Cīnītāja ar atbildības sajūtu

2013. gada 18. oktobris 00:00

636

Daukstu pagastā pie „Veldrēm” rudenīgo ainavu cītīgi vēro rūķis, pat neapjauzdams, cik daudz kopīga pasaku rūķim ir ar šo māju saimnieci Annu Boldāni, kura 55 gados joprojām ir enerģiska, optimistiska un dzīvespriecīga. Viņa ar vīru Jevgēņiju strādā savā zemnieku saimniecībā, un tā vien šķiet, ka nedienas šai mājai met līkumu, jo saimniece nemēdz pasaulei izrādīt asaras. „Pasaule, redzot, ka cilvēks raud, par viņu tikai pasmejas. Varbūt tāpēc cilvēkiem šķiet, ka mani nekad nekas nenomāc,” smaidot saka Anna, kura ir pieteikta „Latvijas lepnumam 2013”.
„Morāli un finansiāli Anna atbalsta savus sešus mazbērnus, kā arī rūpējas par kaimiņu pensionāriem. Viņa vienmēr atrod laiku kaimiņienes aizvest uz pilsētu vai apkopt savu tuvinieku kapu kopiņas, nepieciešamības gadījumā laikus izsaukt ātro palīdzību vai atvest zāles. Vienmēr uzņemas atbildību par to, lai kaimiņu tantei būtu sagādāta malka, norakti kartupeļi vai pagalmā nopļauta zāle,”- tā pieteikuma vēstulē gadskārtējai akcijai „Latvijas lepnums 2013” par Annu raksta Ilvija Birzniece. Uzzinājusi, ka ir pieteikta „Latvijas lepnumam”, Anna jūtas ārkārtīgi pārsteigta.

Sameklē savus brāļus
Viņas dzimtā puse ir Balvu rajona Lazdulejas ciems. Anna bijusi jaunākais bērns 12 bērnu ģimenē. ”Mums viegli neklājās. Daudz ko tikām bērnībā pieredzējuši. Jau kopš sešu gadu vecuma kūtī slaucu govis. Bija tādi apstākļi, ka mūs – jaunākos bērnus - izņēma no ģimenes un izdalīja pa bērnunamiem un internātskolām. Mani nosūtīja uz Liepnas internātskolu. Par to, ka nācās izaugt internātskolā, šodien esmu pat priecīga, jo ieguvu izglītību. Vecākie brāļi un māsas pat netika skolā gājuši. Tas bija laiks, kad neviens īpaši nesekoja, vai bērns iet vai neiet uz skolu. Kādu laiku centāmies savstarpēji sazināties, tomēr ar dažiem sakari pārtrūka. Daudzus gadus centos sameklēt divus savus brāļus. Zināju tikai to, ka jaunākais brālis, kuru sauca par Antonu, ticis adoptēts un viņam nomainīts vārds un uzvārds,” stāsta Anna. Tomēr brīnumi notiek. Ja cilvēks kaut ko ļoti vēlas, tas piepildās. Šo gadu, īpaši vasaru, Anna atcerēsies vienmēr, jo atradusi Antonu. Izrādās, ka viņš, Andris Kozulis, visu šo laiku dzīvojis tepat - Gulbenes novada Tirzas pagastā. Iespējams, Gulbenes ielās abi pat nejauši pagājuši viens otram garām, bet tagad satiekoties ne viens, ne otrs neraduši skaļus vārdus, tikai ļāvuši izlīt prieka un sajūtu asarām. Arī vecāko brāli Jāni Anna sameklējusi šovasar ar Krievijas televīzijas raidījuma „Gaidi mani” palīdzību. „Brālītim 25.oktobrī paliks 70 gadi, bet jau 30.oktobrī Jānis atbrauks ciemos pie manis. Esmu ārkārtīgi satraukta, kā tas būs. Par ko runāsim? Ir nodzīvota mūža lielākā daļa, bet tiekamies pēc tik daudz gadiem,” Anna visiem spēkiem cenšas slāpēt asaras.

Dalās ar to, kas pieder
Kopš bērnības Anna ir bijusi cīnītāja un taisnīga ceļa gājēja. Nekas viņai nav iedots par brīvu, tāpēc šodien vairāk par visu viņai sāp cilvēku mantrausība. „Cilvēks cilvēkam ir gatavs izraut acis no pieres sava pašlabuma dēļ tā vietā, lai pasniegtu palīdzīgu roku.” Kad pirms vairāk nekā 30 gadiem Anna izgājusi par sievu pie Jevgēņija, abiem kopdzīvi nācies sākt no nulles. Pamazām, liekot kapeiku pie kapeikas, ir sarūpēts viss. Ir iekopta zemnieku saimniecība ar 60 hektāriem zemes, rudeņos apcirkņi piebirst ar graudiem. Ar saimniecībā izaudzēto Anna labprāt dalās ar citiem.
„Jevgēņijā ieskatījos Malnavas sovhoztehnikumā. Es mācījos 1., bet viņš - 4.kursā. Jevgēņiju iesauca karadienestā, bet es tikmēr turpināju mācības, lai abi kļūtu par diplomētiem agronomiem. Tagad šīs zināšanas noder pašu zemnieku saimniecībā. Kad vīrs strādāja Balvu rajona Briežciemā par agronomu, es biju viņa praktikante. Kad no Balvu rajona pārcēlāmies uz Gulbenes rajonu, strādāju Sēklu inspekcijā,” Anna vēlreiz nesteidzīgi izstaigā dzīves vēstures gaiteņus.

