Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kipras asaras 4

Iveta Krūmiņa

2013. gada 29. oktobris 00:00

1
Kipras asaras 4

28.marts
Banku krīze Kiprā ieilgusi. No 16.marta pagājušas divpadsmit dienas, kopš bankomātos nav naudas un veikali ierobežojuši darbu. Mazākajiem tirgotājiem trūkst līdzekļu piegādāto preču apmaksai, un grūti saprast, cik no iepirktā varēs realizēt. Katrs valdības solījums par banku darbības atjaunošanos ir ļoti gaidīts, tāpēc ilgā kavēšanās un nenoteiktība rada pamatotas bažas.
Iebraucēji nesaprot, kā kiprieši tik miermīlīgi to uztver. Tie nedaudzie streiki, ko translēja televīzija, pulcināja tikai galvaspilsētas nemierniekus. Mazpilsētās visi joprojām pacietīgi gaida saspīlējuma atrisināšanos, jo – kaut kad jau tam jābūt. Lielākajai daļai pamatiedzīvotāju jau arī nav par ko uztraukties – ģimenēs izveidoti krietni uzkrājumi, tomēr kā redzu – arī viņu pirkumos manāma apdomīga taupība.
Viesstrādniekiem šādu iekrājumu nav, tāpēc veicas tiem, kuriem ir labi draugi. Man tādi ir, tomēr apzinos, ka neviena palīdzība nav bezgalīga, galu galā, arī man reiz nāksies izstāvēt kādu no bezgalīgajām rindām pie bankas durvīm.
Šajās dienās visvairāk jautājumu uzdod tūristi: kā un kur izņemt naudu, kā samainīt valūtu, kā apmaksāt viesnīcu un auto nomu, cik ilgi tas vēl turpināsies un tamlīdzīgi. Un es viņiem nespēju atbildēt, jo pati nezinu, kas būs rīt.
Pirms trim dienām bankomātos tomēr parādījusies nauda. Tiesa, tās pieticis tikai nelielam skaitam rindā stāvošo. Pārējie, drūmi pamīņājušies un apmainījušies cerīgām frāzēm, devušies prom, lai nāktu atkal rīt.
 Vakar, pēc divu stundu stāvēšanas sapratu, ka šo laiku esmu ziedojusi veltām cerībām. Cilvēki, kas atradās aiz manis, teicās nekur neiet, lai tad, kad bankomāts tiks apkalpots, viņi būtu rindā pirmie. Kāds turpat uz ielas noklāja savu žaketi un apsēdās gaidīt. Daži viņam pievienojās. Mani gaidīja darbs, lai gan – kas to zina, kad tiks izmaksāta jau tā aizkavētā alga...
Tomēr šodien „stāvošais ūdens” šķiet iekustējies. Jau vairāk nekā trīsdesmit cilvēkus bankomāts aplaimojis ar atvēlētajiem diviem simtiem eiro, un vēl joprojām cerīgi pīkstina. Skaitu cilvēkus, kas stāv rindā man priekšā, un patiešām lūdzu Dievu, lai bankomāta devība neizsīkst tieši manā priekšā... Manai kolēģei vakar tieši tā nepaveicies. Šorīt esmu viņai apsolījusi – ja tikšu pie naudas, padalīsimies. Dievs taču atbalsta labos nodomus, vai ne?
Tikmēr priekšā pie bankomāta izcēlusies kņada – sabāzuši galvas kopā, viens pāri otra plecam, skaļās balsīs izskaidrojas bariņš vietējo. Ar bažīgām trīsām pakrūtē ieklausos sarunā – vai tiešām beigusies nauda? Man priekšā stāvēja vairs tikai kādi desmit cilvēki!
- Nav kartes! Jums nav bankas kartes! – dzirdu atkārtojam jauna vīrieša balsi. – Šādu kartīti jums vajag! – un tuvāk stāvošie apstiprinoši piekrīt: - Jā, bankas karti! Karti, ko var ielikt bankomātā!
