Kipras asaras 4

2013. gada 5. novembris 00:00

6.aprīlis

Šī diena sākas ar Šaronas asarām un slikti slēptu izmisumu - angļiem nav pieņemts skaļi izrādīt savas sāpes. Pat galējas bezcerības gadījumos viņi neuzbrūk citiem ar neapdomīgiem vārdiem un vēl mazāk ar dūrēm. Laikam gan jāpiebilst – vismaz ne tie, kurus man nācies iepazīt, jo, lai arī katrai nācijai ir sava raksturīgā mentalitāte, arī starp viņiem gadās audzinātie un ne tik labi audzinātie... Šeit runa nav par tiem, kuru rīcības kontrole pazūd aiz degvīna vai alus pārmērīgas patērēšanas.
Šarona Pafosā nodzīvojusi deviņus gadus. Sākumā viņas mērķis bijis nopirkt māju vienalga kur, tikai lai tur būtu siltāk nekā Lielbritānijā. Tad „vienalga kur” konkretizējies par „Vidusjūras krastā” un vēl precīzāk – Kiprā.
Kad mārciņu sakrājies tik daudz, ka kļuva loģiski sākt interesēties par cenām, Šarona sapratusi - viņa vēlas apmesties tālāk no civilizācijas un noskatījusi divstāvu namu Pafosas nomalē. Tur vislabāk varēs atpūsties no Anglijas lietainajiem mēnešiem.
Lai šo savu sapni sasniegtu, abi ar vīru vairāk nekā divdesmit gadus smagi strādājuši kādā celtniecības firmā. Tikai tad, kad iegādājušies personīgo māju un no balkona saskatījuši dzidri zilo Vidusjūras vizmu, abi atviegloti nopūtušies – tas bija to vērts!
Mierīga dzīve vīram izrādījusies garlaicīga, un drīz vien viņš kādā firmā atradis šofera darbu, bet Šarona pati pirms pāris gadiem iekārtojusi mazu veikaliņu, kur līdz šim veiksmīgi tirgojusi saulessargus, krāsainas cepures, pludmales somas, gaisīgas šalles un visvisādus tūristiem interesējošus niekus. Jau šķitis, ka dzīve beidzot sakārtojusies mierīgam ritējumam, kad pagājušā gada janvārī vīrs pēkšņi nomiris. Varbūt jau tolaik vajadzēja doties mājās, tomēr Šarona izvēlējās palikt – šeit ir viņas veikals, ir draugi, ir māja.
Tieši viņas veikaliņā mēs arī iepazināmies. Toreiz meklēju dāvanai kaut ko neparastu, tomēr arī lietderīgu, un veikalniece man piedāvāja savdabīga dizaina naktslampiņu – novietošanai balkonā. Paslavēju viņas gaumi, sieviete man iedeva savu vizītkarti, un, kad man nākamreiz kaut ko vajadzēja, es jau zināju, uz kuru veikalu doties. Tolaik Šarona diezgan bieži mēdza ienākt arī pie manis tūrisma aģentūrā – reizēm tāpat papļāpāt, reizēm – klusējot pasēdēt uz lodžijas un pavērot cilvēkus.
Šī gada janvārī viņa tomēr izlēma pārdot māju un atgriezties Lielbritānijā. Sava dzīvokļa gan viņai tur vairs nav, jo tas pārdots pirms pārcelšanās uz Kipru, bet toties ir māsa, pie kuras uz laiku var apmesties. Līdzko izdosies atrast pircēju Pafosā esošajai mājai, dzimtajā pusē dzīvokli nopirkt būs viegli.
No Kipras viņa aizbrauca februāra beigās. Marta sākumā ar sludinājumu palīdzību atradās pircējs pārdodamajai mājai. Pirms mēneša Šarona man rakstīja: “Drīz būšu Pafosā, apciemošu.”
Apciemoja. Tikai es viņu šodien nepazinu – sejai pietrūka ierasto košo krāsu. Sapratu, ka gadījies kas ļoti nopietns, jo pret savu ārējo izskatu Šarona nemēdza būt nevērīga. Lai arī tikai divdesmit gadus vecāka par mani, šobrīd viņa izskatījās kā... lietū salijusi siena guba.
Aizvadījusi kārtējo klientu, piesēdu blakus paziņai:
- Kas noticis?
Kādu brīdi šķita, ka sieviete manu kluso jautājumu nav dzirdējusi, tomēr, vēl un vēlreiz dziļi izelpojusi, viņa ierunājās.