Mazbērni liek justies jaunai
Anna ir gādīga mamma meitām Inese un Ilvijai, kā arī dēlam Ingum, kuri jau izgājuši paši savā dzīvē, ļaujot Vetītei, kā mazbērni sauc Annu, lepoties ar sešiem mazbērniem. „Vecākajai mazmeitai ir 18 gadu, bet jaunākajam mazdēlam - tikai gadiņš. Cik vien man tas ir iespējams, palīdzu mazbērnu audzināšanā. Ja viņu vecāki ir darbā, kurš tad cits, ja ne es, viņus aizvedīs un atvedīs no bērnudārza, kurš piedalīsies vecāku sapulcēs un pārstāvēs vecākus dažādos pasākumos. Tādējādi jūtos vajadzīga saviem bērniem un mazbērniem. Katrs rīts man ir dzīvesprieka un optimisma pilns, jo zinu, ko konkrētajā dienā darīšu, kur braukšu. Par to, ka savos 55 gados jūtos jauna, man jāpateicas mazbērniem,” priecājas Anna. Katru rītu viņa iedarbina automašīnu un noteiktā laikā tā pieripo pie namdurvīm, pa kurām kā putnēni izspurdz mazbērni. „Nu, aši, aši kāpiet iekšā! Vetīte ir klāt,” uzsauc Anna.

Tā rīkoties liek sirdsapziņa
Vecie ļaudis, kas laukos savās mājās palikuši vieni, zina, kā ir tad, ja vairs nav pa spēkam ne līdz tuvējam veikalam aizstaigāt, ne pie ārsta nokļūt. Šo „ne” bieži vien ir ļoti daudz, tāpēc ir labi, ja tuvējos kaimiņos mīt izpalīdzīgi cilvēki, kuri neprasa, kas man par šo palīdzību būs, bet ir gatavi nesavtīgām rūpēm. Izpalīdzīgajiem pieder arī Anna jeb Anniņa, kā viņu mīļi dēvē kaimiņienes. „Kaimiņos dzīvo pensionāre, kurai ir vairāk nekā 80 gadi. Cilvēkam vairs nav pa spēkam ne līdz piepilsētas autobusam aiziet, lai aizbrauktu pie daktera vai pēc zālēm uz aptieku, ne arī no veikala smagas somas atnest, tad nu cenšos viņai palīdzēt. Vienmēr, kad braucu uz Gulbeni, sazinos ar kaimiņienēm, sak, varbūt vēl kādai tur jānokļūst, varbūt kaut kas jāatved. Neprotu izskaidrot, kas man liek tā rīkoties. Laikam tā ir iekšēja nepieciešamība, varbūt sirdsapziņa, kas mudināt mudina palīdzēt citiem. Zinu, ka mocīšos sirdsapziņas pārmetumos, ja būšu aizbraukusi garām vecā cilvēka mājai, nepainteresējoties, kā viņam klājas,” atzīst Anna. Ne jau vienmēr noteicošā ir materiālā palīdzība. Dažkārt daudz vairāk palīdz mierinošs vārds vai spēja uzklausīt otru cilvēku. „Man ir svarīgi apzināties, ka ar visiem viss ir kārtībā, jo tad šķiet, ka kārtība valda arī visā pasaulē. Tad varu atlicināt laiku arī sev, lai aizbrauktu ekskursijā, pārlapotu jaunākos žurnālus, lai kopā ar vīru apmeklētu kultūras pasākumus,” piebilst Anna. Viņa bieži atceras, kā, mācīdamās gan Liepnas internātskolā, gan Malnavas sovhoztehnikumā, cītīgi nodarbojusies ar ātrslidošanu un vieglatlētiku, labus panākumus gūstot dažādās sacensībās. „Man jaunībā ārkārtīgi patika sports, bet, ja tagad ziemā aizietu līdz tuvējam dīķim un uzkāptu uz slidām, mazbērniem droši vien būtu liela jautrība,” smejas Anna.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Cīnītāja ar atbildības sajūtu

Kategorijas