Skolotājs - mākslinieks

2013. gada 1. novembris 00:00

1436

Gulbenes 2.vidusskolas
darbmācības skolotāju Eināru Deksni kolēģi raksturo kā cilvēku, kurā apvienojies pedagoga un mākslinieka talants. Skolotājs prot darbmācības stundas padarīt aizraujošas un interesantas, tāpēc arī pēc stundām puikas ir bieži viesi darbmācības kabinetā.
„Nāciet, parādīšu telpu, kurā skolēni netiek ielaisti, jo tajā bieži vien esmu sastopams līdz brīdim, kad skolas apkopējas ir pabeigušas darbu un grasās ieslēgt signalizāciju,” vedina skolotājs. Nelielajā telpā, kas atrodas blakām darbmācības kabinetam, dzimst un pārtop taustāmā realitātē Eināra ieceres un idejas.

Ļauj vaļu izdomai
„Redziet, kādus zābaciņus šobrīd šuju no liellopa ādas. 19.gadsimtā cilvēki ar tādiem esot staigājuši. Toreiz tiem gan nebija gumijas pazoļu. Es arī tādos varētu klusi staigāt pa skolu. Šī izturīgā ādas soma ar metālisko aizdari ir mans roku darbs, bet ādas maksts nazim ir domāta, lai to varētu piestiprināt pie tautas tērpa. Ķeršos arī pie senā krēsla restaurēšanas. Tas varētu būt gatavots ap 1850.gadu, tomēr ir labi saglabājies. Pat atsperes nav izsēdētas, tikai kāds izgriezis ar ādu apvilktās daļas. No darba brīvajā laikā gatavoju ādas vākus, kā arī iesienu grāmatas ādas vākos. Man ļoti patīk strādāt ar ādu, jo tas ir silts materiāls. Palūkojiet!” mudina Einārs. Vēl mirklis, un skolotājs līdzinās dienvidniekam, jo galvu rotā no ādas darināta cepure. Tiesa, bez platajām malām. „Tiku gatavojis kovboju platmales līnijdeju dejotājiem, bet vienai pietrūka ādas un iznāca kaut kas līdzīgs Vidusāzijas nacionālajai galvassegai tibeteikai.” Plauktā, kas pārpilns ar dažādiem instrumentiem, dažāda izmēra koka detaļām un citiem meistaram noderīgiem priekšmetiem, gozējas arī no koka gatavots gaļas dēlītis, kura forma atgādina kaķi.
„Manam draugam nepatīk kaķi, toties viņa sieva ir kaķu fane, tāpēc viņiem mājās ir pat trīs kaķi. Kad šo dēlīti uzdāvināju, drauga dzīvesbiedre nedēļu ar mani nerunāja, toties draugs par dāvanu bija sajūsmā,” smejas meistars. Skatienu piesaista arī drēbju pakaramais, kas droši vien iederētos kāda makšķernieka mājās, jo veidots zivs formā. Katrs priekšmets liecina, ka arī koks Eināra rokās ir pateicīgs materiāls, lai no tā, ļaujot vaļu izdomai, izgatavotu kaut ko oriģinālu.

