Arī latviešiem ir savas apģērba “pērles”

2013. gada 1. novembris 00:00

Kopš cilvēka pirmā apģērba – vīģes lapas – laikiem ik rītu cilvēkam ir sevi jāapģērbj. Apģērba evolūcija ir soļojusi blakus cilvēces attīstībai un izaugusi līdz modes industrijai, ģērbšanās stilu izveidei un etiķetes speciālistu paaudzei, kura atgādina, kas ir piemērots apģērbs. Kādas sekas ir apģērba pietiekamai nenovērtēšanai, to skaidro psihologi. Skolās joprojām ir izstumtie bērni, kurus biedri apsmej apģērba dēļ. Bet darbavietās ir darbinieki, kuru pārmācīšanai palīgā tiek saukti etiķetes speciālisti.

Skolas forma disciplinē
Kurš vecāks nav labsirdīgi pasmējies, ieraugot, ka viņa trīsgadnieks iekāpis mammas kurpēs, uzkrāsojis lūpas, uzlicis tēta lielo cepuri, paņēmis lielo somu un izspēlē pieaugušā dzīvi? Tas ir prieks. Taču, ieraugot uz ielas 11 gadus vecu pusaudzi augstpapēžu kurpēs, minisvārciņos un krāsotām lūpām, vairumu pārņems sašutums – kur skatās vecāki, kāpēc ļauj savam bērnam šādā izskatā rādīties uz ielas? Tā ir jaunā paaudze, kurai nav skolas formas rūdījuma. “Forma vienmēr disciplinē,” pārliecināta etiķetes un galda kultūras speciāliste Aija Strautmane. Paaudze, kura ir piedzīvojusi skolas formu laiku, raksturā ir daudz disciplinētāka. Tas ir etiķetes speciālistes secinājums, taču tas nenozīmē, ka viņa iesaka visiem pie tās atgriezties. Iespējams, ka pietiktu ar iekšējās kārtības noteikumiem, kuri visiem būtu jāievēro. Šajā ziņā vislielākā kritika tiek veltīta jaunietēm, kuras skolā ierodas “ar atsegtiem plikumiem”. “Meitenēm lien krūtis ārā, kad viņas piesēžas pie galda un raksta, bet no biksēm redzamas apakšbikses. Vai viņas ir pajautājušas saviem klasesbiedriem, vai viņi vēlas redzēt šo veļas demonstrēšanu? Pēc tam viņas izbrīnīti sūdzas: “Viņš man tā, un viņš man šitā”.” Tā ir elementāra pieklājība, kura ir palikusi otrajā plānā, jo pirmajā ir izvirzīta katra indivīda brīvība un demokrātija.

Darbā spītīgi velk džinus
“Ģērbt var visu, bet ir jāzina, kad, kur un kāpēc,” skaidro A. Strautmane. Pasaules globalizācija par populārāko apģērbu ir padarījusi džinus, un tas rada problēmas profesijās, kuras prasa ievērot lietišķu stilu. “Citur pasaulē darbiniekam ir skaidrs, ka darba devējs vai īpašnieks ir tas, kurš nosaka, kā ir jāģērbjas darbā. Latvijā darba devēji nespēj tikt galā ar darbiniekiem, kuri runā pretī, pretojas prasībām par apģērbu. Tad palīgā sauc mani,” atzīst A. Strautmane. Viņasprāt, darbinieku arguments, ka modes prasības ir mainījušās, neiztur kritiku. “Mode ir uzspiesta, lai mākslinieki varētu izpausties, un tas nekādi nav saistīts ar darba apģērbu,” kategoriska prasībās ir etiķetes speciāliste.
Ja nerunā par konkrētu ģērbšanās stilu izpratni un pielietošanu, tad kopumā Latvijas iedzīvotāji tiek vērtēti kā eiropieši. “Krievijā mūs nevarēs ievest kādā koncertā kā slāvus. Viņiem esam eiropieši,” atzīst A. Strautmane. Raksturojot latviešu ģērbšanās stilu, negatīvais atslēgas vārds ir “dusmīgums”. “Esam dusmīga tauta, un tas apēd apģērbu.” Citādi latvieši uz ielas izskatās tikpat sakopti kā angļi, norvēģi un citas tautas.

