cilvēkiem dod neaprakstāmu pieredzi gan ideju ģenerēšanai, gan to realizācijai, nemaz nerunājot par klienta pārliecināšanu par savu ideju. „Mākslinieku var uzskatīt par profesionāli tad, ja viņš ar savu darbu spēj pabarot savu ģimeni. Pretējā gadījumā tas ir tikai vaļasprieks. Tā nu es palīdzu cilvēkiem realizēt viņu idejas. Vieglāk, protams, ir strādāt ar pieredzējušiem dizaineriem, jo tad nav jāpārliecina klients, taču bieži vien pašam ir jāpiedāvā idejas,” saka Mārcis.

Lielākā veiksme – mana ģimene
Mārcis smejas, ka pēdējie divi izaicinājumi ir darbošanās Tirzas kultūras nama amatierteātrī Tirzā un kokles spēle. Pašmācībā viņš apguvis vijoļspēli, nu esot kārta koklei. ”Šovasar radošajā nometnē Druvienā trijatā - es, mana kundze Juta un profesore Sandra Treija - uzbūvējām divas kārtīgas čangaļu kokles. Ar visu spārniņu. Tagad ziemas garajos vakaros būs ko darīt,” lepojas Mārcis. Viņš labprāt klausās mūziku. „Gan „Skay forger”, jo esmu taču metālists, gan Ralfu Rubeni ar visu „Tranzītu” vismaz vienreiz gadā Gulbenes novadā, jo esmu novada patriots. Šodien mūzikas pasaulē izvēle ir milzīga, ne tāda kā 1987.gadā, kad zinājām tikai pārraides “Būsim pazīstami”, “Mikrofons” un “Varavīksne”.” Mazliet laika atliekot arī medībām, šaušanas sportam un slēpošanai ar senām koka slēpēm.
„Mana lielākā veiksme ir mana ģimene - sieva Juta, kas mani ir spējusi izturēt 18 gadus, bērni Morics Roberts Mūrnieks un Emīlija Agnese Treija, kas pamazām aug par krietniem bērniem, mana mamma Ingrīda Lindenberga, bez kuras es nekad nebūtu tur, kur esmu tagad. Galvenais, ka dzīvē varu darīt to, kas man vieglāk padodas un sagādā prieku,” saka Mārcis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Tirzā jūtas kā savējais

Kategorijas