Vajadzīgs nemitīgs treniņš
„Jau bērnībā, tiklīdz man rokās nonāca nazis vai kāds cits darbarīks, tūlīt prātoju, ko jaunu ar tā palīdzību varētu izgatavot. Man nav mākslinieciskās izglītības, tāpēc vienmēr esmu raudzījis pēc darba skolā. Darbmācību mācu skolēniem no 5. līdz 9.klasei. Lai bērniem mācību nodarbībās nebūtu garlaicīgi, nemitīgi cenšos izdomāt kaut ko jaunu, protams, paturot prātā arī mācību programmā ietverto, piemēram, koka virpošanu, zāģēšanu un slīpēšanu. Šī rotaļlieta - koka celtnis – arī ir tapusi darbmācības stundā. Tajā ir ietvertas vairākas prasmes, kas apgūtas it kā spēlējoties,” rāda skolotājs. Viņš novērojis, ka nekad neesot tā, ka visiem viss patīk vienādi. „Man nekas cits tad neatliek, kā dažādi variēt, jo, būdams pedagogs, varu to atļauties. Ir tā, ka viens skolēns koka zāģēšanu apgūst jau 5.klasē, bet otrs taisni nevar nozāģēt pat 9.klasē. Ir vajadzīgs treniņš. Bieži nākas uzklausīt skolēnu iebildumus, ka mēs to jau esam darījuši, bet arī pianists klavieres spēlē katru dienu,” uzskata Einārs.
Meitenes labāk rasē
Ir gadījumi, kad darbmācības stundām piesakās arī meitenes, tikai tad viņām jāraksta iesniegums, lūdzot atļaut apgūt kokmateriālu un metālapstrādes tehnoloģijas, un jāmācās visu semestri. Skolotājs novērojis, ka salīdzinājumā ar zēniem meitenes daudz labāk rasē, kā arī strādā lēnāk, bet precīzāk. „Skolēniem nepatīk teorētiskās nodarbības, reti kuram patīk rasēt, lai gan liela daļa no viņiem izsaka vēlmi iestāties kādā tehniskajā skolā. Diemžēl neviena tehniskā skola rasēšanu nemāca, sākot no nulles, tāpēc audzēkņiem jāsaprot, ka, atsakoties no teorijas apguves, vēlāk var rasties problēmas,” uzskata Einārs. Viņš kā darbmācības skolotājs vēlas, lai darbmācības stundu skaits nedēļā būtu lielāks. Pagaidām tās ir tikai divas stundas.
„Liela nozīme ir dažādu tehnoloģiju apguvei,” to sakot, Einārs norāda uz skolēnu darināto sienas pulksteni, kam par pamatu ņemta koka plāksne. Tai ar stieples birsti izberztas šķiedras, un koks pārklāts ar pelēcīgu guašas krāsu. Izskatās, ka laikrāža pamatne būtu izskalota no jūras.

Netur sveci zem pūra
Pacietība, precizitāte, telpiskuma izjūta, mākslinieciskais redzējums raksturo meistaru, ne tikai strādājot skolā, bet arī tradicionāli tiekoties ar citiem novada darbmācības skolotājiem, piemēram, Ziemassvētku brīvdienās. Einārs ir atsaucīgs, tāpēc labprāt dalās ne tikai praktiskajā pieredzē. „Visi sanākam kopā, lai ne tikai vērtētu, kāds bijis gads, bet darinātu arī praktiskas lietas, piemēram, senlaicīgas rotaslietas no bronzas un misiņa, esam vēluši vilnu un gatavojuši pirts cepures. Trīs stundas, un cepure gatava,” stāsta pedagogs un izrāda
no saveltās vilnas darinātus rūķu zābaciņus un cepuri. „Nodarbojamies arī ar iesiešanas darbiem un ādas plastiku. Mēģinājām formēt ādu, iepriekš to izmērcējot, pēc tam iespiežot koka formā, lai tā pieņemtu noteiktu veidolu.” Savulaik Einārs apguvis arī juvelierim noderīgas teorētiskās un praktiskās zināšanas, tāpēc sapnis ir ķerties arī pie akmeņu slīpēšanas. Ir iecere savos darbos, piemēram, veidojot greznus vākus grāmatu iesiešanai, apvienot ādu ar akmeni un metālu. „Tagad krāsainais metāls jau kļūst par retumu. Tas jāpērk par lielu naudu. Arī skolā darbmācības stundās izmantojam vecās rezerves. Skaidrs, ka puika, kurš pirmo reizi paņem rokās metālu, to sabojās, bet neviens, nesarijoties ūdeni, nav iemācījies peldēt. Esmu apguvis visus tuvējos metāla pieņemšanas punktus, jo tajos daudz ko var atrast,” smejas Einārs un sameklē pēdējo pirkumu - metāla pēdu, ko kurpniekmeistari savulaik izmantojuši apavu gatavošanai.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Skolotājs - mākslinieks

Kategorijas