Tautastērps līdzvērtīgs cepurēm
Vai latviešu garderobē ir kaut kas tik specifisks, cik angļiem lēdiju cepurītes? Ir, un tas ir tautastērps, atzīst A. Strautmane. Pasaulē brīnās, sajūsminās, nesaprot un gaida, kādas būs jaunās karaļnama dāmu cepures. Latvijā varētu runāt par tautastērpu. “Ārzemnieki brīnās par tautastērpu – gan ar plusa, gan mīnusa zīmi,” pastāsta etiķetes speciāliste. Sliktā nozīmē brīnās ārzemēs, kur vēstnieki ir Latvijas vizītkarte. Ierodoties uz pieņemšanām, vēstnieku sievas izvēlas uzvilkt tautastērpu, bet viņas dzīvesbiedram mugurā ir smokings. Ja nav norādīts, ka jāierodas tautastērpā, tad tā uzvilkšana padarīs vēstnieku pāri par nesaprastu vai – vēl ļaunāk – apsmieklu. “Tas ir īpašs tērps, taču esam aizgājuši tā valkāšanā nepareizā virzienā. Tam ir nepieciešama pareizā telpa un vieta,” iesaka etiķetes speciāliste. Pozitīvs piemērs tautastērpam ir Dziesmu svētki, kur tā uzvilkšana amatpersonai ir pieņemama. Līdzīgi var sameklēt citus svētkus vai pasākumus, kur tautastērpa uzvilkšana neliks citiem par to pasmaidīt, bet radīs pozitīvu iespaidu.

Jābūt pārliecinātam
“Jāprot nest,” galveno, kas jāievēro apģērba izvēlē, norāda etiķetes speciāliste. Viņa iesaka neskriet pakaļ visām modes tendencēm, bet izvērtēt kritiski, vai modes prasības atbilst augumam. Bez pārliecības uzvilkts vismodernākais apģērbs var radīt pretēju efektu, nekā cerēts. Kāda jēga uzvilkt kaut ko modernu, ja tas pašam īsti nepatīk? Par savu apģērbu jābūt pārliecinātam. Ikviens būs novērojis, ka vienāds apģērbs dažādiem cilvēkiem neizskatās vienādi, un iemesls nav tikai augums. Iemesls – spēja apģērbu “nest”.

Daži fakti par džinsiem

◆ Populārākā apģērba un auduma statusu pasaulē ir ieguvuši džinsi. Leģenda vēsta, ka no šā auduma gatavotas jau jūras braucēja Kristofora Kolumba kuģu buras un amerikāņu strādnieku bikses 18. gadsimtā cēlušās no franču buru auduma.
◆ 1930. gados džinsus ieciena kovboji, un, attīstoties kino mākslai, džinsu stils kļūst aizvien populārāks.
◆ Pagājušajā gadsimta vidū džinsi kalpoja kā protesta izrādīšanas veids.
◆ Hipiju ēra maina klasiskos džinsu fasonus, parādās kļošu tipa bikses, kas iegūst “rietumnieku pagrimuma” simbolu.
◆ Pagājušā gadsimta 90. gadi tiek vērtēti kā džinsu popularitātes krišanas laiks, jo jaunatnei tie kļūst neinteresanti. Taču 2000. gadā viss atgriežas vecajās sliedēs – cilvēki iemācās kombinēt džinsus ar dažāda veida blūzēm, topiem, džemperiem, padarot tos piederīgas jebkurai situācijai.
No http://www.xjeans.lv

Jauniešiem apģērbs ir vizītkarte
INTA BRANTEVICA, SKOLAS UN ĢIMENES PSIHOLOĢE

Jauniešiem apģērbs ir īpaši nozīmīgs, jo tā ir jaunieša vizītkarte. Skolā jaunieši grib iekļauties savā kompānijā, un drēbes ir viens no elementiem, kas to nodrošina. Tās ļauj būt piederīgam savai kompānijai, ar kopīgu stilu. Taču vienmēr ir kāds audzēknis, kurš vēlas būt atšķirīgs, kurš nevēlas iekļauties barā.
Vislabākais variants – ļaut bērnam pašam izvēlēties apģērbu, piemēram, norunāt, cik lielu summu ģimene atvasei var atvēlēt apģērba iegādei. Ja vecāks uzspiež bērnam apģērbu, kas atvasei nepatīk, viņš pretojas vai arī, atnākot uz skolu, to novelk. Vecāks dzīvo pārliecībā, ka atvase pa skolu staigā no rīta uzvilktajās drēbēs, bet bērns skolā nepatīkamo ir novilcis. Šādā situācijā es aicinātu vecākus iedomāties, kā viņi justos, ja kāds būtu izvēlējies apģērbu, kas viņiem nepatīk. Tas taču nevienam nepatiktu, arī bērnam ne. Arī mūsdienās skolās ir situācijas, kad kāds audzēknis tiek izsmiets apģērba dēļ. Visbiežāk tas ir gadījumos, kad bērns valkā nemodernas vai lietotas drēbes. Jebkurā situācijā svarīga loma ir ģimenei, jo viss ir izrunājams un par visu var vienoties un nonākt pie kompromisa.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Arī latviešiem ir savas apģērba “pērles”

Kategorijas