Skolēnu iemīļotas skolotājas

2013. gada 18. oktobris 00:00

1310

Lizuma vidusskolas skolotāja Iveta Roziņa un Stāmerienas pamatskolas skolotāja Māra Vībāne ir skolēnu iemīļotas, jo arī viņas tika pieteiktas “Dzirksteles” rīkotajā konkursā “Meklējam lielisko skolotāju”, tāpat kā Gulbenes novada valsts ģimnāzijas skolotāja Laura Anže, un arī viņas balsošanas rezultātā iekļuva pirmajā trijniekā.

Jāiet līdzi laikam
Iveta, kura savulaik ir beigusi Lizuma vidusskolu, tagad pati pasniedz matemātiku un ekonomiku. “Puse no tiem skolotājiem, kas te strādā, savulaik ir bijuši skolotāji man, tagad esam kolēģi,” saka Iveta, kura jau otro gadu pasniedz matemātiku arī Gulbenes novada valsts ģimnāzijā.
Viņa piemin savu matemātikas skolotāju Jāni Malnaču, kurš pratis ar savu mācību priekšmetu ieinteresēt. Vidusskolā Iveta ar aizrautību varējusi risināt matemātikas uzdevumus, un, ja kādu uzdevumu, kuru ilgi nevarējusi atrisināt, tomēr beigās izdevies atrisināt, tas sagādājis milzum lielu prieku.
Mazi būdami, bērni sapņo kļūt par kosmonautiem, ārstiem, Ivetai tādu sapņu nebija. “Ģimenē bijām četri bērni. Es biju vecākā māsa, tāpēc jaunākajiem palīdzēju mācībās, tāpat arī kaimiņu bērniem,” atceras Iveta un piebilst, ka tajā laikā, kad viņa mācījusies par skolotāju, šī profesija bijusi lielā cieņā, tāpat kā pedagoģiskās augstskolas.
“Es personīgi neesmu no vecākiem vai sabiedrības izjutusi necieņu. Vienkārši liela daļa ažiotāžu un negatīvisma ap skolotāju profesiju ir, manuprāt, mākslīgi radītas. Kādēļ? Nezinu. Varbūt politiskie spiedieni, pārprasta demokrātija,” spriež Iveta.
Arī bērni tagad esot citādāki. Lai arī mūsdienās bērni vairāk atļaujas, viņi ir brīvāki, radošāki. “Kad es mācījos skolā, mēs, piemēram, nevarējām brīvi izteikt domas pat sacerējumos. Bija jāpieturas pie tā, kā vajadzēja rakstīt sacerējumu. Tagad ir brīvība, bet jebkura brīvība uzliek lielāku atbildību, kas nāk līdzi šai brīvībai. Es negribētu teikt, ka tad bija sliktāki un tagad labāki bērni vai otrādi, vienkārši bērni tagad ir citādāki, un tas ir tikai normāli,” saka Iveta.
Viņa uzskata, ka nevar dzīvot ar to, kas bija pagātnē, ir jāiet līdzi laikam, ja ne, paliksi pārējiem aizmugurē. Skolotāji dažreiz sakot, ka var iztikt bez tehnoloģijām, var mācīt savu priekšmetu bez interaktīvās tāfeles un datoriem. “Iztikt varam. Bet vai bērnam būs interesanti mācībās pielietot to, kas vairs nav aktuāls?” retoriski jautā Iveta, kura cenšas sekot līdzi jaunākajām tehnoloģijām un savās stundās izmanto gan interaktīvo tāfeli, gan datorus.
“Man ir arī informātikas skolotājas diploms. Es cenšos arī citiem skolotājiem mācīt to, ko zinu. Palaikam to, ko dzirdu un redzu saistībā ar tehnoloģijām, cenšos pamācīt arī citus, jo skolotājs jau nevar pilnīgi visam izsekot līdzi un pats iemācīties,” saka skolotāja.

Piepilda bērnības sapni
Stāmereniete Māra Vībāne bērnībā vēlējās kļūt vai nu pār dārznieci, vai skolotāju, bet tad izdomājusi, ka, strādājot par skolotāju, viņa var būt arī dārzniece, bet otrādi gan to nevarētu savienot. Bērnības sapnis piepildījies. Viņa jau 32 gadus pasniedz matemātiku Stāmerienas pamatskolā, un viņas hobijs ir dārzkopība. Māra ir liela puķu mīļotāja, dārzā katru gadu ziedot daudz puķu.
Viņas kā skolotājas lielākais gandarījums esot skolēnu uzticība, tie ir brīži, kad bērni nāk klāt, atklāj savas emocijas. “Laukos problēmu ir daudz, īpaši smagas ir sociālās problēmas. Dažreiz vakaros aizdomājos par to, ka mēs skolā nezin ko gribam no skolēna, bet viņam mājas apstākļi ir tik smagi. Man ļoti sāp sirds par šiem bērniem, kuriem nākas tik daudz ko pārdzīvot,” iejūtīgi nosaka Māra, kura arī vakarus velta skolai, jo dzīvojot viena, ja neskaitot divus kaķus, bet bērni jau esot lieli.
“Ar darbu skolā esmu ļoti apmierināta. Neko citu negribētu darīt. Man vajag to skrējienu, kas ir skolas dzīvē. Es visu laiku esmu kustībā,” atzīst Māra.
Viņas aizraušanās ir ekskursiju organizēšana. Gada laikā skolēniem tiekot noorganizētas četras ekskursijas. “Man patīk doties ceļā kopā ar 50 bērniem! Man tas vienkārši patīk! Nesen bijām ekskursijā uz Daugavpili, braucam arī uz hokeja spēlēm Rīgā. Arī tagad 6.decembrī brauksim uz Rīgu. Apmeklēsim gan muzejus, gan Latvijas Televīziju, gan arī dosimies skatīties hokeju. Bērni un arī es pati esmu sajūsmā, nokļūstot uz hokeja spēli. Pa televīziju skatīties nav tik aizraujoši, bet, vērojot klātienē, pat skudriņas skrien!” saka Māra.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Skolēnu iemīļotas skolotājas

Kategorijas