Dzirdu, kā vecišķa sievietes balss klusiņām kaut ko guldzina, bet nesaprotu viņas teikto. Tikai vēlāk uzzinu – viņas maciņā bijusi tikai bankas krājgrāmatiņa. Līdz šim sirmā sieviete ik mēnesi no tās varējusi noņemt vajadzīgo summu, un tas neradījis nekādus sarežģījumus.
Klausos, kā blakus stāvošie cilvēki cenšas sirmgalvei izskaidrot radušos situāciju un atkal un atkal rāda viņai bankas karti, bez kuras viņai turpmāk gan jau neiztikt.
Pazīstot kipriešus, nojaušu, ka saruna ieilgs, un neviens no priekšā stāvētājiem pat neiedomāsies apiet šo bariņu un ielikt savu karti bankomātā. Vēl jo vairāk – viņiem taču nekur nav jāsteidzas...
Tikmēr kāds iedevis sirmgalvei rokās paturēt bankomāta „brīnumnūjiņu” un tagad sieviete to saudzīgi iztausta.
- Un tur iekšā ir visa tava nauda? – viņa neticīgi jautā blakus stāvētājam, un izskaidrošanas darbi turpinās.
Pēc trim minūtēm viņa vienalga neko nav sapratusi:
- Un kā tad tā mašīna zina manas krājgrāmatiņas numuru?
Vīrietis vēlreiz sāk visu no gala.
- Bet, ja jau bankā nauda ir, kāpēc mums jāstāv ārā? Tur iekšā taču drošāk! – sieviete vēl nesaprot.
Pie šī jautājuma izpalīdzīgais paskaidrotāju bariņš pašķīst, jo un kāds no viņiem atceras, kāpēc ir iestājies šajā rindā. Bankomāts joprojām cerīgi pīkstina. Saskaitu - man priekšā vairs tikai seši cilvēki. Kaut nu visiem pietiktu naudas!
Kiprietis, kas palīdzējis sirmgalvei aiziet līdz soliņam, pa šo laiku ir zaudējis savu rindu, tomēr, līdzko viņš tuvojas, cilvēki atkāpjas.
Dabūjis savus divus simtus eiro – tā ir maksimālā summa, ko šodien izsniedz bankomāts - daļu saņemtās naudas vīrietis iebāž kabatā, rokā atstādams divdesmit eiro banknoti.
Pagriezies pret rindā stāvētājiem, viņš savu domu izsaka dažos izjustos vārdos:
- Tā varētu būt arī... mana māte vai vecāmāte... Izlīdzēsim?
Es šobrīd varu uzrakstīt vārdus, ko vīrietis izrunāja, bet neprotu aprakstīt to noskaņu, kāda nāca tiem līdzi... Varbūt – saudzīga un maiga mīlestība, varbūt – atbildība un vīrišķība, varbūt – pati dzīve.
Es paskatos uz sirmgalvi un jūtu acīs sariešamies asaras. Viņa joprojām pirkstu galiem glāsta klēpī ielikto krājgrāmatiņu un nesaprot – kāpēc tā... Tik vien kā īsas mehāniskas kustības, kas tikai attāli atgādina glāstus, lai gan – tajās ir acīmredzams apjukums un.. tukšums.
Es redzu – arī priekšā stāvētāji ir sadzirdējuši vīrieša teikto un.. seko viņa piemēram – izņem naudu un dodas pie ēnā sēdošās sirmgalves. Tagad zinu droši – bankomāts neizsīks savā devībā, jo citādi nemaz nedrīkst būt.
Kad pieeju pie sievietes, viņas vaigi ir mikli no asarām, bet acis izstaro sirsnīgu labsirdību. Sākumā nevēlos atklāt ne savu vārdu, ne telefona numuru – sirmgalve esot cieši apņēmusies atdot katru eiro, ko šodien aizņēmusies, bet tad viņa mani nosauc par meitiņu, solās uzaicināt uz kopīgu tējas dzeršanu un es, tāpat kā visi iepriekšējie, nodiktēju sava tālruņa numuru.
Kamēr sarunājos ar vīrieti, kurš pirmais atgādināja par māti, redzu, kā saburzītā, somā atrastā papīra lapiņa pamazām pārklājās ar ciparu rindām...