- Tam grūti noticēt... Es jau tev rakstīju, ka manai mājai atradās pircējs, kas bija gatavs tūlīt maksāt visu summu. Nauda manā Kipras bankas kontā ienāca piecpadsmitajā martā. Es sazinājos ar banku un lūdzu, lai šo naudu pārskaita uz manu Lielbritānijas kontu. To man apsolīja izdarīt jau nākamajā darba dienā – pirmdien, astoņpadsmitajā martā. Būdama stingri pārliecināta, ka nu visas lietas viegli atrisināsies, jau noskatīju dzīvokli Birmingemas tuvumā. Priecājos par izdevīgo darījumu un rēķināju, ka krietni daudz naudas vēl paliks pāri līdz brīdim, kamēr iekārtošos darbā. Bet nākamajā dienā laikraksti un televīzija brēca - Kipras bankas nonākušas milzīgās finansiālās grūtībās un tiek slēgtas...
Es, protams, centos atgūt savu naudu, bet Kipras valdība jau bija izdevusi pavēli - summas, kas pārsniedz simts tūkstoš eiro, „iesaldēt”. Es tam vienkārši nespēju noticēt! Šī mana nauda taču nav nekāds uzkrājums, kam tiek rēķināti procenti! Šī nauda ir iegūta, pārdodot māju, ko es pati pirms deviņiem gadiem esmu nopirkusi! Tā nauda kontā bija tikai divas dienas! Un kāpēc man tagad jāzaudē piecdesmit tūkstoši eiro!? Tā taču ir nauda, ko mēs ar vīru, smagi strādājot, centāmies sakrāt divdesmit gadus!
Jā, es biju bankā. Trīs nedēļas vācu visādus dokumentus, lai pierādītu - kas un kā. Jā, mani noklausījās, bet – likumi uz visiem attiecoties vienādi. Nu sūta mani no viena kabineta uz otru, tikai... man vairs nav spēka....
Mierinot saņemu Šaronas plaukstu un glāstu to kā mazam bērnam. Kā gan es vēl viņai varu palīdzēt...
Tad atceros Andreasu, kurš šī paša valdības lēmuma pēc zaudējis lielu daļu sava biznesa ienākumu, un stāstu Šaronai par to. Andreass sāka ar pāris ūdens motocikliem tūristu izklaidei un pagājušajā gadā aizņēmās bankas kredītu, lai iegādātos vairākas buru laivas un jahtas – tās iecienījuši krievu tūristi. Pašlaik viņš meklē pircējus savām jahtām...
Ludmilas draugs Adoniss pirms astoņiem gadiem sāka ar vienu viesnīcu, kas, uzcelta jūras krastā, ātri vien kļuva tūristu iecienīta.
Pēc diviem gadiem viņš varēja atļauties atvērt vēl vienu viesnīcu, bet šī gada februārī nokomplektēja celtnieku brigādi, kas viņa vadīto viesnīcu tīklā uzceltu pēc skaita piekto kompleksu: ar baseiniem, skatu laukumiem, strūklakām. Divus no tiem Adoniss bija izlēmis pielāgot krievu tūristiem, aicinot darbā krievu valodā runājošas oficiantes un viesmīles. Viņa vadītais mehānisms un speciālisti strādāja tik nevainojami, ka nebija nekādu bažu - kaut kas šajos plānos varētu noiet greizi... Galu galā – tik daudz paša spēku ielikts šajā darbā! Pat es to zinu – Adonisa dzīve ir viņa darbs! Viņa darba alga ir iegūta caur negulētām naktīm un spraigām darba stundām, cenšoties visur būt klāt.
Valdības lēmums ne tikai uz ilgu laiku „iesaldēja” algas un apturēja šo projektu, bet arī pašu Adonisu nospieda pie zemes. Trīsdesmit gadu vecumā viņš piedzīvoja pirmo insultu.
Šādu piemēru vēl ir daudz, kad kādu ietekmīgu cilvēku alkatības pēc tiek iznīcinātas valsts pamatvērtības. Ir bezgala skumji, jo cietuši tik daudzi man labi pazīstami cilvēki, kas to noteikti nebija pelnījuši.
To visu stāstot, es pamanu, ka Šarona klausās. Par piecdesmit tūkstošiem viņai tiek piedāvātas obligācijas, kas kaut kad labākos laikos būšot atkal pārvēršamas naudā. Bet vēl jau pastāvot iespēja runāties ar britu valdību – tie savējos nepametot nelaimē. Tik vien, ka... Šaronai vairs nav spēka...
(Turpmāk vēl)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kipras asaras 4

Kategorijas